158. Article — noteic: "Par tīšu goda

aizskaršanu vai neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar arestu, vai ar piespiedu dabu, vai ar naudas sodu līdz trīsdesmit minimālajām mēnešalgām." 1.3. Civiltiesiska atbildība par personas goda un cieņas aizskārumu ir noteikta atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma (turpmāk - Civillikums) ceturtajā daļā "Saistību tiesības", kas ir spēkā kopš 1993.gada 1.marta. Ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992.gada 22.decembra likumu "Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma saistību tiesību daļā" Civillikums tika papildināts ar jaunu 2352.a pantu. Tas noteic: "Katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, tad gadījumā, kad tās neatbilst patiesībai, šīs ziņas presē arī jāatsauc. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas, kas neatbilst patiesībai, ietvertas dokumentā, šāds dokuments jāapmaina. Citos gadījumos atsaukšanas kārtību nosaka tiesa. Ja kāds prettiesiski aizskar personas godu un cieņu mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem, tad viņam jādod atlīdzība (mantiska kompensācija). Atlīdzības apmēru nosaka tiesa." 2. Tiesības uz cilvēka goda un cieņas aizsardzību noteiktas Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk - Satversme) un Latvijai saistošajos starptautiskajos aktos. 2.1. Satversmes 95.pants citastarp noteic: "Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu." 2.2. Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk - ANO) Ģenerālās Asamblejas 1948.gada 10.decembrī pieņemtās Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas (turpmāk - Deklarācija) 12.pants noteic: "Nedrīkst patvaļīgi iejaukties neviena personiskajā un ģimenes dzīvē, patvaļīgi apdraudēt viņa dzīvokļa neaizskaramību vai viņa korespondences noslēpumu vai nelikumīgi apdraudēt viņa godu un reputāciju. Katram cilvēkam ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šādu iejaukšanos vai šādiem apdraudējumiem." 2.3. ANO Ģenerālās Asamblejas 1966.gada 16.decembrī pieņemtā Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām (turpmāk - Pakts) 17.pants noteic: "1. Nedrīkst patvarīgi vai nelikumīgi iejaukties neviena personiskajā un ģimenes dzīvē, patvarīgi vai nelikumīgi apdraudēt viņa dzīvokļa neaizskaramību vai viņa korespondences noslēpumu vai nelikumīgi apdraudēt viņa godu un reputāciju. 2. Katram cilvēkam ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šādu iejaukšanos vai šādiem apdraudējumiem." 3. Tiesības uz vārda brīvību noteiktas Satversmē un Latvijai saistošajos starptautiskajos aktos. 3.1. Satversmes 100.pants noteic: "Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta." 3.2. Deklarācijas 19.pants noteic: "Katram cilvēkam ir tiesības uz pārliecības brīvību un tiesības brīvi paust savus uzskatus: šīs tiesības ietver brīvību netraucēti palikt pie saviem uzskatiem un brīvību meklēt, saņemt un izplatīt informāciju un idejas ar jebkuriem līdzekļiem neatkarīgi no valstu robežām." 3.3. Pakta 25.pants noteic: "1. Katram cilvēkam ir tiesības netraucēti turēties pie saviem uzskatiem. 2. Katram cilvēkam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus, šīs tiesības ietver brīvību meklēt, saņemt un izplatīt dažāda veida informāciju un idejas neatkarīgi no valstu robežām mutvārdos, rakstveidā, izmantojot presi vai mākslinieciskās izpausmes formas, vai citādā veidā pēc savas izvēles. 3. Šā panta 2.punktā paredzēto tiesību izmantošana uzliek īpašus pienākumus un īpašu atbildību. Tāpēc tā var būt saistīta ar zināmiem ierobežojumiem, taču tie jānoteic likumā un tiem jābūt nepieciešamiem: a) citu personu tiesību un reputācijas respektēšanai; b) valsts drošības, sabiedriskās kārtības, iedzīvotāju veselības vai tikumības aizsardzībai." 3.4. Eiropas Padomes 1950.gada 4.novembra Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 10.panta pirmā daļa noteic: "Ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no sabiedrisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām. Šis pants neapstrīd valstu tiesības pieprasīt radioraidījumu, televīzijas raidījumu un kino demonstrēšanas licencēšanu." 4. Vārda brīvības ierobežojumi paredzēti Satversmē, Konvencijā, likumā un plašsaziņas līdzekļu ētikas kodeksos. 4.1. Satversmes 116.pants citastarp noteic, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 100.pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. 4.2. Konvencijas 10.panta otrā daļa attiecībā uz vārda brīvību noteic: "Tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām formalitātēm, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai morāli, aizsargātu citu cilvēku reputāciju vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai saglabātu tiesas autoritāti un objektivitāti." 4.3. Likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" (turpmāk - Preses likums)