91. Article

9.2. Cilvēktiesību tiesa esot noteikusi vairākus principus attiecībā uz vārda brīvību: ierobežojumi šajās tiesībās jāinterpretē šauri, un to nepieciešamība jānosaka ļoti rūpīgi; presei jāpilda "sabiedriskā sargsuņa" loma; jēdziens "nepieciešams" Konvencijas 10.panta otrās daļas izpratnē nozīmē "spiedošu sociālu vajadzību"; tiesai jāvērtē ierobežojumi, ņemot vērā lietas kopsakaru, un jānosaka, vai šie ierobežojumi ir proporcionāli sasniedzamajam leģitīmajam mērķim un vai dotais pamatojums ir svarīgs un pietiekams. Latvijas tiesu prakse liecinot, ka goda un cieņas aizskāruma gadījumā Civillikuma 2352.a panta izpratnē vārdus "neslavas celšana" un "goda aizskaršana" varot interpretēt ne tikai kā ziņas, bet arī kā viedokli. Tāda interpretācija bijusi Latvijas Augstākās tiesas Senāta 2002.gada 14.novembra spriedumā lietā Nr.SKC-604. Turpretim Cilvēktiesību tiesa vairākkārt esot norādījusi, ka Konvencijas 10.panta izpratnē esot atšķirība starp faktiem un vērtējumu, jo faktu esamību varot pierādīt, bet vērtējumu pierādīt nevarot. Tādējādi apstrīdētajā tiesību normā ietvertie ierobežojumi neatbilstot principam, ka ierobežojumi jāinterpretē šauri un ierobežojumu nepieciešamība nosakāma ļoti uzmanīgi. Cilvēktiesību tiesa savā praksē esot secinājusi, ka iespējamais sods atbaidot žurnālistus no iesaistīšanās politiskajā diskusijā, kas varētu ietekmēt sabiedrības dzīvi. Šāda tiesību norma, kas paredz cietumsodus un naudas sodus, iespaidojot preses tiesības izplatīt informāciju un līdz ar to arī sabiedrības tiesības šo informāciju saņemt. Tas notiekot pat tad, ja attiecīgais sods netiek iedzīvināts. Ņemot vērā to, ka žurnālistu darbs saistīts ar publikācijām par valsts institūcijām un to ierēdņu darbu, esot liela varbūtība, ka apstrīdētā tiesību norma var tikt piemērota arī pret žurnālistiem. Ierobežojumam jābūt nepieciešamam demokrātiskā sabiedrībā, proti, ja nav iespējams attiecīgo mērķi sasniegt ar citiem, mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Aizsardzībai pret apvainošanu nav jāizmanto publiskā vara. Kriminālsods neesot nepieciešams, jo Latvijā cieņu un godu esot iespējams aizsargāt civiltiesiskā kārtībā. Ierobežojumam jābūt proporcionālam un tā pamatojumam - svarīgam un pietiekamam. Vārda brīvības ierobežojumi, kas izrietot no apstrīdētās tiesību normas, neesot proporcionāli un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā un esot pretrunā ar Satversmes 100.pantu. Turklāt pēdējā laikā valstīm esot tendence atcelt likumus, kas paredz kriminālsodus par apvainojumiem un necieņas izrādīšanu. To esot izdarījusi Japāna, Zviedrija, Dienvidkoreja, Dienvidslāvija, Argentīna un vairākas citas valstis. Savukārt tajās demokrātiskajās valstīs, kur šādi likumi vēl joprojām ir spēkā, tie tikpat kā netiekot piemēroti vai tiekot interpretēti šauri, ņemot vērā vārda un preses brīvības aizsardzību, piemēram, Dānijā, Francijā, Nīderlandē, Norvēģijā, Portugālē. 10. Saeima atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētā tiesību norma neesot pretrunā ar Satversmes tiesību normām šādu apstākļu dēļ: 10.1. Gan Satversme, gan starptautiskās tiesību normas pieļaujot ierobežojumus tiesībās uz vārda brīvību. Saskaņā ar Satversmes 116.pantu viens no pieļaujamajiem ierobežojumiem esot citu cilvēku tiesību aizsardzība. Arī starptautiskajos tiesību aktos tiekot aizsargāts personas gods un cieņa. Konvencijas 10.panta otrajā daļā esot uzsvērts, ka vārda brīvības īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tādējādi var tikt pakļauta tādiem ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai citastarp aizsargātu citu cilvēku cieņu un tiesības. Satversmes 100.pants neietverot tiesības izplatīt apzināti nepatiesas ziņas, proti, izdomājumus un melus. Savukārt Preses likums uzliekot žurnālistiem par pienākumu sniegt patiesu informāciju, bet redaktoram - atbildēt par publicējamo