2. Article

CPL 82. pants nosaka tiesības uz pārstāvību civilprocesā. Saskaņā ar minētā panta pirmo daļu fiziskās personas lietas tiesā var vest pašas vai ar pilnvarotu pārstāvju starpniecību. Tātad likums dod personai iespēju izvēlēties procesuālo tiesību īstenošanas veidu. Civilprocesa tiesību zinātnē Latvijā ir izteiktas atziņas, ka: 1) pārstāvība ir tāda likumā, statūtos vai līgumā paredzēta vienas personas darbošanās citas personas interesēs, kuru tā veic šīs citas personas vārdā un kura šai citai personai rada tiesiskas sekas (sk.: Civilprocesa likuma komentāri. Papildinātais izdevums. Autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna un M. Dudeļa vispārīgā zinātniskā redakcijā. - R.: Tiesu namu aģentūra, 2001, 98. lpp.). Tādējādi "pie pārstāvības puse neizstājas no procesa, bet viņu atvieto cita persona" (Bukovskis V. Civilprocesa mācību grāmata. - Rīga: Autora izdevums, 1933. - 267. lpp.); 2) pārstāvība civilprocesā ir tāda civilprocesuāla tiesiska attiecība, kurā viena persona (pārstāvis) pilnvarojuma robežās izpilda otras personas (pārstāvamā) vietā procesuālās darbības tiesā vai arī palīdz pārstāvamai personai izpildīt šīs darbības, piedaloties līdzās tai tiesas procesā (sk.: Rozenbergs J. , Briģis I. Padomju civilprocesuālās tiesības. - R.: Zvaigzne, 1978, 79. lpp.). Saskaņā ar CPL 83. pantu papildus apstrīdētajā normā ietverto personu lokam par fiziskās personas pilnvarotu pārstāvi civilprocesā var būt viens no procesuālajiem līdzdalībniekiem citu līdzdalībnieku uzdevumā, kā arī advokāti. Tādējādi CPL 83. panta normas ierobežo personu tiesības brīvi izvēlēties pārstāvi civilprocesā. Pamatots ir Saeimas atbildes rakstā izteiktais viedoklis, ka galvenais pilnvarota pārstāvja uzdevums civilprocesā ir pārstāvēt (atvietot) personu, kas viņu ir pilnvarojusi, tiesā un nodrošināt tiesu ar vispilnīgāko informāciju par lietas faktiskajiem apstākļiem, jo tiesa lēmumu civilprocesā pieņem, balstoties uz lietas faktiskajiem apstākļiem un to atbilstību spēkā esošajām tiesību normām. Vienlaikus pārstāvis civilprocesā var ne tikai aizstāt pārstāvamo, bet arī piedalīties kopā ar viņu lietas izskatīšanā tiesā. Viņam ne tikai jāveic noteiktas procesuālās darbības pārstāvamā vārdā un interesēs, bet arī jāsniedz pārstāvamajam kvalificēta procesuāla palīdzība lietas izskatīšanas gaitā. Pilnvarojums vest lietu tiesā saskaņā ar likumu pārstāvim dod tiesības pārstāvamā vārdā veikt visas procesuālās darbības, izņemot tās, kuru veikšanai nepieciešams īpašs pilnvarojums (CPL 86. pants). Pārstāvja pilnvarojumu civilprocesā nosaka kā pārstāvamais, tā arī likums. Tādējādi visas personas, kas minētas CPL 83. pantā, pilda pārstāvja funkciju - pārstāv (atvieto) pārstāvamo tiesā un veic visas procesuālās darbības sava pārstāvamā vārdā. Savukārt CPL 82. panta ceturtā daļa noteic, ka "[…] lietas dalībnieku piedalīšanās civilprocesā neatņem viņiem tiesības uzaicināt savā lietā advokātu juridiskās palīdzības sniegšanai". Tas nozīmē, ka advokāta piedalīšanās lietā nav obligāta, bet tās ir puses tiesības - uzaicināt advokātu, ja tā vēlas saņemt kvalificētu juridisko palīdzību. Ja persona ir uzaicinājusi advokātu juridiskās palīdzības sniegšanai lietā, advokātam ir visas pārstāvja procesuālās tiesības, izņemot tiesības sniegt paskaidrojumus par lietas būtību. Tātad šajā gadījumā advokāts nav puses pārstāvis, bet gan tikai juridiskās palīdzības sniedzējs. Analizējot apstrīdēto normu, var izdarīt secinājumu, ka tā neparedz pārstāvja pienākumu sniegt juridisko palīdzību, tās ir tikai pārstāvja tiesības, ja vien viņš šo juridisko palīdzību var nodrošināt. Tādējādi saskaņā ar spēkā esošo normatīvo regulējumu pienākums sniegt juridisko palīdzību civilprocesā (CPL 82. panta otrā daļa) ir tikai advokātiem. Kritiski izvērtējams ir Saeimas apgalvojums, ka apstrīdētā norma tikai saskaņo Civilprocesa likumu ar Advokatūras likumu. Advokatūras likuma 5. panta normas interpretējamas citastarp arī vēsturiski un sistēmiski. Advokatūras likuma 1. pants noteic, ka šis likums regulē advokātu profesionālo un korporatīvo darbību. Advokatūras likuma mērķis nav regulēt civilprocesu kā tādu. Vēsturē atskatoties - Advokatūras likums tika pieņemts laikā (1993. gada 27. aprīlī), kad pāreja no padomju tiesību sistēmas uz Rietumu tiesību sistēmu bija tikko uzsākta. Šajā laikā vēl nebija pieņemts CPL. Ar to izskaidrojams fakts, ka Advokatūras likums līdztekus savam tiešajam uzdevumam - regulēt advokātu profesionālo un korporatīvo darbību - atsevišķos jautājumos regulē arī lietas dalībnieku tiesības uz pārstāvību. Bez tam CPL 83. panta 7. punkts noteic, ka par pilnvaroto pārstāvi civilprocesā var būt personas, kurām pārstāvības tiesības piešķirtas citos likumos. Tādējādi nav pamatota likumdevēja vēlme saskaņot CPL ar Advokatūras likuma attiecīgo normu. Vēl jo vairāk - pieņemot CPL, Saeima tā 2. pantā ir noteikusi, ka "civillietas tiesa izspriež kārtībā, kāda noteikta šajā likumā un likumā "Par tiesu varu"".