316. Article — noteic: "(1) Par valsts amatpersonām uzskatāmi valsts

varas pārstāvji, kā arī ikviena persona, kura pastāvīgi vai uz laiku izpilda valsts vai pašvaldības dienesta pienākumus un kurai ir tiesības pieņemt lēmumus, kas saistoši citām personām, vai kurai ir tiesības veikt uzraudzības, kontroles, izziņas vai sodīšanas funkcijas vai rīkoties ar valsts vai pašvaldības mantu vai finanšu līdzekļiem. (2) Valsts prezidents, Saeimas deputāti, Ministru prezidents, Ministru kabineta locekļi, kā arī Saeimas un Ministru kabineta ievēlētās, ieceltās vai apstiprinātās valsts institūciju amatpersonas, pašvaldību vadītāji, viņu vietnieki un izpilddirektori uzskatāmi par valsts amatpersonām, kas ieņem atbildīgu stāvokli. (3) Par valsts amatpersonām uzskatāmas arī ārvalstu publiskās amatpersonas, ārvalstu publisko asambleju (institūcija ar likumdošanas vai izpildvaras funkcijām) locekļi, starptautisko organizāciju amatpersonas, starptautisko parlamentāro asambleju locekļi, kā arī starptautisko tiesu tiesneši un amatpersonas." 5.2. Interešu konflikta novēršanas likuma 4.pants noteic: "(1) Valsts amatpersonas ir: 1) Valsts prezidents; 2) Saeimas deputāts; 3) Ministru prezidents, Ministru prezidenta biedrs, ministrs, īpašu uzdevumu ministrs, valsts ministrs un parlamentārais sekretārs; 4) Valsts prezidenta kancelejas vadītājs un viņa vietnieks, Saeimas Kancelejas direktors un viņa vietnieks; 5) Valsts prezidenta padomnieks, Ministru prezidenta, Ministru prezidenta biedra, ministra, īpašu uzdevumu ministra un valsts ministra biroja vadītājs, padomnieks, konsultants un palīgs; 6) Latvijas Bankas prezidents, viņa vietnieks un Latvijas Bankas padomes loceklis; 7) valsts kontrolieris, Valsts kontroles padomes loceklis, Valsts kontroles revīzijas departamentu kolēģijas loceklis un Valsts kontroles kancelejas pārvaldnieks; 8) Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs, viņa vietnieks un Centrālās vēlēšanu komisijas sekretārs; 9) Satversmes aizsardzības biroja direktors un viņa vietnieks; 10) Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieks un viņa vietnieks; 11) Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta priekšnieks un viņa vietnieks; 12) Valsts cilvēktiesību biroja direktors un viņa vietnieks; 13) Nacionālās radio un televīzijas padomes loceklis, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes loceklis, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas padomes loceklis; 14) pašvaldības domes (padomes) priekšsēdētājs un viņa vietnieks, pašvaldības izpilddirektors un viņa vietnieks; 15) pašvaldības domes (padomes) deputāts; 16) valsts vai pašvaldības iestādes vadītājs un viņa vietnieks; 17) vispārējā un specializētā valsts civildienesta ierēdnis; 18) kapitālsabiedrības padomes loceklis, kurš pārstāv Latvijas valsts vai pašvaldības intereses kapitālsabiedrībā, vai valdes loceklis kapitālsabiedrībā, kurā valsts vai pašvaldības daļa pamatkapitālā atsevišķi vai kopumā pārsniedz 50 procentus; 19) valsts vai pašvaldības kapitālsabiedrības padomes vai valdes loceklis; 20) valsts vai pašvaldības kapitāla daļas turētāja pārstāvis un tā pilnvarota persona; 21) tiesnesis, prokurors, zvērināts notārs un zvērināts tiesu izpildītājs; 