5. Article

Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertie ierobežojumi ir vērsti uz to, lai nodrošinātu personu efektīvu pārstāvību civilprocesā un kvalitatīvu (kvalificētu) juridiskās palīdzības sniegšanu, ja tāda ir nepieciešama. Apstrīdētā norma nav saistāma ar juridiskās palīdzības sniegšanu. Juridiskās palīdzības sniegšanu regulē CPL 82. panta ceturtā daļa. Apstrīdētā norma visupirms vērsta uz pārstāvību kā tādu un ierobežo personu tiesības izvēlēties savu pārstāvi civilprocesā. Tādējādi apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir nodrošināt efektīvu pārstāvību tiesā. Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma sasniedz šo mērķi, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Saeima uzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktais pārstāvju loks izriet no pilnvarojuma līguma būtības: saskaņā ar Civillikuma (turpmāk - CL) 2289. pantu pilnvarojuma līgums ir bezatlīdzības darījums. Tādējādi tiekot panākta godprātīga lietas vešana, par ko netiek saņemta papildu atlīdzība (personai, varētu būt pienākums, no vienas puses, sniegt bez atlīdzības palīdzību tuviem radiniekiem un, no otras puses, veicināt sava radinieka lietā labvēlīgu iznākumu, citādi arī pašam pārstāvim atsevišķos gadījumos var rasties nelabvēlīgas mantiskas sekas - uzturēšanas pienākums, iespējamā mantojuma samazināšanās u.tml.). Laulātais un tuvākie radinieki, kā arī persona, kas jau pārvalda pārstāvamā mantu, baudot pārstāvamā uzticību, un tieši minētajām personām esot vispilnīgākā informācija par lietas faktiskajiem apstākļiem. Tas ļaujot šīm personām visā pilnībā īstenot lietas dalībnieka tiesības sniegt paskaidrojumus par lietas būtību un īstenot citas procesuālās tiesības. Taču CL 2289. pants neierobežo to personu loku, kuras var būt par pilnvarnieku, tas tikai noteic, ka pilnvarojuma līguma viena puse ir pilnvarnieks vai uzdevuma ņēmējs, savukārt otra puse - pilnvaras devējs, pilnvarotājs vai uzdevuma devējs. Līdz ar to par pilnvarnieku vai uzdevuma ņēmēju civiltiesībās var būt jebkura rīcībspējīga persona. Tāpēc nav iemesla uzskatīt, ka apstrīdētajā normā ietvertais personu loks izriet no pilnvarojuma līguma būtības. Turklāt pilnvarojuma līguma bezatlīdzības raksturs vēl nenozīmē, ka tā slēdzēji nevarētu vienoties par atlīdzību. Atlīdzības pilnvarojuma līgums praksē ir ļoti izplatīts. "Salīdzinājumam romiešu tiesībās uzdevuma līgums (mandatum), kas atbilst pilnvarojuma līgumam Civillikumā, tika uzskatīts par bezatlīdzības līgumu, taču uzdevuma dēvējam bija atļauts samaksāt uzdevuma ņēmējam honorāru par tā pakalpojumiem" (sk.: Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. - R.: Mans Īpašums, 1998, 575. lpp.). Tādējādi pārstāvamais var noteikt savam pārstāvim atlīdzību par izpildīto uzdevumu. Pilnvarojuma līgums ir izplatītākais pārstāvības rašanās pamats civilprocesā. Civiltiesiskā pārstāvība atšķiras no civilprocesuālās pārstāvības. Atšķirība saskatāma pilnvarojuma mērķī un uzdevumos. Civiltiesiskās pārstāvības mērķis ir pilnībā aizstāt pārstāvamo, bet uzdevums - konstatēt, nodibināt, grozīt vai izbeigt civiltiesiskās attiecības. Savukārt civilprocesuālās pārstāvības gadījumā personas savas lietas tiesā var vest pašas vai ar pārstāvja starpniecību, līdz ar to šīs pārstāvības uzdevums ir aizsargāt pārstāvamā intereses tiesā, palīdzēt īstenot procesuālās tiesības un pienākumus, kā arī veikt nepieciešamās procesuālās darbības. Bez tam gadījumos, kad lietas dalībniekam nav iespēju vest lietu ar pārstāvja starpniecību, piemēram, viņam nav tuvu radinieku, mantas pārvaldnieka vai arī viņš tiem neuzticas, pastāv iespēja par pārstāvi civilprocesā uzaicināt advokātu (CPL 83. panta 1. punkts). Satversmes tiesa iepriekš jau secinājusi, ka advokātu spējas nodrošināt kvalificētu juridisko pārstāvību un sniegt juridisko palīdzību tiek prezumētas. Šai profesijai ar likumu noteiktas vairākas prasības: augstākā juridiskā izglītība, likumā noteiktā darba pieredze, pārbaudījuma kārtošanas nepieciešamība u.tml. Advokatūras institūtam ir liela nozīme kvalificētas juridiskās pārstāvības nodrošināšanā, jo advokāts ir ne tikai pārstāvis, kura uzdevums ir aizstāt pusi tiesā un sasniegt sava pilnvardevēja noteikto galamērķi, bet vienlaikus arī tiesībaizstāvis. Advokāts, dodot zvērestu, kļūst par tiesu sistēmai piederīgu personu un apņemas aizsargāt tiesā personu tiesības sabiedriskās labklājības interesēs un to vārdā (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija spriedumu lietā Nr. 2003-04-01). Persona, kura kāda iemesla dēļ pati ir kavēta īstenot savas civilprocesuālās tiesības un kurai nav apstrīdētajā normā minēto personu, vai šīs personas nevar būt par pārstāvi, ir spiesta īstenot savas tiesības tikai vienā veidā - ar advokāta palīdzību. Tādējādi likumdevēja izraudzītie līdzekļi kopumā ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, tomēr rada būtiskus ierobežojumus tam, lai atsevišķas personas varētu īstenot savas procesuālās tiesības.