6. Article

Bez tam tiesai jāizvērtē, vai leģitīmo mērķi, kādu likumdevējs noteicis, atļaujot fizisko personu civilprocesā pārstāvēt ierobežotam pārstāvju lokam, nevar sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Pirmās un otrās instances vispārējās jurisdikcijas tiesas izskata lietas pēc būtības, tāpēc ir ļoti svarīgi šajās instancēs nodrošināt un aizsargāt pušu intereses - pēc iespējas ātrāk un kvalitatīvāk izšķirt strīdu civillietā. Ierobežojot pārstāvja izvēli, atsevišķos gadījumos lietas dalībnieki tiek kavēti savu tiesību īstenošanā, jo var vērsties tikai pie advokāta. Savukārt nepieciešamība izraudzīties advokātu un par viņa darbu noteiktā samaksa bieži vien liedz personai pieeju tiesai. Satversmes tiesa uzskata, ka pastāv arī citi, saudzējošāki līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai. Piemēram, par pārstāvi civilprocesā varētu būt arī citi radinieki un tuvi cilvēki. Personai, cik vien tas iespējams, jāļauj pašai brīvi izvēlēties sev pārstāvi, tostarp arī advokātu (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija spriedumu lietā Nr. 2003-04-01). Saistībā ar advokātu īstenoto pārstāvību civilprocesā Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka vest savas lietas un pārstāvēt citas personas ne sliktāk par advokātiem var arī tiesneši un prokurori, juridisko zinātņu doktori, īpašas juridisko palīdzību sniedzošas nevalstiskas organizācijas vai valsts finansētas iestādes, kuras sniedz bezmaksas juridisko palīdzību, kā arī personas, kurām ir augstākā juridiskā izglītība un kuras nokārtojušas attiecīgās prasmes un iemaņas apliecinošu eksāmenu, u.tml (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija spriedumu lietā Nr. 2003-04-01). Arī citās valstīs papildus advokātiem, tuviem radiniekiem un procesuālajiem līdzdalībniekiem par pārstāvi civilprocesā var būt citas personas, kurām ir juridiskās zināšanas (other persons with legal knowledge) (sk. Igaunijas 1998. gada 22. aprīļa Civilprocesa kodeksa 85. panta pirmās daļas 7. punktu, www.legaltext.ee, 22.10.2003.). Savukārt Latvijā līdz 1940. gadam saskaņā ar Civilprocesa likumu un Tiesu iekārtas likumu par pārstāvi civilprocesā varēja būt: 1) zvērināti advokāti un viņu palīgi; 2) prāvnieku tuvi radinieki: laulātie, vecāki, bērni; 3) personas, kam ir kopēja prāva, prāvnieku lietu un mantas pārvaldnieki un 4) miertiesās - bez tam vēl visas citas personas, bet ne vairāk kā trīs reizes gadā. Lai maksimāli nodrošinātu personu brīvu pieeju tiesai, fiziskajām personām vajadzētu dot iespēju izvēlēties sev atbilstošu pārstāvi. Tādējādi personai, izvēloties savu pārstāvi civilprocesā, būtu jāmotivē sava izvēle un tiesām, iespējams, būtu jāizlemj jautājums par pārstāvja pielaišanu. Gadījumos, kad tiesa nākusi pie secinājuma, ka pārstāvis aicināts nevis lai pārstāvētu lietas dalībnieku, bet tāpēc, lai ar šo pārstāvību maskētu likumam neatbilstošu juridisko palīdzību, tiesai būtu tiesības nepielaist šādu personu par pārstāvi. Līdzīga prakse civilprocesā pastāvēja līdz 2003. gada 1. janvārim, kad tika grozīta apstrīdētā norma. Tiesas CPL 83. panta 4. punkta normu: "par pārstāvi civilprocesā var būt persona, kuru tiesa, kas izskata lietu, pielaidusi kā fiziskās personas pārstāvi" tulkoja plaši, nevis saskaņojot to ar Advokatūras likumu, un tādējādi tika nodrošinātas personas tiesības vērsties tiesā ar pašas izraudzīta pārstāvja starpniecību (sk. lietas materiālus, 240. lpp.). Bez tam Administratīvā procesa likumā (turpmāk - APL), kas citastarp nosaka administratīvās lietas izskatīšanu tiesā, ir norādīts, ka par pārstāvi var būt "jebkura rīcībspējīga fiziskā vai juridiskā persona ar ierobežojumiem, kas norādīti šā likuma 36. un 37.pantā". Šobrīd lietas, kas rodas no administratīvi tiesiskajām attiecībām, tiesā izskata saskaņā ar CPL vispārīgajiem noteikumiem un CPK 22. - 25. nodaļas noteikumiem. Savukārt pārstāvību šajās lietās nosaka CPL, tātad par pārstāvjiem arī minētajās lietās var būt ierobežots personu loks. Taču, kad stāsies spēkā APL, par pārstāvi varēs būt jebkura rīcībspējīga persona. Pieņemot APL, likumdevējs jau atzinis, ka noteicošais kritērijs, lai personu pielaistu par pārstāvi, ir rīcībspēja. Tādējādi tiesības uz brīvu pieeju tiesai var ierobežot, taču, lai nodrošinātu efektīvu pārstāvību civilprocesā, tas darāms, izmantojot saudzējošākus līdzekļus. Līdz ar to likumdevēja noteiktie ierobežojumi nav samērīgi, jo ne visām personām ir pieejama pārstāvība civilprocesā, tādēļ apstrīdētā norma neļauj pilnībā izmantot tiesības uz taisnīgu tiesu.