6. Article

Likumdevējam, izlemjot jautājumu par savlaicīgas, pieejamas un kvalitatīvas juridiskās palīdzības nodrošināšanu dažādos procesa veidos, arī kriminālprocesā, jāņem vērā Eiropas Savienības prasības. Tas nepieciešams, lai pēc jauno dalībvalstu iestāšanās būtu nodrošināta Eiropas Savienības tiesību sistēmas efektīva īstenošana. Kad Latvija kļūs par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti, uz to pilnā mērā tiks attiecināta viena no Eiropas Savienības brīvībām - brīva personu un pakalpojumu kustība. Līdz ar to arī Latvijas advokāti un citi praktizējošie juristi varēs konkurēt Eiropas Savienības pakalpojumu tirgū. Šo jomu reglamentē vairāki Eiropas Savienības sekundārie tiesību akti, no kuriem svarīgākās ir divas direktīvas. Viena ir direktīva 77/249/EEC "Par brīvu juridisko pakalpojumu kustību" (Council Directive 77/249/EEC of 22 March 1977 to facilitate the effective exercise by lawyers of freedom to provide services), kas regulē juridisko pakalpojumu sniegšanu citā Eiropas Savienības dalībvalstī īslaicīgā laika periodā. Otra ir direktīva 98/5/EC "Par jurista pastāvīgu profesionālo darbību citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā iegūta kvalifikācija" (Directive 98/5/EC of the European Parliament and of the Council of 16 February 1998 to facilitate practice of the profession of lawyer on a permanent basis in a Member State other than that in which the qualification was obtained). Pirmā direktīva attiecas tikai uz juridisko pakalpojumu sniegšanu, turpretī otra - uz nodibināšanas tiesībām un brīvu darbinieku kustību. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, Latvijas advokātiem pavērsies plašs darba lauks. Viņiem būs iespēja ne tikai tikt nodarbinātiem publiskās institūcijās vai privātos uzņēmumos, bet arī praktizēt citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Tātad valstī jābūt tādam tiesiskajam regulējumam, lai Latvijas advokāti un praktizējošie juristi varētu uz līdztiesības principa pamatiem sniegt juridiskos pakalpojumus citās Eiropas Savienības dalībvalstīs un lai Latvijas tiesiskais regulējums šai jomā neatšķirtos no citām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Pretējā gadījumā var rasties nevienlīdzība un konkurences deformācija, kas savukārt var kļūt par šķērsli brīvas personu kustības īstenošanai. Ekonomiskās un profesionālās prasības ir tādas, ka juristiem jāsniedz juridiskie pakalpojumi visā Eiropas Savienībā un jāveido dažādas profesionālo asociāciju formas, kurās var apvienoties gan vienas, gan vairāku dalībvalstu juristi. Jāņem vērā arī tas, ka Latvijas Republika sarunu pozīcijas 2.sadaļā "Brīva personu kustība" ir apņēmusies atzīt un pilnībā ieviest acquis communautaire brīvas personu kustības jomā. Lai saskaņotu Latvijas likumdošanu ar Eiropas Savienības prasībām attiecībā uz advokātiem, Latvija sarunu pozīcijā pauda apņēmību izstrādāt likumu "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu". Šis likums Saeimā ir pieņemts 2001.gada 20.jūnijā un stājies spēkā tā paša gada 20.jūlijā. Taču no abām minētajām direktīvām izrietošo saistību būtība likumā ir ietverta, iestrādājot tajā tikai atsevišķas minēto direktīvu prasības. Tas savukārt var būtiski apgrūtināt direktīvās izvirzīto mērķu sasniegšanu. Turklāt Latvija līdz 2001.gada beigām bija apņēmusies izstrādāt arī likumu "Grozījumi Latvijas Republikas Advokatūras likumā" un Ministru kabineta noteikumus "Prasības Latvijas Republikā praktizējošo Eiropas Savienības dalībvalstu advokātu profesionālajai kvalifikācijai un viņu profesionālās prakses noteikumi". Taču tikai nesen Saeimā otrajā lasījumā ir izskatīti grozījumi Advokatūras likumā, kur iestrādātas Eiropas Savienības direktīvu prasības. Tādējādi Latvijai ir nepieciešams steidzami grozīt tiesību uz juridisko palīdzību tiesisko regulējumu tādā veidā, lai tas atbilstu Eiropas Savienības prasībām. Līdz ar to apstrīdētā norma praksē nenodrošina Satversmes 92.pantā garantētās personas tiesības uz savlaicīgu, kvalitatīvu un pieejamu juridisko palīdzību kriminālprocesā un negarantē personas tiesību uz taisnīgu tiesu efektīvu realizāciju.