1. Article

Tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no vissvarīgākajām cilvēka tiesībām. Tās ietver arī personas tiesības uz juridisko palīdzību. Satversmē ietvertā norma, kas paredz šīs tiesības, izteikta šādi - ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību. Tādēļ nepieciešams noskaidrot juridiskā jēdziena "advokāts" saturu. 1.1. Interpretējot juridisko jēdzienu "advokāts", vispirms jāņem vērā filoloģiskā interpre tācija. Dažādās vārdnīcās ir doti vairāki juridiskā jēdziena "advokāts" skaidrojumi. Juridisko terminu vārdnīcā (Juridisko terminu vārdnīca, Rīga, Nordik, 1998, 8.lpp.) advokāts identificēts kā "jurists, kas sniedz juridiskus padomus un sagatavo dokumentus juridiskos jautājumos klientam, pārzina klienta juridiskās lietas; ja nepieciešams, arī uzstājoties viņa interesēs civilajās, kriminālajās vai administratīvajās lietās un tiesvedībā". Latviešu valodas vārdnīcā (Latviešu valodas vārdnīca, Rīga, Avots, 1998, 33.lpp.) advokāts identificēts kā "jurists, kas tiesā aizstāv apsūdzēto, sniedz tieslietu padomus un pēc pilnvarojuma izpilda arī citus juridiskus uzdevumus". Svešvārdu vārdnīcā (Svešvārdu vārdnīca, J.Baldunčika red., Rīga, Jumava, 1999, 23.lpp.) advokāts identificēts kā "1.jurists, kas tiesas procesā aizstāv vai pārstāv indivīdu un organizāciju likumīgās intereses, kā arī sniedz juridiskus padomus, gatavo juridisku dokumentu projektus u.tml.; 2. persona, kas mutiski vai rakstiski aizstāv kādu vai ko". Svešvārdu vārdnīcā (Svešvārdu vārdnīca, D.Guļevskas red., 2.iespied., Rīga, Norden, 1996, 16.-17.lpp.) advokāts identificēts kā "1.jurists, kas sniedz profesionālu palīdzību aizstāvībai tiesā, sniedz juridiskas konsultācijas vai sagatavo juridisko dokumentu projektus; 2.aizstāvis". Latviešu-angļu, angļu-latviešu juridisko terminu vārdnīcā (Latviešu-angļu, angļu-latviešu juridisko terminu vārdnīca, Rīga, Kamene, 2000, 6.lpp.) advokāts identificēts kā "jurists, profesionāls un neatkarīgs advokatūras pārstāvis, kas, sniedzot personām juridisko palīdzību, to uzdevumā piedalās lietu izskatīšanā tiesā un pirmstiesas izmeklēšanā kā aizstāvis un pārstāvis, kā arī veic citas juridiskas darbības". Latviešu Konversācijas vārdnīcā (Latviešu Konversācijas vārdnīca, 1.sējums, Rīga, A.Gulbja apgāds, 1927-1928, 165.-166.sleja) nav dots vārda "advokāts" skaidrojums, taču dots vārda "aizstāvis" skaidrojums. Aizstāvis identificēts kā "persona, kas krimināllietā aizstāv apsūdzētā nevainīgumu, tiesības un intereses. Par aizstāvi tiesa var iecelt: zvērinātus advokātus un to palīgus, privātadvokātus un tiesu amatu kandidātus". Tādējādi filoloģiskā interpretācija liecina, ka juridiskajam jēdzienam "advokāts" piemīt vairākas nozīmes. 1.2. Juridisko jēdzienu "advokāts" nepieciešams interpretēt arī sistēmiski, analizējot to kontekstā ar citām tiesību normām. Apstrīdētā norma noteic, ka par aizstāvi krimināllietā var būt tikai advokāts. Taču Kriminālprocesa kodeksā lietoti divi termini, proti, gan "advokāts", gan "aizstāvis". Šie termini Kriminālprocesa kodeksa izpratnē ir sinonīmi. Turklāt Advokatūras likuma 4.pants paredz, ka Latvijā par advokātiem var būt un praktizēt drīkst tikai Latvijas zvērināti advokāti un zvērinātu advokātu palīgi. Kriminālprocesa kodeksa 18.pants noteic, ka aizdomās turētajam, apsūdzētajam un tiesājamam tiek nodrošinātas tiesības uz aizstāvību. Tas nozīmē, ka tiesai, prokuroram un izziņas izdarītājam jānodrošina aizdomās turētajam, apsūdzētajam un tiesājamam iespēja aizstāvēties ar likumā noteiktajiem līdzekļiem un likumā noteiktos veidos, proti, persona var izvēlēties aizstāvi vai aizstāvēt sevi pati, kā arī personai ir tiesības atteikties no aizstāvja. Kriminālprocesa kodeksa 98.pants noteic tos gadījumus, kad aizstāvja piedalīšanās kriminālprocesā ir obligāta un persona no aizstāvja atteikties nevar. Ja aizdomās turamā, apsūdzētā vai tiesājamā persona pati neizvēlas aizstāvi, izziņas izdarītājam, prokuroram vai tiesai jānodrošina aizstāvja piedalīšanās lietā. Turklāt Advokatūras likuma 34.panta 9.punktā ir paredzēta iespēja advokātiem tiesās un pirmstiesas izmeklēšanas iestādēs pēc nozīmējuma vest krimināllietas un mazturības tiesības baudošo personu lietas. Šajos gadījumos sniegtā juridiskā palīdzība apmaksājama no valsts budžeta līdzekļiem saskaņā ar apstiprināto advokātu atlīdzības taksi (sk. lietas materiālus 61.