13. Article

"Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas šajā Konvencijā, tiek pārkāptas, ir nodrošināta efektīva aizsardzība valsts institūcijās, neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot dienesta pienākumus." 1. Pušu argumenti a) Valdība Valdība izsaka šaubas par Konvencijas 2.panta piemērojamību šajā lietā. Valdība neapstrīd, ka šī tiesību norma uzliek valstij noteiktus pozitīvus pienākumus gadījumos, kad kāda cilvēka nāvē vainojams kāds cits cilvēks; tomēr valdība uzskata, ka šajā sakarā valstij var uzlikt pildīt divus pamatpienākumus. Pirmkārt, valstij ir jāpieņem konkrēta likumdošana krimināltiesību jomā, atturot izdarīt noziedzīgus nodarījumus pret personu, un jāpieņem tā piemērošanas mehānisms, kas paredzēts, lai novērstu, aizliegtu un sodītu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, kā arī veiktu praktiskus preventīvus pasākumus, lai aizsargātu cilvēku, kura dzīvību apdraud citu cilvēku noziedzīgā rīcība. Otrkārt, 2.pants uzliek un prasa veikt efektīvu izmeklēšanu, lai noskaidrotu vainīgās personas un lai tās nodotu tiesai; proti, pienākums izveidot efektīvu un neatkarīgu tiesu sistēmu, kas ļautu noskaidrot personas nāves cēloni. Tādējādi valdība ir pārliecināta, ka Konvencijas 2.panta 1.daļa nevar tikt interpretēta kā tāda, kas uzliek valstij kaut ko vairāk par to, ka ir jāveic efektīva izmeklēšana, lai noskaidrotu vainīgo personu un lai viņu sauktu pie kriminālatbildības efektīva kriminālprocesa ietvaros. Tiklīdz nonāvēšanā vainīgais tiek saukts pie kriminālatbildības, valsts institūcijām nevarētu būt pienākums šai personai līdztekus uzlikt kāda cita veida atbildību, piemēram, civilatbildību, administratīvo atbildību vai disciplināro atbildību. Šāda pieeja novestu pie 2.panta 1.daļas satura paplašināšanas; bez tam notiktu 2.panta un Konvencijas 6.un 13.panta piemērošanas lauku pārklāšanās. Tāpat valdība atsaucas uz dažiem Tiesas spriedumiem, kuros tika izvērtēts civilatbildības jautājums nonāvēšanas gadījumā. Pirmkārt, valdība atsaucas uz spriedumiem lietās McCann un citi pret Apvienoto Karalisti (1995.gada 27.septembris, A sērija, Nr.324, 48.lpp., 160.punkts) un Osman pret Apvienoto Karalisti (1998.gada 28.oktobris, Recueil des arrźts et dēcisions 1998-VIII, 3163.lpp., 123.punkts), lai atgādinātu, ka jautājums par to, vai indivīdiem ir tiesības uz pieeju tiesai, lai uzsāktu civillietu par nāves faktu, ir drīzāk jāskata Konvencijas 6.un 13.panta kontekstā nekā 2.panta ietvaros. Otrkārt, valdība citē spriedumu lietā McKerr pret Apvienoto Karalisti (Nr.28883/95, CEDH 2001-III), kurā Tiesa noteica, ka "civilprocess (..) sākas pēc prasītāja un nevis valsts institūciju iniciatīvas, un tā rezultāts nav vainīgās personas identificēšana vai sodīšana; šo procesu kā tādu nevar ņemt vērā, lai novērtētu valsts rīcības atbilstību Konvencijas 2.pantā ietvertajiem pozitīvajiem pienākumiem" (156.punkts). Valdība atzīst, ka lietā Calvelli un Ciglio pret Itāliju (Lielās palātas spriedums, Nr.32967/96, 49.-50.punkts, tiks publicēts Tiesas oficiālajā apkopojumā) Tiesa izvērtēja Konvencijas 2.panta kontekstā civilprocesu, kas tika ierosināts pret ārstu par ārstniecības nolaidību, un ka gan iepriekšminētajā lietā, gan arī šajā lietā runa bija par nonāvēšanu aiz neuzmanības. Tomēr valdība atgādina, ka Calvelli & Ciglio lietā ārsta saukšana pie kriminālatbildības nenotika sakarā ar noilguma iestāšanos, kamēr šajā lietā A.A. tika efektīvā veidā tiesāts un sodīts. Tādējādi valdība uzskata, ka tikai tiesību normu trūkums valsts krimināltiesībās, kas ļautu sodīt vainīgo personu, vai šādu tiesību normu neefektīva piemērošana konkrētā lietā varētu attaisnot attiecīgā civilprocesa izvērtēšanu 2.panta kontekstā. Kopumā valdība secina, ka principā tikai kriminālprocess ir ņemams vērā attiecībā uz 2.panta 1.daļā ietvertajiem "pozitīvajiem pienākumiem". Tā kā iesniedzēja nevienā brīdī nebija uzsvērusi jautājumu par ierosinātā kriminālprocesa pret A.A. efektivitāti, valdība uzskata, ka