5. Article

Ir jāizvērtē, vai leģitīmo mērķi, kādu likumdevējs noteicis, atļaujot juridisko palīdzību kriminālprocesā sniegt tikai tiem juristiem, kuri ir Zvērinātu advokātu kolēģijas locekļi, nevar sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Viens no šādiem līdzekļiem varētu būt to kvalificēto praktizējošo juristu loka paplašināšana, kuri būtu tiesīgi darboties par aizstāvjiem kriminālprocesā. Jautājums par kvalificētu praktizējošo juristu loka paplašināšanu ir saistīts ar praktizējošo juristu kvalifikācijas standartiem. Pašreiz ir spēkā likums "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu", kura mērķis ir nodrošināt profesionālās darbības atbilstību noteiktām kvalitātes prasībām un kritērijiem, kā arī noteikt atsevišķas sabiedriski nozīmīgas profesijas, izvirzot attiecībā uz tām paaugstinātas prasības, un tādējādi aizsargājot šīs profesijas pret nekvalificētu personu iesaistīšanos tajās. Likuma 30.pants noteic reglamentētās juristu profesijas - zvērināti notāri, zvērināta notāra kandidāti un advokāti. Taču šī norma ir formāla un ir acīmredzams, ka šis regulējums ir nepietiekams. Satversmes tiesa uzskata, ka likumā jābūt noteiktiem skaidriem kvalifikācijas kritērijiem un nepieciešams plašāks tiesiskais regulējums, kas noteiktu atbilstošus standartus. Skaidru un noteiktu kvalifikācijas standartu ieviešana būtu viens no priekšnosacījumiem kvalificētu praktizējošo juristu (arī advokātu) skaita pieaugumam. Kvalifikācijas standartu izstrādē būtu jābalstās uz Eiropas Padomes rekomendācijām, kurās noteikti juristu darbības principi, kas ir vienoti visās Eiropas Padomes dalībvalstīs. Eiropas Padomes Ministru Komiteja 2000.gada 25.oktobrī ir pieņēmusi rekomendāciju Rec(2000)21 "Par brīvību darboties jurista profesijā" (On the Freedom of Exercise of the Profession of Lawyer), kā arī tās Paskaidrojošo memorandu (Explanatory Memorandum). Jurists minētās rekomendācijas izpratnē ir kvalificēta persona, kurai saskaņā ar valsts likumdošanas aktiem ir tiesības uzstāties kā aizstāvim un darboties sava klienta interesēs, praktizēt, piedalīties tiesas sēdēs vai sniegt juridiskus padomus un pārstāvēt savus klientus juridiskos jautājumos. Rekomendācijā ir noteikti šādi juristu darbības pamatprincipi: 1) jāveic viss nepieciešamais, lai respektētu, aizsargātu un veicinātu brīvību darboties jurista profesijā bez jebkādas diskriminācijas un bez nevajadzīgas publisko iestāžu iejaukšanās, īpaši ņemot vērā attiecīgos noteikumus, kas ietverti Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā; 2) lēmumi par atļauju praktizēt kā juristam vai par uzņemšanu jurista profesijā ir jāpieņem neatkarīgai institūcijai. Šiem lēmumiem, vienalga, vai tos ir vai nav pieņēmusi neatkarīga institūcija, jābūt pārsūdzamiem neatkarīgā un objektīvā tiesā; 3) ir jāveic viss nepieciešamais, lai nodrošinātu augstu juridiskās izglītības līmeni un morālos standartus kā priekšnoteikumu kļūšanai par jurista profesijas pārstāvi, kā arī jānodrošina nepārtraukta juristu tālākā apmācība; 4) advokātu organizācijām un citām profesionālajām organizācijām ir jāpieņem profesionālie standarti un ētikas kodeksi, kā arī jānodrošina, lai juristi būtu spiesti rīkoties neatkarīgi, rūpīgi un godīgi, aizstāvot savu klientu tiesības un intereses; 5) jāveic viss nepieciešamais, lai nodrošinātu visām personām efektīvu pieeju juridiskajiem pakalpojumiem, kurus sniedz neatkarīgi juristi; 6) juristiem ir jāļauj un viņi jāmudina veidot vietējas, nacionālas un starptautiskas profesionālās asociācijas un apvienoties šādās asociācijās, kuru uzdevums būtu atsevišķi vai visām kopā paaugstināt juristu profesionālos standartus un nodrošināt juristu neatkarību un intereses. Līdzīgi principi, tikai kriminālprocesa jomā, bija noteikti jau agrāk - ANO Pamatprincipos par advokātu lomu, kas pieņemti 1990.gadā Havanā, Kubā, ANO 8.kongresā par noziedzības novēršanu un apiešanos ar likumpārkāpējiem (Basic Principles on the Role of Lawyers, adopted by the Eighth United Nations Congress on the Prevention of Crime and the Treatment of Offenders, Havana, Cuba, 27 August to 7 September 1990). Būtiski atzīmēt, ka šie principi attiecas arī uz tām personām, kuras veic advokāta funkcijas, nebūdamas formāli advokāta statusā. Kvalificētu praktizējošo juristu (arī advokātu) skaitu varētu palielināt arī ņemot vērā vēsturisko pieredzi. Proti, Latvijā pirms 1940.gada bija gan zvērināti advokāti, gan privātadvokāti, kuri neietilpa zvērinātu advokātu kolēģijas sastāvā. Vērā ņemama ir arī citu valstu pieredze, ja tajā tiek izmantoti citi personas tiesības uz taisnīgu tiesu mazāk ierobežojoši līdzekļi. Piemēram, netiek ierobežots advokātu skaits. Dažās valstīs par aizstāvjiem krimināllietās var būt ne tikai advokāti, bet arī, piemēram, augstskolu profesori (Vācijā, Francijā), praktizējoši juristi (Somijā). Apsverams būtu jautājums par vairāku advokātu kolēģiju veidošanu, piemēram, pie apgabaltiesām, vai arī par vairāku profesionālo praktizējošu juristu organizāciju veidošanu. Šai sakarā varētu apsvērt arī praktizējošo juristu licencēšanas jautājumu. Lai pilnīgāk garantētu personas tiesības uz taisnīgu tiesu un vienlaikus paplašinātu kvalificētu juridisko pakalpojumu sniedzēju loku, viens no līdzekļiem pēc augstākās juridiskās izglītības iegūšanas varētu būt vienota un neatkarīga prakses eksāmena ieviešana Latvijā. Tas nodrošinātu skaidru, pārskatāmu un kontrolējamu praktizējošo juristu sagatavošanu, tādējādi šis process būtu ne tikai taisnīgi un objektīvi noregulēts, bet arī praksē īstenotos taisnīgā un objektīvā formā. Tādējādi tiesības uz taisnīgu tiesu var ierobežot, taču tas ir izdarāms ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tādēļ likumdevēja noteiktie ierobežojumi nav samērīgi, jo visām personām kriminālprocesā netiek nodrošināta efektīva aizstāvība un līdz ar to apstrīdētā norma neļauj pilnībā izmantot tiesības uz taisnīgu tiesu. Kā Satversmes tiesa norādījusi vienā no saviem spriedumiem, tiesiskā valstī tiesības ne tikai jādeklarē, bet arī ir jānodrošina to praktiskā īstenošana (sk. Satversmes tiesas 2003.gada 27.jūnija spriedumu lietā Nr.2003-04-01). Tātad apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums nav samērīgs, jo labums, ko iegūst sabiedrība, nav lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.