92. Article — garantē Konvencijas 5. panta ceturtajā daļā,

kā arī 6. panta pirmajā un otrajā daļā paredzēto tiesību minimumu. 3. Satversmes 92. panta otrais teikums noteic tiesas pienākumu ievērot nevainīguma prezumpciju. Tas nozīmē, ka tiesa un tās amatpersonas, izpildot savus pienākumus, līdz tiesas sprieduma pasludināšanai nedrīkst paust pieņēmumu, ka tiesājamā persona ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, līdzīgi kā tas būtu jādara izziņas izdarītājam vai prokuroram līdz brīdim, kad lieta tiek nodota tiesai. Tiesājamā vainas pierādīšana un konstatēšana notiek tikai tiesas sēdē, izskatot lietu pēc būtības. Lai gan ar apcietinājumu tiek ierobežotas vienas no vissvarīgākajām cilvēktiesībām, proti, personas tiesības uz brīvību, tiesai likumā noteiktajos gadījumos ir tiesības piemērot šādu cilvēktiesību ierobežojumu. Taču, lemjot par apcietinājumu lietas iztiesāšanas stadijā, tiesai, ņemot vērā nevainīguma prezumpciju, vispirms jāizvērtē, vai pastāv pamatotas aizdomas, ka tiesājamais ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu. Turklāt gan tās tiesas secinājumiem, kuras lietvedībā atrodas krimināllieta, gan arī Senāta secinājumiem par apcietinājuma termiņa pagarināšanu jābalstās uz tiesību normām, tostarp Satversmes 92. pantu, kā arī uz objektīviem, konkrētajā lietā pastāvošiem apstākļiem. Pirmkārt, jāņem vērā, ka, turpinot turēt personu apcietinājumā ilgu laiku, aizdomām par personas izdarīto noziedzīgo nodarījumu ir jābalstās uz daudz konkrētākiem apstākļiem nekā tie, kuri bija pietiekami personas aizturēšanai vai tās sākotnējai apcietināšanai. Otrkārt, tiesas uzdevums ir izvērtēt tiesājamā personību, īpaši lai noskaidrotu, vai, atrodoties brīvībā, tiesājamais netraucēs krimināllietas iztiesāšanas gaitu un neapdraudēs sabiedrības intereses, arī drošību. Treškārt, gan tās tiesas pienākums, kas izskata lietu, gan arī Senāta pienākums ir paturēt prātā, ka krimināllieta pēc būtības tiesā vēl nav izskatīta un ka jebkuras šaubas par konstatētajiem apstākļiem tulkojamas par labu tiesājamajam. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā "Lavents pret Latviju" ir norādījusi, ka personas turēšanas apcietinājumā attaisnojums ir izvērtējams katrā lietā, ņemot vērā tās īpašos apstākļus. Ilglaicīga personas turēšana apcietinājumā var būt attaisnota tikai gadījumos, ja ir tiešas norādes par to, ka pastāv patiesa sabiedrības interese, kas, ņemot vērā nevainīguma prezumpciju, ir svarīgāka par Konvencijas 5. pantā garantētajām personas tiesībām uz brīvību [sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 28. novembra spriedumu lietā "Lavents pret Latviju" ("Lavents v. Latvia")]. Tā kā apstrīdētā norma neprasa tiesājamā vainas izvērtēšanu, var piekrist Saeimas viedoklim, ka, lūdzot Senātam pagarināt apcietinājuma termiņu, ja pastāv pamatotas aizdomas par personas izdarīto noziedzīgo nodarījumu un ja tiesas lūgumā nav norādīts uz apcietinātās personas vainu, tiesnesis nav pārkāpis nevainīguma prezumpciju. Tādējādi apstrīdētā norma neliedz tiesai ievērot nevainīguma prezumpciju. 