materiālu saturu, tāpat aizliedzot publicēt informāciju, kura aizskar fizisko un juridisko personu godu un cieņu un ceļ tām neslavu. Tādējādi vārda brīvība neesot absolūta un nenozīmējot visatļautību un apstrīdētajā tiesību normā paredzētā atbildība neaizskarot iesniedzējas tiesības izplatīt informāciju. Likumā noteiktā atbildība par nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu esot vērtējama kā starptautisko tiesību aktu prasības izpilde attiecībā uz to, ka katrai dalībvalstij ir pienākums ieviest efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus personu tiesību un brīvību pārkāpumu novēršanai. Satversmes 95.pants aizsargājot cilvēka godu un cieņu, tādējādi arī tiesības uz goda un cieņas aizsardzību esot Satversmē personai garantētas aizsargājamas pamattiesības. No apstrīdētās tiesību normas neizrietot tas, ka pie atbildības saucami žurnālisti par viedokļa paušanu vai par amatpersonas darbības kritiku. Atbildība iestājoties tikai par tīšu nepatiesu ziņu, personu apkaunojošu izdomājumu izplatīšanu, un šādas darbības neesot atzīstamas par pamattiesību sastāvdaļu. 10.2. Krimināllikums noziedzīgos nodarījumus saistībā ar goda un cieņas aizskaršanu un neslavas celšanu diferencējot atkarībā no cietušā statusa. Šāda diferencēšana esot objektīvi pamatota ar krimināltiesību sistēmas raksturu un principiem, līdz ar to nevarot uzskatīt, ka atšķirīgās soda sankcijas ir diskriminējošas Satversmes 91.panta izpratnē. Krimināltiesību doktrīnā tiekot izšķirti noziedzīga nodarījuma objekta veidi - grupas objekts un tiešais objekts. Norāde uz grupas objektu esot iekļauta Krimināllikuma sevišķās daļas nodaļu nosaukumos. Par grupas objektu tiekot atzītas tādas pašas vai viena veida un savstarpēji saistītas vairākas intereses, ko apdraud noziedzīgu nodarījumu grupa. Savukārt tiešais objekts esot tās intereses, ko apdraud konkrēts noziedzīgs nodarījums un ko aizsargā konkrēta krimināltiesību norma. Atsevišķos noziedzīga nodarījuma sastāvos tiekot nošķirts galvenais tiešais objekts un papildu tiešais objekts. Galvenais tiešais objekts esot tās intereses, kuras vienmēr tiek apdraudētas ar noteikta veida noziedzīgu nodarījumu un kuru aizsardzībai pieņemta konkrētā norma. Savukārt papildu tiešais objekts - tādas intereses, kas citā gadījumā būtu kāda patstāvīga noziedzīga nodarījuma tiešais objekts, bet konkrētajā gadījumā aizsargājamas līdz ar galveno tiešo objektu tāpēc, ka tām ar šo nodarījumu neizbēgami tiek nodarīts kaitējums. Tā kā apstrīdētajā tiesību normā paredzētajam nodarījumam salīdzinājumā ar citām Krimināllikuma normām, kurās aizsargāts personas gods un cieņa, esot dažāds apdraudējuma objekts, normās noteikti arī atšķirīgi sodi. Bargāku sankciju noteikšanu par valsts amatpersonas goda aizskaršanu varot pamatot ar to, ka reāls kaitējums šajā gadījumā tiek nodarīts ne vien amatpersonas godam, bet arī valsts pārvaldes interesēm. Pie tam šis kaitējums tiekot nodarīts tikai sakarā ar personai uzlikto pienākumu pildīšanu. Tādējādi valsts amatpersonas goda aizskārums ne tikai diskreditējot attiecīgo amatpersonu, bet arī radot neuzticību visai struktūrai, kuru šī amatpersona pārstāv. Ja informācija ir patiesa un objektīva un nav vērsta uz amatpersonas goda aizskaršanu, apstrīdētā tiesību norma nevarot tikt piemērota. Tā esot samērīga ar leģitīmo mērķi, jo ierobežojot plašsaziņas līdzekļus tikai attiecībā uz apzinātu amatpersonas goda aizskaršanu, kā arī aizliedzot apzināti izplatīt nepatiesas ziņas. Līdz ar to apstrīdētā tiesību norma nevis ierobežojot vārda brīvību, bet gan uzliekot plašsaziņas līdzekļiem par pienākumu pārbaudīt informācijas patiesumu un nodrošināt, lai netiktu aizskarts konkrētas amatpersonas gods sakarā ar tai uzlikto pienākumu pildīšanu. Turklāt diferencēta atbildība par personu un amatpersonu goda un cieņas aizskaršanu esot noteikta arī citu demokrātisko valstu likumos, piemēram, Vācijā, Dānijā, Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Spānijā. 