4. Article

Likumdevēja mērķis, pieņemot apstrīdēto normu, bija nodrošināt visām personām kriminālprocesā savlaicīgu, pieejamu un kvalitatīvu aizstāvību. Šis mērķis vēlāk tika iekļauts arī Advokatūras likumā. Tiesa piekrīt, ka šis mērķis ir leģitīms, taču ir jāizvērtē, vai apstrīdētā norma šo mērķi sasniedz. Modelis, atbilstoši kuram par aizstāvjiem kriminālprocesā var būt advokāti, ir visplašāk izplatītais, un tas ietverts arī apstrīdētajā normā. Taču tiesību norma "… nav izprotama ārpus tās funkcionēšanas, kura norit tiesību jābūtības saskarsmē ar esamību…" (Meļķisis E. Tiesību normu iztulkošana. 2.pārstrādātais izdevums. Rīga, Latvijas Universitāte, 2000, 34.lpp.). Tāpēc, lai noskaidrotu, vai ar apstrīdēto normu tiek sasniegts likumdevēja noteiktais mērķis, ir nepieciešams analizēt apstrīdētās normas darbību praksē. Tas savukārt ir izdarāms, izvērtējot Advokatūras likumā noteikto juridiskās aizstāvības institūtu, kura mērķis citastarp ir arī nodrošināt visām personām kriminālprocesā savlaicīgu, pieejamu un kvalitatīvu aizstāvību. Zvērinātu advokātu darbību Latvijā noteic Advokatūras likums. Šis likums regulē advokātu (zvērinātu advokātu un zvērinātu advokātu palīgu) profesionālo un korporatīvo darbību. Likumā ir noteikta arī procedūra kļūšanai par zvērinātu advokātu. Pirmām kārtām personai jāatbilst likuma 14.panta prasībām, jāvēršas Zvērinātu advokātu padomē ar iesniegumu, kuram pievienotas atsauksmes par šīs personas profesionālo darbību un morālajām īpašībām. Personai ir jānokārto advokāta eksāmens, pēc kura Zvērinātu advokātu padome izlemj, vai uzņemt šo personu par zvērinātu advokātu vai arī tās iesniegumu noraidīt. Advokāta eksāmenu nosaka Zvērinātu advokātu padome, kas pati to arī pieņem. Saskaņā ar likuma 43.pantu lēmums, ar kuru iesniegums par uzņemšanu zvērinātu advokātu skaitā noraidīts neformālu iemeslu dēļ, nav pārsūdzams, taču no panta satura nav skaidrs, ko var uzskatīt par neformāliem iemesliem. Ja persona tiek uzņemta par zvērinātu advokātu, par to tiek paziņots Augstākās tiesas priekšsēdētājam, kurš pieņem jaunuzņemtā advokāta zvērestu. Likums noteic arī zvērinātu advokātu tiesības, pienākumus un atbildību, zvērinātu advokātu palīgu uzņemšanas procedūru, viņu tiesības un pienākumus, kā arī zvērinātu advokātu palīgu sagatavošanu, uzraudzību un atbildību. Saskaņā ar likuma 85.pantu zvērinātam advokātam nevar būt vairāk par vienu palīgu. Visi Latvijā praktizējošie advokāti ir apvienoti vienā Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijā. Kolēģijas pārvaldes, uzraudzības un izpildu institūcija ir Latvijas Zvērinātu advokātu padome, kuras tiesības un pienākumi noteikti likuma 34.pantā. Zvērinātu advokātu padomes sastāvā ir 9 locekļi, kurus ievēlē uz 3 gadiem. Zvērinātu advokātu padomei ir tiesības izlemt daudzus jautājumus, arī noteikt eksāmenu kļūšanai par zvērinātu advokātu un organizēt šā eksāmena norisi un izvērtēšanu. Taču pat pēc eksāmena sekmīgas nokārtošanas padomei ir dotas pilnvaras izlemt - uzņemt personu par zvērinātu advokātu vai zvērināta advokāta palīgu vai ne. Padome izlemj arī jautājumus par zvērinātu advokātu disciplinārsodiem, nosaka zvērinātu advokātu skaitu, kāds vajadzīgs, lai tiesu un pirmstiesas izmeklēšanas iestāžu atrašanās vietās būtu pieejama pietiekama juridiskā palīdzība, nosaka, pie kuras apgabaltiesas zvērināti advokāti darbosies, kā arī pārzina visas Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijas organizatoriskās lietas u.c. Var secināt, ka Zvērinātu advokātu padomei ir piešķirtas lielas izvēles tiesības un plašas pilnvaras, lemjot par minētajiem jautājumiem. Pašreiz Latvijā ir 599 praktizējoši zvērināti advokāti un 91 zvērināta advokāta palīgs (sk. lietas materiālus 219.lpp.). Ņemot vērā Zvērinātu advokātu padomes sniegtos datus, pēdējo piecu gadu laikā zvērinātu advokātu skaits ir pieaudzis no 525 zvērinātiem advokātiem 1999.gadā līdz 599 zvērinātiem advokātiem 2003.gadā, kad iedzīvotāju skaits valstī ir 2,33 miljoni. Salīdzinājumam - 1940.gadā Latvijā praktizēja 273 zvērināti advokāti, 113 zvērinātu advokātu palīgi un 78 privātadvokāti, bet iedzīvotāju skaits tad bija 1,88 miljoni (sk.: Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. Sast. P.Valters. Rīga, Divergens, 2001, 152.lpp.). Saskaņā ar Advokatūras likuma 45.pantu zvērināti advokāti darbojas pie apgabaltiesām. Pēc Zvērinātu advokātu padomes sniegtajām ziņām var secināt, ka advokātu sadalījums pa apgabaltiesām ir