4. Lai konstatētu, vai apstrīdētā norma nekavē tiesu iztiesāt lietu saprātīgā termiņā, analizējams šīs normas saturs un mērķis. Var piekrist Latvijas Kriminālprocesa likuma projekta izstrādes darba grupas vadītāja G. Kūtra apgalvojumam, ka tiesu pārslodzes dēļ ir ievērojami pagarinājies lietu izskatīšanas laiks. Lai izvairītos no personu pārlieku ilgas un nepamatotas turēšanas apcietinājumā, likumdevējs Kodeksa 77. pantu papildināja ar septīto daļu. Tās pirmie divi teikumi noteic maksimālo termiņu personas turēšanai apcietinājumā lietas iztiesāšanas stadijā pirmās instances tiesā. Tomēr likumdevējs ir paredzējis arī izņēmumu no šādas kārtības, nosakot iespēju Senātam pagarināt apcietinājumu apstrīdētajā normā paredzētajos gadījumos. Lai gan apstrīdētajā normā nav noteikts maksimālais apcietinājuma laiks, tā nekavē iztiesāt lietu saprātīgā termiņā, jo ne tiesa, kas lūdz pagarināt apcietinājuma termiņu, ne Senāts nedrīkst šo normu piemērot nepamatoti. Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē, vērtējot lietas izskatīšanas termiņus kopumā līdz pēdējam tiesas spriedumam, ir atzīts, ka krimināllietās jāvērtē gan lietas sarežģītība, gan apcietinātā uzvedība, gan arī kompetentās iestādes (tiesas) rīcība. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vienmēr īpašu uzmanību ir pievērsusi tam, vai valsts iestādes un amatpersonas nav vainojamas lietas savlaicīgā neizskatīšanā (sk. Grosz S., Duffy P. Q.C. Human Rights. The 1998 Act and the European Convention, Sweet and Maxwell, London, 2000, p. 249). Pagarinot apcietinājuma termiņu, šāds princips ir jāievēro arī Senāta praksē. Tāpēc Senātam rūpīgi un vispusīgi jāizvērtē tiesas iesniegtie apcietinājuma termiņa pagarinājuma nepieciešamības iemesli, kā arī pašas tiesas aktivitāte lietas iztiesāšanā un jāatspoguļo šie argumenti lēmumā. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš iemesliem, kas nav ļāvuši iztiesāt lietu iepriekš noteiktajā apcietinājuma termiņā. Ja tiek konstatēts, ka tiesas sēde nav notikusi tikai tāpēc, ka tiesa ir pārslogota ar citām lietām, apcietinājuma pagarināšana šāda iemesla dēļ būtu nelikumīga. Piemēram, līdzīgu viedokli ir izteikusi Čehijas Konstitucionālā tiesa, uzskatot, ka pārslodze tiesas darbā nav juridisks attaisnojums tam, ka netiek ievērotas personas tiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu (sk. Čehijas Konstitucionālās tiesas 1998. gada 10. novembra spriedumu lietā Nr. US 358/98). Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākos spriedumos ir norādījusi, ka Konvencijas 6. panta pirmā daļa uzliek pienākumu dalībvalstīm nodrošināt savas tiesu sistēmas darbību tādā veidā, lai tiesas spētu ievērot visus noteikumus, arī pienākumu izskatīt lietas saprātīgos termiņos [sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1996. gada 16. septembra spriedumu lietā "Sīzmans pret Vāciju" ("Sūšmann v. Germany")]. Pamatots ir Saeimas viedoklis par to, ka tiesai objektīvu iemeslu dēļ lietās par sevišķi smagiem noziegumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, ne vienmēr ir iespējams iztiesāt lietu viena gada un sešu mēnešu laikā. Šādi iemesli var būt, piemēram, tiesājamā uzvedība, kas kavē lietas izskatīšanu, sarežģītas ekspertīzes vai citi objektīvi iemesli. Pretējā gadījumā, ja nebūtu pieņemta apstrīdētā norma, tiesājamie varētu apzināti vilcināt tiesas procesu, lai sagaidītu