22) Nacionālo bruņoto spēku profesionālā dienesta karavīrs un militārais darbinieks. (2) Par valsts amatpersonām uzskatāmas arī personas, kurām, pildot amata pienākumus valsts vai pašvaldības institūcijās, saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir tiesības izdot administratīvos aktus, kā arī veikt uzraudzības, kontroles, izziņas vai sodīšanas funkcijas attiecībā uz personām, kas neatrodas to tiešā vai netiešā pakļautībā, vai tiesības rīkoties ar valsts vai pašvaldības mantu, tai skaitā finanšu līdzekļiem. (3) Par valsts amatpersonām uzskatāmas arī personas, kuras pilda amata pienākumus ārpus valsts vai pašvaldības institūcijām, ja tām saskaņā ar normatīvajiem aktiem pastāvīgi vai uz laiku valsts vai pašvaldība ir deleģējusi kādu no šā panta otrajā daļā minētajām funkcijām." 6. Saeimā vairākkārt iesniegti priekšlikumi izslēgt no Krimināllikuma 271.pantu. 6.1. 2002.gada rudenī šādu priekšlikumu ierosināja deputāts L.Muciņš. Viņš norādījis: "...daži momenti varbūt vairs neatbilst tiem tiesiskas valsts principiem, kuri tika nostiprināti 90.gadu sākumā, ne tikai atjaunojot Latvijas Republikas Satversmi, ne tikai papildinot šo Satversmi ar astoto nodaļu par cilvēka tiesībām, bet arī, protams, attīstot demokrātiju un attīstot izpratni par šo demokrātiju. Mēs varam dažādi pieiet šīm problēmām un arvien vairāk attīstīt demokrātiju. Viena no tādām svarīgām demokrātijas izpausmēm, protams, ir vārda brīvība (...) 91. un 271.pants mūsu tiesu praksē netiek piemēroti, un tajos ietvertā cilvēku nodalīšana pēc viņu amata (...) arī neatbilst demokrātiskas valsts principiem" (sk. 7.Saeimas rudens sesijas septītās 2002.gada 17.oktobra sēdes stenogrammu). Tomēr L.Muciņa priekšlikums tika noraidīts gan atbildīgajā komisijā - Aizsardzības un iekšlietu komisijā, gan arī ar Saeimas deputātu balsojumu. 6.2. 2003.gada 2.maijā Aizsardzības un iekšlietu komisijai tika iesniegts deputātu S.Mellupes, G.Bērziņa un A.Latkovska priekšlikums izslēgt no Krimināllikuma 91.pantu, vēlāk - arī priekšlikums izslēgt 271.pantu. Minētajā komisijā šie priekšlikumi tika noraidīti. Apspriežot tos likumprojekta "Grozījumi Krimināllikumā" otrajā lasījumā, G.Bērziņš norādīja: "Attiecībā pret nepatiesu ziņu sniegšanu mums visiem būtu jābūt vienlīdzīgiem, mums visiem būtu jābūt vienlīdzīgām tiesībām. Manuprāt, tā būtu tikai demokrātiska, pareiza situācija" (sk. 8.Saeimas pavasara sesijas piektās 2003.gada 22.maija sēdes stenogrammu). Pretējs viedoklis bija deputātam P.Simsonam: "Mums ir jāapzinās, kādā valstī, kādā situācijā mēs dzīvojam un ko mēs esam saņēmuši pārvaldīšanā no iepriekšējām koalīcijām. Šī ir sabiedrība ar deformētu izpratni par godu, par cieņu, par atbildību, par pienākumu, par tiesībām. Un viss, ko kolēģis Bērziņš šeit teica, būtu pilnīgi normāli un pilnīgi atbalstāms, ja tad, kad beigsies mūsu pilnvaru termiņš, šeit tiešām būs tiesiska valsts ar taisnu tiesu un sabiedrība varēs uzticēties policijai un ierēdnim, un arī informācijas līdzekļiem" (turpat). Savukārt deputāts B.Cilevičs norādījis: "...tiesu lēmumi un konkrēti spriedumi nu diez vai ir tas īstais veids, kā audzināt sabiedrību līdz zināmas demokrātijas standartiem, un ka šīs normas (Krimināllikuma