11. Gatavojot lietu izskatīšanai, Satversmes tiesa vairākas personas aicināja rakstveidā sniegt viedokli pēc būtības par apstrīdētās tiesību normas atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām - pamattiesībām, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesībām, kā arī par apstrīdētās tiesību normas atbilstību demokrātiskas valsts principiem un tās radīto ietekmi uz sabiedrību. 11.1. Valsts cilvēktiesību biroja vadītājs Olafs Brūvers norādījis, ka, nosakot robežu starp tiesībām uz vārda brīvību un tiesībām uz goda un cieņas aizsardzību, esot nepieciešams nodrošināt līdzsvaru, lai nevienas no šīm tiesībām netiktu nesamērīgi ierobežotas. Paredzot par varas pārstāvja vai citas valsts amatpersonas goda un cieņas aizskaršanu lielāku sodu nekā par privātpersonas goda un cieņas aizskaršanu, nevarot uzskatīt, ka sabiedrības ieguvums ir lielāks nekā indivīdam nodarītais kaitējums, tāpēc šis ierobežojums neesot samērīgs. Turklāt Latvijā pret goda un cieņas aizskārumu ikviens varot aizstāvēties civiltiesiskā kārtībā, kas mazāk ierobežotu vārda brīvību. Tomēr dažos gadījumos vārda brīvības ierobežošanai esot nepieciešams izmantot arī krimināltiesiskus aizsardzības līdzekļus, piemēram, ja aizskārējs nav zināms. Arī Cilvēktiesību tiesa, izskatot lietas Tammer v. Estonia un Constantinescu v. Romania, neesot konstatējusi, ka tiesības uz vārda brīvību pārkāptas tā iemesla dēļ, ka persona saukta pie kriminālatbildības. Savukārt spriedumā lietā Castells v. Spain Cilvēktiesību tiesa secinājusi, ka valdībai sava goda un cieņas aizsardzībai tomēr nebūtu jāizmanto krimināltiesiskie līdzekļi. Arī amatpersonas godu varot aizsargāt ar vispārīgajām Krimināllikuma normām, kuras paredz atbildību par ikvienas personas goda un cieņas aizskārumu. Apstrīdētā tiesību norma varot radīt situāciju, kad cilvēki zaudē drosmi un atturas no valsts amatpersonu kritizēšanas, un tas savukārt neatbilstot demokrātiskas valsts interesēm. Amatpersonas esot pakļaujamas plašākai kritikai nekā privātpersonas. Demokrātiskā sistēmā valdības darbībām vai bezdarbībai jābūt pakļautai rūpīgai pārbaudei ne tikai no likumdevēju vai tiesu varas puses, bet arī no preses un sabiedrības puses. Demokrātiskā sabiedrībā neesot nepieciešams personu notiesāt ar brīvības atņemšanu vai arestu tikai tāpēc, ka tā kādu aizvainojusi. Apstrīdētajā tiesību normā vārda brīvībai paredzētais ierobežojums esot nesamērīgs, tādējādi apstrīdētā tiesību norma esot pretrunā ar Satversmes 100.pantu un starptautiskajām tiesību normām. Apstrīdētā tiesību norma neatbilstot arī vienlīdzības principam, tādējādi esot pretrunā ar Satversmes 91.pantu un starptautiskajām tiesību normām. 11.2. Krimināllikuma izstrādes darba grupas vadītājs zvērināts advokāts Dr. iur. Aivars Niedre uzskata, ka iesniedzēja pieteikumā neesot analizējusi starptautiskos tiesību aktus kopumā, bet minējusi atsevišķas normas bez kopsakara ar pašu tiesību aktu un tādējādi atspoguļojusi tos vienpusīgi. Likumdevējs apstrīdētajā tiesību normā valsts amatpersonas godu un cieņu neesot vērtējis augstāk par parastu sabiedrības locekļu godu un cieņu, jo atsevišķās Krimināllikuma normās paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem esot dažādi apdraudējuma objekti. Ievērojot šo objektu dažādību, pamatoti esot noteikta diferencēta atbildība. Lielāka atbildība amatpersonas goda aizskāruma gadījumā esot noteikta nevis tāpēc, ka vienas personas gods būtu vērtīgāks nekā citas personas gods, bet gan sakarā ar atšķirīgo apdraudējuma objektu. Savukārt nosacījums, ka kritikas robežas attiecībā uz amatpersonu ir plašākas nekā attiecībā uz ikvienu citu personu, esot jāievēro Latvijas tiesām, piemērojot likumu. To nevarot attiecināt uz pašu likumu, bet gan uz tā piemērošanu. Izstrādājot Krimināllikuma projektu, tā normas esot saskaņotas ar ārvalstu, galvenokārt Eiropas kontinentālo valstu, kriminālkodeksu normām, kā arī esot saņemti ārvalstu tiesību speciālistu atzinumi. Līdzīga satura normas esot arī, piemēram, Vācijas kriminālkodeksā. 