atbrīvošanu no apcietinājuma. Turklāt, atbrīvojot personu no apcietinājuma bez tās personības izvērtējuma, varētu tikt apdraudēta gan lietā liecinošo personu, gan sabiedrības drošība. Tātad apstrīdētā norma neliedz apcietinātajam tiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu. 5. Var piekrist Saeimas viedoklim, ka Satversmes 92. pants neparedz ikvienu tiesas nolēmumu pārsūdzēt augstākas instances tiesā. Arī Konvencijas 6. pants neuzliek valstīm pienākumu visos gadījumos ieviest apelācijas tiesu sistēmu. Līdz ar to valsts pati var noteikt pārsūdzības tiesību apjomu saskaņā ar savu tiesību sistēmu. Ieviešot apelācijas tiesu sistēmu, valsts savā nacionālajā likumā var noteikt to lietu kategorijas, kurām pārsūdzība otrajā instancē nav paredzēta. Vienīgais precīzi formulētais nosacījums par apelāciju ietverts Konvencijas septītā protokola 2. pantā, kas garantē minētās tiesības tikai kriminālās tiesvedības gadījumos. Turklāt šā panta otrā daļa pieļauj izņēmumus, proti, pārsūdzības tiesības drīkst neattiecināt uz viegla rakstura pārkāpumiem, kā arī uz gadījumiem, kad attiecīgo personu pirmajā instancē ir notiesājusi augstākā tiesas instance. Līdz ar to valstij ir pienākums garantēt pārsūdzību tikai smagāka rakstura krimināllietās. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92. pantā paredzēts plašāks pārsūdzības tiesību apjoms nekā Konvencijas 6. panta pirmajā daļā un Konvencijas septītā protokola 2. pantā, piemēram, iespēja pārsūdzēt tiesas spriedumu ikvienā krimināllietā, kā arī administratīvo pārkāpumu lietās (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. jūnija spriedumu lietā Nr. 2001-17-0106). Tomēr šāds paplašināts pārsūdzības tiesību apjoms nav attiecināms uz apstrīdētajā normā paredzētajiem gadījumiem. Pirmkārt, ar Senāta lēmumu par apcietinājuma termiņa pagarināšanu konkrētā krimināllieta netiek izlemta pēc būtības. Otrkārt, Senāta lēmums par apcietinājuma termiņa pagarināšanu tiek pieņemts tikai izņēmuma gadījumos, kad ir rūpīgi izvērtēti visi iespējamie apstākļi (sk. šā sprieduma secinājumu daļas 4. punktu). Treškārt, apstrīdētajā normā ir noteikts, ka lēmumu par apcietinājuma termiņa pagarināšanu pieņem Senāts - pati augstākā tiesu instance valstī. Līdz ar to ir izmantotas Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē atzītās tiesības valstij pašai noteikt, kādus tiesas nolēmumus pārsūdzēt augstākas instances tiesā. Jāņem vērā, ka apstrīdētā norma neliedz tiesājamajam tiesības iesniegt tiesai lūgumus par drošības līdzekļa atcelšanu. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka apcietinājuma likumības pārbaude nedrīkst būt atkarīga tikai no apcietinātās personas lūguma, ka tai jānotiek pēc tiesas iniciatīvas (judicial control … must be automatic) īsos laika intervālos, it īpaši, ja persona ilgstoši tiek turēta apcietinājumā [sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 4. jūlija spriedumu lietā "Nīdbala pret Poliju" ("Niedbala v. Poland") un 1989. gada 25. oktobra spriedumu lietā "Bezičeri pret Itāliju" ("Bezicheri v. Italy)]. Tādējādi apstrīdētā norma, neparedzot tiesības tiesājamajam pārsūdzēt Senāta lēmumu par apcietinājuma termiņa pagarināšanu, nepārkāpj Satversmes 92. pantu. 