šāds: pie Rīgas apgabaltiesas darbojas apmēram 460 zvērināti advokāti, no kuriem 417 advokātiem par prakses vietu ir noteikta Rīgas pilsēta, pie Kurzemes apgabaltiesas darbojas 43 zvērināti advokāti, pie Latgales apgabaltiesas - 26 zvērināti advokāti, pie Vidzemes apgabaltiesas - 31 zvērināts advokāts, bet pie Zemgales apgabaltiesas - 36 zvērināti advokāti. Turklāt visi zvērinātu advokātu palīgi darbojas tikai pie Rīgas apgabaltiesas, izņemot vienu, kurš darbojas pie Latgales apgabaltiesas. Pie pārējām apgabaltiesām nedarbojas neviens zvērināta advokāta palīgs. Prakse liecina, ka izskatāmo lietu skaitam visu instanču tiesās ir tendence pieaugt. Tā, pēc Tieslietu ministrijas sniegtajām ziņām, rajonu (pilsētu) tiesās pēdējo piecu gadu laikā izskatītas vidēji 10,517 lietas, savukārt apgabaltiesās 1999.gadā tika izskatītas 2025 lietas, bet 2002.gadā - 2692 lietas (sk. lietas materiālus 203.lpp.). Augstākās tiesas krimināllietu tiesu palātā apelācijas kārtībā 1998.gadā tika izskatītas 368 krimināllietas, bet 2002.gadā - 877 krimināllietas (sk. lietas materiālus 217.lpp.). Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamentā 1996.gadā tika izskatītas 327 krimināllietas, savukārt 2002.gadā - 638 krimināllietas (sk. lietas materiālus 212.lpp.). Analizējot apstrīdētās normas īstenošanu praksē, jāņem vērā, ka apstrīdētā norma ir saglabājusies no padomju tiesību sistēmas. Sākotnēji, 1961.gadā, norma bija izteikta šādā redakcijā - par aizstāvjiem krimināllietā var būt advokāti, kā arī arodorganizāciju un citu sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Vēlāk, 1990.gada 12.janvārī, ar LPSR Augstākās padomes pieņemto likumu šī norma tika grozīta, nosakot, ka par aizstāvjiem krimināllietā var būt tikai advokāti. Jāņem vērā arī tādi argumenti kā tiesiskā regulējuma paplašināšanās pēc neatkarības atjaunošanas un tiesiskā regulējuma sarežģītība, jo nacionālajā tiesību sistēmā iekļauta virkne starptautisko tiesību normu. Bez tam notiek arī nacionālās tiesību sistēmas saskaņošana ar Eiropas Savienības normām. Būtiskas pārmaiņas notikušas arī augstākās izglītības jomā. 1993.gadā, kad tika pieņemts Advokatūras likums, augstāko juridisko izglītību bija iespējams iegūt tikai Latvijas Universitātē, turpretim pašreiz augstāko juridisko izglītību ir iespējams iegūt vairākās augstākajās mācību iestādēs. Satversmes tiesas uzdevums nav analizēt advokātu skaita pieauguma tendences, advokātu un to palīgu sadalījumu pa reģioniem, visu vienādas kvalifikācijas juristu iespējas kļūt par zvērinātiem advokātiem, kā arī zvērinātu advokātu sniegtās juridiskās palīdzības kvalitāti. Tomēr, ņemot vērā lietas faktiskos materiālus, atbildes uz jautājumiem, kas saņemtas no apgabaltiesām, Augstākās tiesas, Zvērinātu advokātu padomes, Ģenerālprokuratūras, augstskolu juridiskās prakses un palīdzības centriem, Valsts cilvēktiesību biroja, Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra, Cilvēktiesību institūta u.c., kā arī advokatūras un citu juristu profesionālo organizāciju tiesisko regulējumu citās valstīs un starptautiskos standartus šajā jomā, Satversmes tiesai ir šaubas, vai ar pašreizējo tiesisko regulējumu advokatūras jomā ir iespējams nodrošināt visām personām kriminālprocesā savlaicīgu, pieejamu un kvalitatīvu aizstāvību un tādējādi sasniegt apstrīdētās normas mērķi - garantēt tiesības uz taisnīgu tiesu. Nepietiekamais advokātu skaita pieaugums, viņu nevienmērīgais sadalījums pa reģioniem, tas, ka Zvērinātu advokātu kolēģija ir vienīgā advokātu profesionālā organizācija Latvijā un Zvērinātu advokātu padomei ir dota liela rīcības brīvība un plašas tiesības, tostarp noteikt zvērinātu advokātu skaitu un kārtību, kādā var kļūt par zvērinātu advokātu vai zvērināta advokāta palīgu, lemt par zvērinātu advokātu ētikas un citiem pārkāpumiem, efektīva kontroles mehānisma trūkums, kā arī tas, ka lēmumu par uzņemšanu zvērinātu advokātu skaitā nav iespējams pārsūdzēt neatkarīgā institūcijā, var mākslīgi radīt kvalitatīvu juridisko pakalpojumu deficītu un šo pakalpojumu sadārdzināšanos. Tas savukārt var novest pie Satversmes 92.pantā garantēto pamattiesību pārkāpuma. Svarīgi ir arī tas, lai aizstāvība kriminālprocesā būtu efektīva, nevis tikai formāla. Tādējādi, lai gan apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis, praksē tas netiek sasniegts, jo zvērinātu advokātu profesionālā organizācija pašlaik nevar pilnā mērā garantēt tiesību uz taisnīgu tiesu efektīvu realizāciju.