77. Article — paredzēja maksimālo apcietinājuma termiņu lietas

pirmstiesas izmeklēšanas stadijā. Palielinoties tiesu noslogojumam, pēdējos gados Latvijā ir būtiski palielinājies arī lietu izskatīšanas laiks. Lai novērstu apcietināto personu ilgstošu atrašanos apcietinājumā un nodrošinātu šo krimināllietu izskatīšanu saprātīgos termiņos, likumdevējs noteica ierobežojošu normu arī attiecībā uz apcietinājuma termiņu lietas iztiesāšanas stadijā. Tomēr likumdevējs ir paredzējis iespēju izņēmuma gadījumos apcietinājuma termiņu pagarināt, ja dažādu iemeslu dēļ (piemēram, sarežģīta noziedzīga nodarījuma shēma, daudz epizožu, liela apsūdzēto grupa, tīša procesa vilcināšana u.c.) ir nepieciešams ilgāks laiks lietas iztiesāšanai un nav zuduši iemesli tiesājamā turēšanai apcietinājumā. Lēmumu par apcietinājuma termiņa pagarināšanu lietas iztiesāšanas stadijā ir tiesīgs pieņemt tikai Senāts. G. Kūtris papildus paskaidro, ka apstrīdētā norma nav pretrunā arī ar nevainīguma prezumpciju, jo tiesnesis, lemjot par drošības līdzekļa piemērošanu vai tā termiņa pagarināšanu, nelemj par personas vainu noziedzīgā nodarījumā. Tomēr katrā konkrētā lietā jābūt savāktiem tādiem pierādījumiem, kas tiesnesi pārliecinātu pieņemt lēmumu par apcietinājuma piemērošanu, proti, ka konkrētā persona ir iespējamā vainīgā. G. Kūtris arī norāda, ka Latvijā noziedzīga nodarījuma smagums ir tikai viens no kritērijiem, kas ietekmē drošības līdzekļa izvēli. Arī Senāts ikreiz no jauna vērtē apstākļus apcietinājuma termiņa pagarināšanai. Vienlaikus tā ir Augstākās tiesas īstenota kontrole pār zemāko tiesu darbību, kad, neiejaucoties konkrētas lietas izlemšanā, tiek pārbaudīts cilvēka tiesību ierobežojuma pamatojums. Šādā veidā ir iespējams novērst gadījumus, kad persona ilgstoši atrodas apcietinājumā tiesas darba sliktas organizācijas, procesa nepamatotas vilcināšanas vai citu neattaisnojamu iemeslu dēļ. 7. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem pieteikuma iesniedzēji papildus paskaidro, ka, realizējot apstrīdēto normu, netiek nodrošinātas personas tiesības uz taisnīgu un objektīvu tiesu. Viņi norāda, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā apcietinājums tiek piemērots, uzklausot gan prokurora, gan aizdomās turētā viedokli. Līdzīgi tiek izskatītas arī sūdzības par tiesneša darbībām. Lietas iztiesāšanas stadijā Senāts pieņem lēmumu par apcietinājuma termiņa pagarināšanu pēc tās tiesas lūguma, kura izskata lietu. Šajā lūgumā apcietinājuma termiņa pagarināšanai ir norādīti iemesli, par kuriem apcietinātajam nav tiesību izteikt savu viedokli. Pieteikuma iesniedzēji arī norāda, ka apstrīdētās normas pieņemšanas patiesais iemesls bija tiesu noslogotības fakts. Taču šāds iemesls nevar būt attaisnojums apcietinājuma termiņa pagarināšanai ne Satversmes 92. panta, ne Konvencijas 5. panta trešās daļas, ne 6. panta pirmās daļas izpratnē. Iesniedzēji arī uzskata, ka Satversmes 92. pants ietver personas tiesības sūdzēties par tiesas neobjektivitāti tiesas procesā, tādēļ lietas iztiesāšanas stadijā apcietinājuma termiņš būtu jāpagarina kādai par Senātu zemākai tiesu instancei. Turklāt iesniedzēji atkārtoti uzsver, ka apstrīdētā norma neatbilst nevainīguma prezumpcijas principam. Atsaucoties uz 2002. gada 28. novembra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā "Lavents pret Latviju", viņi norāda, ka nacionālajām instancēm (tiesām) ir jāvadās no nevainīguma prezumpcijas principa, analizējot visus apstākļus, lai noteiktu apcietinājuma periodu vai tā pagarinājumu. Pēc zināma laika pat aizdomu pamatotība nav pietiekama, lai turpinātu turēt personu apcietinājumā. Papildus iepriekšminētajam pieteikuma iesniedzējs M. Sarāns norāda, ka nav skaidrs, kādā veidā tiek uzlabots to apcietināto personu stāvoklis, kuras apsūdzētas sevišķi smagu noziegumu izdarīšanā, tādu noziegumu, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu. Apstrīdētā norma nenosaka maksimālo termiņu personas turēšanai apcietinājumā, tāpēc apcietinājums var ilgt pat līdz Krimināllikumā paredzētajam maksimālajam termiņam. M. Sarāns arī uzskata, ka Senātam, lai tas varētu pieņemt objektīvu lēmumu par drošības līdzekļa termiņa pagarināšanu, vajadzētu pieprasīt no ieslodzījuma vietas apcietinātā raksturojumu. Secinājumu daļa 1. Pieteikumos ietverts prasījums par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. pantam, tomēr no pieteikumu satura un materiāliem, ko pieteikuma iesniedzēji iesnieguši pēc iepazīšanās ar lietu, izriet, ka izvērtējama apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam, proti, ka "ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu." Satversmes tiesa jau vairākos spriedumos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta spriedumu lietā Nr. 2001-10-01; 2003. gada 4. februāra spriedumu lietā Nr. 2002-06-01) ir atzinusi, ka Satversmes 92. pantā minētais "taisnīgas tiesas" jēdziens ietver vairākus savstarpēji saistītus aspektus. Viens no tiem ir "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Šajā aspektā minētais jēdziens tulkojams sasaistē ar tiesiskas valsts principu, kas izriet no Satversmes 1. panta. Tādējādi Satversmes