11.3. Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras vadītājs Dr. hab. iur., profesors Uldis Krastiņš atzinis, ka apstrīdētā tiesību norma neierobežojot vārda brīvību. Apstrīdētā tiesību norma esot speciālā norma, savukārt normas, kurās paredzēta atbildība par ikvienas personas goda un cieņas aizsardzību, - vispārīgās krimināltiesību normas. Aizskarot valsts amatpersonas godu un cieņu, vainīgais primāri vēršoties pret valsts pārvaldi, kuru reprezentē šī amatpersona, kas likumīgi pilda savas funkcijas. Tieši pārvaldības kārtības aizsardzībai esot radīta šī tiesību norma. Tādējādi likumdevējs apstrīdētajā tiesību normā valsts amatpersonas godu un cieņu neesot vērtējis augstāk par jebkuras citas personas godu un cieņu. Goda un cieņas kā ētikas kategoriju izpratne nemainoties atkarībā no personas statusa. Tāpēc apstrīdētā tiesību norma nenoliedzot cilvēku vienlīdzību likuma un tiesas priekšā. Latvijas Kriminālkodeksā, kurš zaudēja spēku ar Krimināllikuma spēkā stāšanās brīdi, bijusi arī speciālā tiesību norma, kas paredzējusi atbildību par tiesneša un tiesas piesēdētāja apvainošanu. Krimināltiesībās un civiltiesībās jēdzieni "viedoklis", "gods", "cieņa" un "neslavas celšana" tiekot interpretēti atšķirīgi. Krimināltiesībās ar neslavas celšanu esot jāsaprot izdomājumu, apkaunojošu un īstenībai neatbilstošu ziņu izplatīšana, apzinoties to nepatiesumu un apkaunojošo raksturu. Savukārt īstenībai atbilstošu ziņu izplatīšanu, kā arī kritikas un viedokļa paušanu varot vērtēt kā goda aizskaršanu tad, ja tas tiekot darīts personas godu un cieņu aizskarošā formā. Tādējādi, atšķirībā no civiltiesībām, krimināltiesībās viedoklis netiekot atzīts par neslavas celšanas priekšmetu, bet tā paušana atzīstama par goda aizskaršanu tad, ja tas tiekot pausts tādā veidā, kas ir pretrunā ar vispārpieņemto morāli, uzvedības un sadzīves noteikumiem. Attiecībā uz atsevišķu personu kategorijām, piemēram, preses pārstāvjiem, - arī pretrunā ar speciālo tiesību normu priekšrakstiem. Ja personu apkaunojošas ziņas atbilst īstenībai un to izpaušanas forma nav aizskaroša, to izplatīšanu nevarot kvalificēt kā neslavas celšanu vai kā goda aizskaršanu, kaut arī šīs ziņas būtu tādas, kas kādu apvaino, šokē vai traucē. 11.4. Latvijas Policijas akadēmijas rektore Dr. iur., profesore Ārija Meikališa norādījusi, ka Latvijas Policijas akadēmijas speciālisti atzīstot apstrīdēto tiesību normu par atbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normām. Apstrīdētā tiesību norma gan ierobežojot vārda brīvību, taču šāds ierobežojums esot saskaņā ar Satversmes 116.pantu - lai aizsargātu demokrātisko valsts iekārtu un sabiedrības drošību. Apstrīdētajā tiesību normā paredzētais nodarījums apdraudot valsts pārvaldes kārtību, jo pantā esot norāde, ka minētās noziedzīgās darbības izdarītas saistībā ar personām uzlikto pienākumu pildīšanu. Savukārt, ja neslavas celšana un goda aizskaršana nav saistīta ar šo valstisko pienākumu pildīšanu, kriminālatbildība iestājoties uz vispārīgiem pamatiem. Tādējādi nevarot apgalvot, ka valsts amatpersonas saistībā ar personisku goda aizskārumu atrodas privileģētā stāvoklī. Turklāt apstrīdētā tiesību norma nenosakot atbildību par kritiku, jo kritika neesot savienojama ar noziedzīgu nepatiesu ziņu izplatīšanu, neslavas celšanu un goda aizskaršanu. 11.5. Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību departamenta direktors Sandris Laganovskis paudis Tieslietu ministrijas uzskatu, ka apstrīdētā tiesību norma atbilstot Eiropas Savienības un starptautiskajām tiesībām. Tā esot iekļauta likumā ar mērķi aizsargāt valsts demokrātisko iekārtu. Satversmes