2. Article — paredz personai tiesības pārsūdzēt tiesas

spriedumu, nevis lēmumu, kas pieņemts iztiesāšanas gaitā līdz sprieduma pasludināšanai. Saeima uzsver, ka likumdevējs, papildinot Kodeksa 77. pantu ar septīto daļu, noteica: lēmumu par apcietinājuma termiņa pagarināšanu virs viena gada un sešiem mēnešiem pieņem Senāts. Šī norma neparedz tiesības pārsūdzēt Senāta lēmumu. Tomēr tas neliedz tiesājamajam tiesības turpmākajā lietas iztiesāšanas gaitā iesniegt tiesai jaunus lūgumus par drošības līdzekļa atcelšanu vai grozīšanu. 4. Atbildot uz Satversmes tiesas vēstuli, Saeima papildus norāda, ka personām, kuras apsūdzētas un nodotas tiesai par sevišķi smagu noziegumu izdarīšanu, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, apstrīdētā norma ļauj pretendēt uz atbrīvošanu no apcietinājuma, ja pagājis viens gads un seši mēneši un ja tiesājamais ar savu uzvedību ir apliecinājis, ka, atrodoties brīvībā, viņš neizvairīsies no tiesas, neapdraudēs vai neietekmēs krimināllietā liecinošās personas vai neizdarīs citu noziedzīgu darbību. Saeima uzsver, ka apstrīdētā norma attiecas tikai uz tajā norādītajiem izņēmuma gadījumiem un tā nepieļauj automātisku apcietinājuma termiņa pagarināšanu. Saeima paskaidro, ka apstrīdētā norma pieņemta, ievērojot tiesu pārslodzi, kuras dēļ pagarinājies lietu izskatīšanas laiks, kā arī objektīvus apstākļus, kad tiesai nav iespējams iztiesāt lietu viena gada un sešu mēnešu laikā. Ja likumdevējs nebūtu pieņēmis apstrīdēto normu, pieļaujama varbūtība, ka tiesājamais apzināti vilcinātu tiesas procesu un sagaidītu atbrīvošanu no apcietinājuma. Tomēr, ja no apcietinājuma tiktu atbrīvoti visi, kas apsūdzēti par sevišķi smagiem un vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, bez viņu personības izvērtējuma, varētu tikt apdraudēta gan konkrētā lietā liecinošo personu, gan sabiedrības drošība. Tā kā apstrīdētā norma ir piemērojama tikai izņēmuma gadījumos, kad nepieciešams kvalitatīvs tiesājamā personības izvērtējums, likumdevējs tiesības pieņemt lēmumu par apcietinājuma termiņa pagarināšanu ir uzticējis Senātam. Saeima norāda, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir izskatījis jautājumu arī par maksimālo apcietinājuma termiņu lietas iztiesāšanas stadijā. Tomēr likumdevējs secināja, ka katrai lietai ir nepieciešama individuāla pieeja un līdz ar to arī apcietinājuma termiņa pagarinājums var būt atšķirīgs. Paredzot likumā apcietinājuma maksimālo termiņu, varētu panākt pretēju efektu - nevis uzlabot tiesas organizatoriskos pasākumus, lai iespējami īsā laikā pabeigtu lietas iztiesāšanu, bet pieļaut vilcināšanos procesuālo normu noteikto termiņu ietvaros. 5. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs Pāvels Gruziņš, atbildot uz Satversmes tiesas uzdoto jautājumu, norāda, ka apcietinājums kā cilvēktiesības visvairāk ierobežojošais drošības līdzeklis tiek piemērots tām personām, kuras tur aizdomās par iespējamo izvairīšanos no izmeklēšanas vai šķēršļu likšanu tiesvedībai. Šāds drošības līdzeklis nepieciešams, lai nodrošinātu tiesvedību saprātīgos termiņos. P. Gruziņš arī paskaidro, ka likums nenoteic, ko saprast ar apstrīdētajā normā ietverto jēdzienu "izņēmuma gadījumi". Senāta praksē kopš 2002. gada 1. novembra jēdziens "izņēmuma gadījumi" ir attiecināts uz vardarbības vai vardarbības piedraudējuma raksturu, cietušo skaitu, noziedzīgo nodarījumu epizožu daudzumu, nozieguma recidīvu, tiesājamā nenoteikto dzīvesvietu, kā arī agrākajām, bet nedzēstajām sodāmībām. Apcietinājuma kā drošības līdzekļa izvēle balstās uz personības izpēti katrā konkrētā gadījumā. Pēc Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta tiesnešu domām, apstrīdētā norma uzlabo tiesājamo stāvokli, nevis to pasliktina. 6. Latvijas Kriminālprocesa likuma projekta izstrādes darba grupas vadītājs Gunārs Kūtris norāda, ka apstrīdētā norma nav pretrunā ar Satversmes 92. pantu, kā arī starptautiskajām tiesību normām. Konstitucionālajās sūdzībās minētie iesniedzēju argumenti radušies, neprecīzi tulkojot likumu. Viņš paskaidro, ka Konvencijas 5. panta trešā daļa un 6. panta pirmā daļa paredz aizturētās, apcietinātās vai apsūdzētās personas lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā. Taču nevienā normatīvajā aktā nav skaidrots "saprātīga termiņa" jēdziens, jo tas ir vērtējams katrā konkrētā lietā atsevišķi atkarībā no noziedzīgā nodarījuma rakstura un aizdomās turētā personiskajām īpašībām. G. Kūtris paskaidro, ka Latvijā vēsturiski ir izveidojusies kārtība, kas paredz, ka likumā tomēr ir noteikts maksimāli pieļaujamais apcietinājuma termiņš. Līdz 2002. gada 1. novembrim Kodeksa