6. Taisnīgas tiesas jēdziens ietver arī pušu līdzvērtīgu iespēju principu. Tas paredz, pirmkārt, visām procesā iesaistītajām pusēm iespēju izklāstīt lietas apstākļus un, otrkārt, liedz kādai no pusēm piešķirt būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar oponentu (sk. Law and practice of the European Convention on Human Rights and the European Social Charter, Council of Europe, 1996, p. 172). Tā kā krimināllietā process, kas sākas no lietas ierosināšanas brīža un beidzas ar pēdējās instances tiesas sprieduma spēkā stāšanos, ir vienots, minētais princips jāievēro ikvienā krimināllietas tiesvedības stadijā, arī lemjot par apcietinājuma termiņa pagarināšanu. 6.1. Tiesības tikt uzklausītam izriet no tiesiskā taisnīguma principa, kas ietver visas tiesas procesa garantijas. Proti, visiem pierādījumiem jābūt pieejamiem visiem, kas ir iesaistīti lietā; iespēja izsaukt lieciniekus un vienāda iespēja uzdot viņiem jautājumus; pienākums uzklausīt katru pusi tikai citas puses klātbūtnē; tiesības uz pārstāvību; iespēja izteikt savas domas par visiem jautājumiem, faktiem un tiesību normām. Tiesājamā tiesības tikt uzklausītam ir vienas no svarīgākajām apcietinātās personas procesuālajām garantijām, kuras ne tikai vispārīgi izriet no Konvencijas 6. panta, bet attiecībā uz drošības līdzekļa - apcietinājuma - piemērošanu - tieši no Konvencijas 5. panta ceturtās daļas. Šīs tiesības tiek realizētas vairākos veidos, piemēram, kā tiesības saņemt pilnīgu informāciju par pretējās puses izteikto viedokli, savāktajiem pierādījumiem un faktiem, kā arī tiesības sagaidīt, ka tiesas nolēmums, ievērojot pušu izteikto viedokli, tiks argumentēts. Turklāt tiesības tikt uzklausītam ietver arī personas tiesības izteikties par faktiem un tiesību jautājumiem. Šo tiesību īstenošana jānodrošina vismaz rakstveidā. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa daudzos spriedumos ir norādījusi, ka tiesājamā persona pirms tiesas nolēmuma pieņemšanas jāuzklausa. Piemēram, tiesa atzina, ka pietiekams līdzeklis personas uzklausīšanai būtu iespēja tai rakstveidā iesniegt tiesai savu viedokli. Tomēr konkrētajā lietā nekas neliecināja, ka apcietinātajam būtu dota šāda iespēja [sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1986. gada 21. oktobra spriedumu lietā "Sančess - Raiss pret Šveici" ("Sanchez - Reisse v. Switzerland")]. Savukārt lietā "Assenovs pret Bulgāriju" Eiropas Cilvēktiesību tiesa nolēma, ka Bulgārija ir pārkāpusi Konvencijas 5. panta ceturto daļu, jo lēmums par apcietinājuma atstāšanu spēkā attiecībā uz apsūdzēto tika pieņemts, neuzaicinot pašu apsūdzēto sniegt paskaidrojumus, tādējādi neļaujot viņam klātienē pamatot savu lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma [sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1998. gada 28. oktobra spriedumu lietā "Assenovs pret Bulgāriju" ("Assenov v. Bulgaria")]. Taču apstrīdētā norma, paredzot Senāta tiesības pagarināt apcietinājuma termiņu virs viena gada un sešiem mēnešiem, nenosaka tiesājamā tiesības piedalīties tiesas sēdē vai izteikt savu viedokli citā veidā. Lai gan atsevišķas Kodeksa normas paredz, ka pirmās vai otrās instances tiesā, lemjot jautājumu par apcietinājuma piemērošanu, tā termiņa pagarināšanu