5. Article

Patērētājs var tikt nodrošināts ar siltumenerģiju, izmantojot dažādus alternatīvus, savstarpēji aizvietojamus siltumapgādes veidus - centralizēto un lokālo. No kopējā siltumenerģijas patēriņa Rīgā aptuveni 3/4 tiek nodrošinātas, izmantojot centralizēto siltumapgādi. Lokāli centralizētā jeb decentralizētā siltumapgāde ir vairāku objektu siltumapgāde, kuru nodrošina viens siltumenerģijas avots ierobežotā teritorijā. Lokālā siltumapgāde ir vienas mājas vai dzīvokļu siltumapgāde, kuru nodrošina viens siltumenerģijas avots. Lokālo siltumapgādi nodrošina autonomais ražotājs. No visas Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā pieslēgtās kopējās siltumslodzes 18,8% ir lokālā siltumapgādē, pārējā aptuveni 81% - centralizētajai un lokāli centralizētai sistēmai. (Latenergoprojekts, saņemtā dok. Nr.603). Saskaņā ar 02.09.1997.pieņemtajā Latvijas Enerģētikas nacionālajā programmā (turpmāk - Enerģētikas nacionālā programma) minēto no Rīgas pilsētas kopējās siltumslodzes, 1995.gadā lēsta 3200 MW apjomā, pie centralizētās siltumapgādes sistēmām ir pieslēgta slodze 2351 MW (t.sk. no TEC -1461 MW, Rīgas siltums - 714 MW, rūpnīcu katlumājām -176 MW), bet lokālajai siltumapgādes sistēmai pieslēgtā siltumslodze sastāda 849 MW. Lai salīdzinātu siltumapgādes variantu konkurētspēju, jāsalīdzina nepieciešamie kapitālieguldījumi un saražotās siltumenerģijas cena. Latenergoprojekts 2001. darbā "Centralizētās un lokālās siltumapgādes zonu izvietojums Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā" (saņemtā dok. Nr.603) minēts, ka lokālā siltumapgādē, kur siltumavoti ir katlumāja, autonomie apkures katli, individuālie gāzes katli, siltumenerģijas cenā kurināmā izmaksas sastāda 2,0 - 3,0 Ls/MWh - šķelda un koksnes atkritumi, līdz 28,7 Ls/MWh - dīzeļdegviela, līdz 33,0 Ls/MWh - elektroenerģijai, bet izmantojot dabas gāzi 6,5 - 7,5 Ls/MWh., kā arī siltumenerģijas vidējās ražošanas izmaksas, neskaitot gāzes vadu izbūves izmaksas, ja par kurināmo izmanto dabas gāzi, lokālos avotos sastāda aptuveni 11-12 Ls/MWh (pie 2001.g. pastāvošajām gāzes cenām), bet tiek atzīmēts, ka siltumenerģijas vidējās izmaksas lielā mērā atkarīgas no gāzes vada izbūves izmaksām. Tiešās izmaksas (maksa par kurināmo, pirkto siltumenerģiju, elektroenerģiju un ūdeni) centralizētās siltumapgādes sistēmas izmaksās sastāda 69-70%, lokāli - centralizētās sistēmās no 53-75% (atkarībā no katlumājas jaudas), bet lokālās - no 34-50% (atkarībā no katla jaudas). Rīgas siltums izsaka viedokli (17.02.2003. Nr.4/1301), ka pēc Rīgas siltums aplēsēm lokālajos siltuma avotos kurināmā sastāvdaļa ir ne mazāk kā 60-65%. Ņemot vērā centralizētās siltumapgādes papildu izdevumus siltumenerģijas pārvadē un sadalē, Rīgas Regulators ar 25.10.2002. lēmumu (prot.Nr.33) ir noteicis Rīgas siltums, kas nodrošina siltumapgādi centralizētās siltumapgādes sistēmās, siltumenerģijas realizācijas tarifu 2002./2003. apkures sezonai: juridiskām personām - 14.02 Ls/MWh (bez PVN) un iedzīvotājiem - 15,93 Ls/MWh (iekļauts uzņēmuma PVN priekšnodoklis 1,91 Ls/MWh). (Rīgas Regulators 20.12.2002., saņemtā dokumenta Nr.660 un 15.01.2003., saņemtā dok. Nr.16). Tādējādi redzams, ka lokālā un lokāli centralizētā siltumapgāde ar dabasgāzes izmantošanu gāzes katlos ir alternatīva centralizētai siltumapgādei un pie pastāvošajām dabasgāzes cenām ir vairāk konkurētspējīga. Tā kā centralizētajai siltumapgādes sistēmai dabasgāzes cenas pieauguma gadījumā pastāv kurināmā izmantošanas alternatīva, tad lokālās siltumapgādes konkurētspēja ilgtermiņa skatījumā būs lielākā mērā atkarīga no dabas gāzes cenu izmaiņām.