2. Article

Kaut arī juridiskais jēdziens "advokāts" ir tulkojams paplašināti un nav attiecināms tikai uz zvērinātiem advokātiem, likumdevējam ir tiesības, ņemot vērā katra procesa īpatnības, noteikt to personu loku, kuras konkrētajā procesā var sniegt juridisko palīdzību un būt par aizstāvjiem vai pārstāvjiem lietā. Nav šaubu, ka kriminālprocess ir speciāls process un aizstāvim kriminālprocesā ir nepieciešamas īpašas zināšanas. Kriminālprocesa uzdevums ir ātri un pilnīgi atklāt noziedzīgus nodarījumus, noskaidrot vainīgos un nodrošināt likumu pareizu piemērošanu, lai katra persona, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, tiktu taisnīgi sodīta, savukārt neviens nevainīgais netiktu saukts pie kriminālatbildības un notiesāts. No vienas puses, kriminālprocesuālās normas reglamentē to likumisko veidu un kārtību, kādā konstatējami noziedzīgie nodarījumi, kādā noskaidrojamas tos izdarījušās personas, kā arī kārtību, kādā piemērojams sods. No otras puses, noziedzīgu nodarījumu atklāšana, vainīgo noskaidrošana un lietu iztiesāšanas kārtība kriminālprocesuālajās normās ir reglamentēta tādējādi, lai, cik vien iespējams, garantētu gan aizdomās turēto, apsūdzēto un tiesājamo, gan cietušo un liecinieku, gan arī pārējo personu tiesību un likumisko interešu ievērošanu. Nevienu nevar atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un sodīt, kamēr viņa vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā un atzīta ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu. Ņemot vērā to, ka kriminālprocess ir īpašs process, nevar piekrist iesniedzējas izteiktajam viedoklim, ka par aizstāvi kriminālprocesā var būt jebkura persona. Satversmes t iesa piekrīt Saeimas atbildes rakstā izteiktajam viedoklim, ka par aizstāvjiem kriminālprocesā ir aicināmi tikai kvalificēti juristi, jo aizstāvis var sekmīgi pildīt savu uzdevumu vienīgi tad, ja viņam ir pietiekamas juridiskās zināšanas. Pašreiz likumdevējs šo personu loku ir ierobežojis, nosakot, ka par aizstāvi krimināllietā var būt tikai zvērināts advokāts. Satversmes tiesa atzīst, ka tiesības uz taisnīgu tiesu nav absolūtas un var tikt ierobežotas. Satversmes tiesa vairākos spriedumos (sk., piemēram, 2003.gada 27.jūnija spriedumu lietā Nr.2003-03-01, 2003.gada 27.jūnija spriedumu lietā Nr.2003-04-01, 2003.gada 23.aprīļa spriedumu lietā Nr.2002-20-0103, 2002.gada 26.novembra spriedumu lietā Nr.2002-09-01) atzinusi, ka zināmos apstākļos valstij ir tiesības ierobežot Satversmē garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu. Pamattiesības var ierobežot tikai Satversmē noteiktajos gadījumos, kad to prasa svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība un ja tiek ievērots samērīguma princips. Tādējādi tiesai jāizvērtē, vai tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums atbilst šādām prasībām: a) vai tas ir noteikts ar likumu; b) vai tas atbilst leģitīmam mērķim, kuru valsts vēlas sasniegt, nosakot šo ierobežojumu; c) vai nepastāv citi personu mazāk ierobežojoši līdzekļi; d) vai tas atbilst samērīguma principam.