2. Article — nav piemērojams šajā lietā. Tā paša iemesla dēļ nav

piemērojams arī 13.pants. Tomēr, pieņemot pretējo, valdība uzskata, ka pat civiltiesībās Latvijas tiesības piedāvā pietiekami reālas un efektīvas iespējas saņemt atlīdzību gadījumos, kad iestājas atbildība no neatļautas darbības. Runājot vispirms par procesuāla rakstura tiesību normām, valdība atgādina, ka Kriminālprocesa kodeksa 101.pants piedāvāja iesniedzējai iespēju būt par civilprasītāju kriminālprocesā pret A.A., ko viņa neizmantoja, tādējādi atsakoties no efektīvas tiesības. Šajā sakarā valdība atgādina, ka civilprasība kriminālprocesa ietvaros ir elastīgāks un izdevīgāks process nekā vienkārša civilprasība, jo tā tiek izskatīta kopā ar apsūdzību krimināllietā un par to nav jāmaksā valsts nodeva, vienalga, kāda būtu civilprasības summa. Pat ja iesniedzēja nebija izmantojusi šo iespēju, viņai vēl bija tiesība vērsties tiesā, iesniedzot atsevišķu civilprasību, pamatojoties uz Civillikuma 2350.pantu, kas uzliktu par pienākumu nonāvēšanā vainīgajam "atlīdzināt mirušā mantiniekiem ārstēšanas un apbedīšanas izdevumus". Tā kā iesniedzēja pēc pašas vēlēšanās pieņēma naudas summu, kuru viņai brīvprātīgi piedāvāja A.A. šajā sakarā, viņa vairs nevar tikt uzskatīta par "upuri" Konvencijas 34.panta izpratnē; šajā sakarā valdība atsaucas uz spriedumu lietā Powell pret Apvienoto Karalisti (lēmums, Nr.45305/99, CEDH 2000-V). Papildus valdība apstrīd medicīnisko izziņu patiesumu un ticamību, kuras iesniedzēja piestādīja Liepājas pirmās instances tiesai; valdība uzskata, ka nav neviena ārsta secinājuma, kas norādītu, ka iesniedzējai būtu bijusi "neārstējama neiroze". Pat pieņemot, ka šī diagnoze bija pareiza, valdība uzskata, ka iesniedzēja būtu varējusi prasīt atlīdzību par savas ārstēšanās izmaksām tā vietā, lai prasītu morālā kaitējuma atlīdzību. Kas attiecas uz jautājumu, vai Konvencijas 2.pants garantē tiesības uz atlīdzību par morālo kaitējumu cietušā vecākiem, valdība atzīst, ka šajā brīdī Latvijas tiesību sistēma neparedz tiesisku pamatu šādam zaudējumam. Tomēr valdība atgādina, ka Eiropas Padomes Dalībvalstīs pastāv liela dažādība šajā jautājumā, no kurām dažu valstu likumdošana ir ļoti ierobežojoša attiecībā uz atlīdzību par morālo kaitējumu, kas radies sakarā ar nonāvēšanu. Valstis, kuru civiltiesības balstās uz Napoleona kodeksa tradīcijām, atbalsta morālā kaitējuma devīgu atlīdzību šādā situācijā, kamēr pārējās Eiropas tiesību sistēmas ir daudz rezervētākas šajā jautājumā. Piemēram, Grieķijā, Portugālē, Īrijā un Skotijā atlīdzība tiek izmaksāta par izdzīvojušo ciešanām, neprasot parādīt reāla fiziska kaitējuma esamību. Tāpat Spānijā, Beļģijā un Francijā "ciešanām piepildīts tukšums" ("painful emptiness"; "vide douloureux") ir pietiekams, lai saņemtu atlīdzību par morālo kaitējumu. No otras puses, Vācijas un Anglijas tiesības ir daudz ierobežotākas šajā jautājumā. Vācijā Civilkodeksa (BGB) 823.pants prasa atlīdzības pieprasītājam pierādīt nodarīto kaitējumu viņa veselībai; lielākā daļa no izdzīvojušajiem nevar to uzrādīt, izņemot, kur tas ir acīmredzami gadījumos, kad tuvinieka nāve pati par sevi ir radījusi psihiatriska rakstura saslimšanu. Anglijas tiesībās nosacījumi morālā kaitējuma atlīdzības saņemšanai ir vēl striktāki: nosacījumi, kuri ir prasīti šajā sakarā, ir atlīdzības prasītāja attiecību tuvība ar cietušo, atrašanās tuvumā nonāvēšanas izdarīšanas vietai, kā arī prasība, ka izdzīvojušajam pašam ir jādzird un jāredz nonāvēšana (un nevis jābūt par to informētam no trešām personām). Valdība uzskata, ka šī dažādība atspoguļojas rezolūcijas Nr. (75) 7 ļoti rūpīgi izstrādātajos noteikumos, uzliekot par pienākumu atlīdzināt tikai apbedīšanas izdevumus (14.punkts) un mantisko zaudējumu (15.punkts); attiecībā uz morālo kaitējumu, tā atlīdzināšana nav vispār prasīta (19.punkts) (skat. augstāk Eiropas Padomes Ministru komitejas rezolūcijas). Tādējādi, ņemot vērā, ka Eiropā nepastāv kopēji noteikumi un principi, valdība uzskata, ka valstīm ir jāļauj liela rīcības brīvība šajā jautājumā. Kas attiecas uz Konvencijas 13.pantu, valdība uzskata, ka, pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem argumentiem, Latvijas tiesībās paredzētās tiesību normas jautājumā par atbildību no neatļautas darbības piedāvā pietiekamu aizsardzību pret iespējamiem 2.panta pārkāpumiem, un iesniedzēja pati nav pilnībā izmantojusi šo aizsardzību. b) Iesniedzēja Iesniedzēja uzsver atšķirību starp mantisku zaudējumu, kura atlīdzību viņa neprasa, un morālu kaitējumu. Viņa norāda, ka pēc savas meitas nāves viņa ir pārcietusi fiziskas un morālas sāpes, un naudas summa, ko viņa vēlas saņemt par morālo kaitējumu, ir atbilstoša atlīdzība par šīm ciešanām. Tādējādi iesniedzēja uzskata, ka valdības atsaukšanās uz Civillikuma 2350.pantu, kas dod tiesības atlīdzināt izdevumus, tas ir, mantisku zaudējumu, un uz iespēju būt par civilprasītāju kriminālprocesā, nav pamatota. Bez tam iesniedzēja apstrīd valdības apgalvojumu, mēģinot norādīt uz iesniedzējas piestādīto medicīnisko izziņu nepatiesumu. 2. Tiesas vērtējums Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa uzskata, ka šīs sūdzības uzdod nopietnus jautājumus no faktu izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības; no tā izriet, ka šīs sūdzības nav atzīstamas par acīmredzami nepamatotām Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nekādi citi argumenti pret šo sūdzību pieņemšanu izskatīšanai nav tikuši izvirzīti. Ņemot vērā šos motīvus, Tiesa vienbalsīgi Pasludina iesniegumu par pieņemamu izskatīšanai. Sōren Nielsen Christos Rozakis Tiesas sekretāra vietnieks Priekšsēdētājs 1 Tulkotāja piezīme: visticamāk, ieviesusies kļūda, jo iesniedzēja savu iesniegumu ECT bija iesniegusi 2000.gada 30.maijā, un ECT to reģistrēja 2000.gada 26.jūnijā. Ārlietu ministrijas tulkojums