vai atstāšanu spēkā, apcietinātā persona jāpieaicina vai pēc tiesas ieskata to var pieaicināt (piemēram, Kodeksa 76. panta ceturtā daļa, 77. panta otrā daļa, 222.1 panta trešā daļa un 226. panta otrā daļa), tomēr Kodekss tieši nereglamentē, kādā kārtībā tiesas lūgums par apcietinājuma termiņa pagarināšanu virs viena gada un sešiem mēnešiem izskatāms Senātā. Savukārt no lietas materiālos esošajiem Senāta lēmumiem par apcietinājuma termiņa pagarināšanu iesniedzējiem redzams, ka šīs personas nav piedalījušās Senāta rīcības sēdē, kā arī pirms konkrētā nolēmuma pieņemšanas nav izzināts viņu viedoklis, proti, nav nodrošinātas tiesājamo tiesības tikt uzklausītiem. 6.2. Līdzvērtīgu iespēju princips liedz kādai no pusēm piešķirt būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar oponentu. Tāpēc arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākās lietās ir vērtējusi tiesas, prokurora vai citas amatpersonas lomu tiesas procesā, lai noskaidrotu, vai kāda no šīm amatpersonām nav atzīstama par "pusi" konkrētajā lietā. Ja kāda no minētajām amatpersonām izpilda dažādas funkcijas konkrētajā krimināllietā, var tikt apšaubīta tās objektivitāte. Piemēram, lietā "Nīdbala pret Poliju" Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka prokurors, kurš izpilda izmeklēšanas un pēc tam apsūdzības funkcijas, ir viena no pusēm kriminālprocesā. Tādējādi, izlemjot jautājumu par to, vai apcietinājuma piemērošana būs attaisnojama, pastāv šaubas par prokurora neatkarību un objektivitāti [sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 4. jūlija spriedumu lietā "Nīdbala pret Poliju" ("Niedbala v. Poland")]. Iztiesāšanas laikā apcietinājuma termiņa pagarināšanu virs viena gada un sešiem mēnešiem ir tiesīga prasīt tiesa, kuras tiesvedībā atrodas konkrētā krimināllieta. Iesniedzot Senātam attiecīgu lūgumu, tiesai jāargumentē, kāpēc ir nepieciešama apcietinājuma turpmāka piemērošana. Tā kā šajās tiesas darbībās saskatāmi tiesas procesa "puses" elementi, arī otrai "pusei", proti, tiesājamajam, procesā būtu jānodrošina līdzvērtīgas tiesības. Līdz ar to tiesājamajam ir jādod iespēja gan iepazīties ar tiesas apsvērumiem par apcietinājuma termiņa pagarināšanu, gan izteikties sevis aizstāvēšanai. Taču ne Kodeksa normas, ne apcietinājuma termiņa pagarināšanas prakse Senātā neliecina, ka apcietinātajam šādas tiesības būtu nodrošinātas. Tādējādi tiek pārkāpts līdzvērtīgu iespēju princips. Līdz ar to apstrīdētā norma nenodrošina Satversmes 92. pantā garantētās personas tiesības uz taisnīgu tiesu. 7. Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, tiesa ņem vērā, ka kārtībai, kādā tiek nodrošinātas tiesājamā tiesības tikt uzklausītam, ir jābūt noteiktai likumā. Tomēr arī līdz attiecīgu tiesību normu pieņemšanai Saeimā, Senātam, lemjot par apcietinājuma termiņa pagarināšanu, ir jānodrošina Satversmes 92.pantā garantētās tiesājamā tiesības tikt uzklausītam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 77. panta septītās daļas 3. teikumu par neatbilstošu Satversmes 92. pantam un spēkā neesošu no 2003. gada 1. oktobra, ja likumā netiks noteikta kārtība, kādā nodrošināmas tiesājamā tiesības tikt uzklausītam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Endziņš