-63.lpp.). Tas nozīmē, ka noteiktos gadījumos valstij ir pienākums garantēt aizstāvja piedalīšanos kriminālprocesā. Savukārt Civilprocesa likums noteic, ka par pārstāvjiem var būt advokāti; juridisko personu amatpersonas vai darbinieki - šo personu lietās; to valsts vai pašvaldību iestāžu vai juridisko personu pilnvaroti darbinieki, kurām ar likumu piešķirtas tiesības aizstāvēt tiesā citu personu tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses; fizisko personu augšupējie un lejupējie radinieki, laulātais, īstie brāļi un māsas, kā arī persona, kas uz pilnvaras pamata faktiski pārvalda pilnvardevēja mantu; viens no procesuālajiem līdzdalībniekiem citu līdzdalībnieku uzdevumā; patentpilnvarotie - rūpnieciskā īpašuma lietās; personas, kurām pārstāvības tiesība piešķirta citos likumos. Administratīvā procesa likums noteic, ka par pārstāvi var būt jebkura rīcībspējīga fiziskā vai juridiskā persona. Vēl vairāk, Satversmes tiesas process vispār neparedz nekādus ierobežojumus to personu lokam, kuras var būt par pārstāvjiem šajā procesā. Vienlaikus nepieciešams analizēt arī starptautiskajos dokumentos, proti, Paktā, Konvencijā, Eiropas Savienības pamattiesību hartā, kā arī citos Eiropas Savienības tiesību aktos ietvertos noteikumus. Pakta 14(3)(d) pants noteic, ka persona var aizstāvēt sevi pati vai ar pašas izraudzīta aizstāvja starpniecību. Turklāt gadījumos, ja personai nav šāda aizstāvja algošanai pietiekamu līdzekļu, aizstāvis, kad to prasa taisnīguma intereses, tiek iecelts bez maksas. Konvencijas 6(3)(c) pantā ietvertais formulējums ir līdzīgs, proti, ikvienam ir tiesības aizstāvēt sevi pašam vai saņemt paša izraudzītu juridisku palīdzību, vai, ja trūkst līdzekļu šīs juridiskās palīdzības apmaksāšanai, saņemt to par velti, kad tas nepieciešams taisnīguma interesēs. Eiropas Savienības pamattiesību hartas 47.panta otrā daļa noteic, ka ikvienam ir tiesības saņemt konsultāciju un tiesības uz aizstāvību un pārstāvību. Arī angļu valodas juridisko terminu vārdnīcās juridiskā jēdziena "lawyer" (kurš tiek lietots visos starptautiskajos dokumentos un šo dokumentu kontekstā latviešu valodā tiek tulkots kā advokāts) saturs ir izteikts dažādos terminos, tādos kā "advocate, attorney, attorney-at-law, barrister, barrister-at-law, counsel, counselor, counselor-at-law, jurisconsult" (Burton's Legal Thesaurus, 3rd Ed., McGraw-Hill, 1998, p.331), kā "a person learned in the law, attorney, counsel, solicitor, a person licensed to practice law" (Black's Law Dictionary, 4th Ed., West Publishing Co., 1951, p.1033), kā "a person learned in the law; as an attorney, counsel, or solicitor; a person licensed to practice law" (Black's Law Dictionary. 6th Ed., West Publishing Co., 1990, p.888). Juridiskais jēdziens "lawyer" no angļu valodas tiek tulkots kā advokāts, pārstāvis, aizstāvis, pilnvarotais, padomdevējs, persona, kurai ir augstākā juridiskā izglītība, persona, kurai ir tiesības praktizēt. Tātad, pētot un analizējot juridisko jēdzienu "advokāts" no tiesību normu savstarpējā sakara viedokļa, var secināt, ka tam piemīt vairākas nozīmes. 1.3. Lai vārda "advokāts" analīze būtu pēc iespējas pilnīga, jānoskaidro arī Satversmes 92.pantā ietvertās normas jēga un mērķis. Likumdevēja mērķis, nosakot Satversmē ikviena tiesības uz juridisko palīdzību kā tiesību uz taisnīgu tiesu neatņemamu sastāvdaļu, bija nodrošināt visām personām kā civilprocesā, tā administratīvajā procesā, kriminālprocesā un Satversmes tiesas procesā savlaicīgu, pieejamu un kvalitatīvu juridisko palīdzību. Tas balstās uz vienu no vissvarīgākajiem nacionālo un starptautisko tiesību principiem - taisnīguma principu. Ikviena tiesības uz advokāta palīdzību nevar tikt saprastas kā personas pienākums griezties pēc juridiskas palīdzības tikai pie advokātiem. Šaurā nozīmē juridiskais jēdziens "advokāts" tiek attiecināts uz tiem gadījumiem, kad personai nav pietiekamu līdzekļu, lai algotu juridiskās palīdzības sniedzēju, un tad šo juridisko palīdzību noteiktos gadījumos nodrošināt ir valsts pienākums. To, ka personai nav pienākuma griezties pēc juridiskās palīdzības tikai pie advokātiem, apstiprina arī kriminālprocesa normās noteiktais, proti, ka personai ir tiesības atteikties no aizstāvja un aizstāvēt sevi pašai. Tādējādi Satversmes 92.panta mērķis, nosakot ikviena tiesības uz advokāta palīdzību, nav ierobežot personas tiesības uz taisnīgu tiesu. Juridiskais jēdziens "advokāts", kas ietverts Satversmes 92.pantā, ir jātulko paplašināti, ar to saprotot personas tiesības saņemt juridisko palīdzību, brīvi izvēloties aizstāvi vai pārstāvi dažādās lietās no iespējami plašāka kvalificētu juristu loka un atsevišķos likumā noteiktos gadījumos arī no citu personu loka.