2353. Article

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.12.1992. likumu) "Kas izvarojis sievieti vai, viņai nesamaņas stāvoklī atrodoties, izdarījis ar viņu kopošanos, tam jādod viņai pilnīga atlīdzība arī par morālo kaitējumu." Kriminālprocesa kodeksa 101.pants nosaka sekojošo: "Civilprasību krimināllietā var pieteikt persona, uzņēmums, iestāde vai organizācija, kurai ar noziedzīgu nodarījumu nodarīti materiāli zaudējumi, un neatkarīgi no prasības apmēriem tā izskatāma kopā ar krimināllietu pēc šās lietas piekritības. Civilprasību pieteic pret apsūdzēto vai pret personu, kas materiāli atbildīga par apsūdzētā darbību. Civilprasību var pieteikt kā ierosinot krimināllietu, tā pirmstiesas izmeklēšanas laikā, kā arī tiesā līdz tiesas izmeklēšanas sākumam. Ja tiesa lietas iztiesāšanu atlikusi, tad cietušais saglabā tiesību pieteikt civilprasību līdz tiesas izmeklēšanas sākumam arī nākamajā tiesas sēdē. Civilprasība krimināllietā ir atbrīvota no valsts nodevas. Krimināllietā pieteiktās civilprasības pierādīšana notiek šai kodeksā paredzētajā kārtībā. Civilprasību krimināllietā nevar pieteikt, ja šo prasību tiesa jau noraidījusi civilprocesa kārtībā. Personai, kas nav pieteikusi civilprasību krimināllietā, kā arī personai, kuras civilprasība nav izskatīta tāpēc, ka krimināllieta izbeigta vai taisīts attaisnojošs spriedums, ir tiesība to pieteikt civilprocesa kārtībā." C. Eiropas Padomes Ministru komitejas rezolūcijas 1975.gada 14.marta Eiropas Padomes Ministru komitejas rezolūcija Nr. (75) 7 par zaudējumu atlīdzību gadījumos, kad nodarīti miesas bojājumi, un nāves gadījumā ir pieņemta, lai "samazinātu dažādību, kas pastāv Dalībvalstu likumdošanā un tiesu praksē šajā jautājumā". Šīs rezolūcijas pielikumā ir izklāstīti zaudējumu atlīdzības principi; uz šo lietu attiecināmie paragrāfi nosaka sekojošo: "I. Vispārīgie noteikumi 1. Ņemot vērā noteikumus par atbildību, personai, kura ir cietusi zaudējumu, ir tiesības uz tā atlīdzību tādā veidā, lai persona atrastos situācijā, kas ir cik vien iespējami tuvu tai situācijai, kurā persona būtu bijusi atradusies, ja zaudējums nebūtu noticis. (..) 3. Spriedumam pēc iespējas ir jāatklāj kompensācijas apjoms, kas piešķirts sakarā ar dažādiem zaudējuma pamatiem, kuru cietis cietušais. (..) III. Atlīdzība nāves gadījumā 14. Cietušā nāves gadījumā radušās izmaksas, it īpaši apbedīšanas izmaksas, ir jāatlīdzina. 15. Cietušā nāve rada tiesības uz atlīdzību par mantisku zaudējumu: a) personām, attiecībā pret kurām cietušajam bija vai būtu bijis likumīgs pienākums viņas apgādāt; b) personām, kuras cietušais pilnībā vai daļēji apgādāja vai būtu apgādājis, pat ja tas nebija noteikts ar likumu (..) (..) 19. Tiesību sistēmās, kurās šobrīd netiek paredzētas tiesības uz atlīdzību par trešo personu pārciestajām fiziskajām ciešanām upura nāves gadījumā, šādas tiesības uz atlīdzību ir jāparedz tikai tēvam un mātei, dzīvesbiedram, saderinātajam un upura bērniem; pat šajā gadījumā atlīdzība var tikt pakļauta nosacījumam, ka šīm personām bija tuvas emocionālas saites ar upuri nāves brīdī. Tiesību sistēmās, kurās šobrīd noteiktām personām paredz šādu tiesību uz atlīdzību, šī tiesība nevar tikt paplašināta ne attiecībā uz tiesību ieguvējiem, ne attiecībā uz kompensācijas apmēru." 1975.gada 18.septembra Eiropas Padomes Ministru komitejas rezolūcija Nr. (75) 24 par satiksmes negadījuma rezultātā iestājušos nāves gadījuma vai nodarīto miesas bojājumu atlīdzināšanu nosaka sekojošo: "Ministru komiteja, Zinot, ka nacionālo valstu likumdošanā un praksē pastāv ievērojamas atšķirības, kuras rada nevienlīdzību, jautājumā par satiksmes negadījuma rezultātā iestājušos nāves gadījuma vai nodarīto miesas bojājumu atlīdzināšanu; (..) I. Rekomendē Dalībvalstu valdībām ņemt vērā savā likumdošanā un praksē sekojošus principus: 1. Gadījumos, kad satiksmes negadījums ir noticis neuzmanības dēļ, proti, sakarā ar automašīnas vadīšanas laikā notikušu kļūdu, kurā automašīnas vadītājs nav vainojams, radot briesmas sev vai pakļaujot briesmām citus, nav jāierosina kriminālprocess. Gadījumā, kad tas tiek tomēr izdarīts, sodi nav jāuzliek par slepkavību vai par miesas bojājumu nodarīšanu aiz neuzmanības. 2. Izņemot gadījumus, kad izdarītā kļūda nav attaisnojama, tāpat ir jārīkojas attiecībā uz nonāvēšanā un miesas bojājumu nodarīšanā aiz neuzmanības vainīgo par pārkāpumiem pret pašu cietušo vai viņa tuviniekiem tādā veidā, kad viņa sodīšana būtu nevajadzīga, proti, necilvēcīga. 3. Iepriekšminēto rekomendāciju piemērošana nedrīkst nekādā veidā ietekmēt cietušo tiesību uz atlīdzību (..)." Sūdzības Iesniedzēja sūdzas, ka, interpretējot Civillikuma attiecīgās tiesību normas sašaurināti un atsakoties viņai atzīt tiesības uz atlīdzību par morālo kaitējumu, kuru radījusi viņas meitas nāve, Latvijas tiesas ir pārkāpušas Konvencijas 2.panta 1.daļu, ņemot atsevišķi un kopā ar Konvencijas 13.pantu. Šajā sakarā iesniedzēja uzskata, ka negadījuma vaininieka sodīšana kriminālprocesuālā kārtībā un viņas meitas apbedīšanas izdevumu atlīdzināšana ir nepietiekama tām ciešanām, kurām viņa bija pakļauta sakarā ar viņas bērna nāvi. Juridiskais aspekts Iesniedzēja sūdzas, ka Latvijas tiesu atteikums piešķirt viņai atlīdzību par morālo kaitējumu, kuru viņa ir cietusi sakarā ar savas meitas nāvi, pārkāpj Konvencijas 2.pantu, ņemot atsevišķi un kopā ar Konvencijas 13.pantu. Šie panti nosaka sekojošo: 2.panta 1.daļa "Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. (..)"