106. Article — ietver normas, kas noteic: "Piespiedu darbs ir

aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu." Starptautiskā darba organizācija (turpmāk - SDO) 1930.gada 28.jūnijā pieņēma Konvenciju par piespiedu darbu [Convention (No.29) Concerning Forced Labour] (turpmāk - SDO konvencija Nr.29). Latvija šo konvenciju nav ratificējusi. 1957.gada 25.jūnijā SDO pieņēma Konvenciju par piespiedu darba izskaušanu [Convention (No.105) Concerning the Abolition of Forced Labour] (turpmāk - SDO konvencija Nr.105). Latvija šai konvencijai pievienojās, Latvijas Republikas Augstākajai padomei pieņemot 1990.gada 4.maija deklarāciju "Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos". 1992.gada 27.janvārī Latvijas Republikas ratifikācijas akts tika reģistrēts SDO, taču konvencijas teksts netika pārtulkots latviešu valodā un publicēts oficiālā izdevumā. 2. Pieteikuma iesniedzējs - Latvijas Republikas ģenerālprokurors (turpmāk - iesniedzējs) apstrīd Darba likuma 57.panta pirmās daļas, 136.panta trešās daļas 2. un 3.punkta un 143.panta ceturtās daļas 2. un 3.punkta atbilstību Satversmes 106.pantam, SDO konvencijas Nr.29 1., 2. un 4.pantam un SDO konvencijas Nr.105 1.pantam. Iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas pieļauj obligāto vai piespiedu darbu, jo dod darba devējam vienpersoniskas tiesības bez darbinieka piekrišanas iesaistīt viņu darba līgumā neparedzēta darba veikšanā, virsstundu darbā vai darbā atpūtas laikā. Apstrīdētās normas neparedz darbinieku iesaistīšanu katastrofu seku likvidēšanā un novēršanā, bet gan tādu seku novēršanā, kas var ietekmēt parasto darba gaitu uzņēmumā. Iesniedzējs norāda, ka "apstrīdēto normu nosacījumi nav vērsti uz piespiedu darbu izmantošanu sabiedriskiem nolūkiem un kā ārkārtējs pasākums, bet gan paredz darba devējam tiesības ar vienpersonisku rīkojumu darbinieku bez viņa piekrišanas nozīmēt neparedzētos darbos, kas vērsti uz uzņēmuma ekonomiskajām interesēm, nodrošinot parasto gaitu uzņēmumā un izpildot steidzamos darbus". Šāds darba devēja rīkojums darbiniekam ir obligāts un izpildāms, kaut arī viņš tam nav labprātīgi piekritis, un, nepakļaujoties darba devēja rīkojumam, darbinieks var saņemt sodu vai arī šī nepakļaušanās var būt viens no pamatiem darba līguma izbeigšanai. Pieteikumā uzsvērts, ka katastrofu seku likvidēšana nav Darba likuma normu tiesisko attiecību regulēšanas priekšmets, bet ir Civilās aizsardzības likuma regulēšanas priekšmets. Apstrīdētajās normās ietvertos nosacījumus nevar attiecināt uz SDO konvencijas Nr.29 2.panta otrajā daļā minētajiem izņēmuma gadījumiem, jo darba līgumā neparedzētais darbs, virsstundu darbs un darbs atpūtas laikā ir vērsti nevis uz iedzīvotāju vai to daļas pastāvēšanu un draudu novēršanu utt., bet gan uz vienas personas parastās ekonomiskās darbības nodrošināšanu. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem iesniedzējs rakstveidā izteica viedokli, kurā pilnībā uztur savu prasījumu. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - nepiekrīt iesniedzēja viedoklim vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, Saeima norāda, ka Darba likums tika izstrādāts, lai nodrošinātu darba tiesisko attiecību atbilstību Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām, arī SDO konvencijām un Eiropas Savienības direktīvām darba tiesību jomā. Tādējādi Darba likumā iestrādātās normas nepieciešams interpretēt kontekstā ar starptautiskajos dokumentos ietvertajām prasībām. Otrkārt, Saeima norāda, ka apstrīdētās normas paredz izņēmuma gadījumus. Darba devējam, norīkojot darbinieku darba līgumā neparedzēta darba veikšanai, ir jāizpilda visi šajās normās ietvertie noteikumi. Proti, jākonstatē, vai ir iestājušās nepārvaramas varas, nejauša notikuma vai citu ārkārtēju apstākļu izraisītas sekas, kas nelabvēlīgi ietekmē vai var ietekmēt parasto darba gaitu uzņēmumā, vai noteiktā laikā ir jāpabeidz steidzams, iepriekš neparedzēts darbs. Turklāt darba devējam jāievēro apstrīdētajās normās noteiktais ierobežojums attiecībā uz šāda norīkojuma ilgumu, kā arī jāizmaksā darbiniekam attiecīga atlīdzība par šāda darba veikšanu. Saeima uzsver, ka noteikums par steidzama, iepriekš neparedzēta darba pabeigšanu noteiktā laikā iztulkojams visšaurākajā nozīmē un ar to jāsaprot tādi darbi, kuru steidzamību noteikuši objektīvi, no darba devēja gribas neatkarīgi apstākļi. Šāda norma ir bijusi ietverta jau 1922.gada 24.marta likumā par darba laiku. Atbildes rakstā norādīts, ka Satversmes 106.pantā nav dota juridiskā jēdziena "piespiedu darbs" definīcija. Satversmes 106.panta trešajā teikumā tikai minēts, kas netiek uzskatīts par piespiedu darbu. Arī starptautiskajos dokumentos, proti, Starptautiskajā paktā par pilsoņu un politiskajām tiesībām un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, ir dots plašs to darbu uzskaitījums, kuri netiek uzskatīti par piespiedu darbu. Starptautisko dokumentu kontekstā par piespiedu darbu netiek uzskatīts dienests izņēmuma stāvokļa vai stihiskas nelaimes gadījumā, kas apdraud sabiedrības dzīvi vai labklājību. Saeima norāda, ka Eiropas Padomes Komiteja, izvērtējot dalībvalstu likumu atbilstību piespiedu darba aizliegumam, par piespiedu darba kritērijiem izvirzījusi šādus nosacījumus - vai darbinieks ir brīvprātīgi pieteicies, un vai attiecīgais darbs ir netaisnīgs un apgrūtinošs. Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē ir atzinusi, ka darbinieka brīvprātīga pieteikšanās vai arī nepieteikšanās nav galvenais kritērijs, izvērtējot atbilstību piespiedu darba jēdzienam. 4. Labklājības ministrija un Tieslietu ministrija, atbildot uz Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem, norāda, ka, izstrādājot Darba likuma projektu, viens no galvenajiem uzdevumiem bija nodrošināt darba attiecību tiesiskā regulējuma atbilstību starptautiskajām tiesībām. Turklāt jau pirms tam spēkā bijušais Darba likumu kodekss regulēja darba līgumā neparedzētu darbu veikšanu (27.pants), virsstundu darbu (57.pants) un darbu atpūtas laikā (66.pants). Tādēļ tika atbalstīta nostāja, ka Darba likumā jāsaglabā tās Darba likumu kodeksa normas, kuras nav pretrunā ar Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām, Eiropas Savienības prasībām un valstī pastāvošo tirgus ekonomikas situāciju. Gan Labklājības ministrija, gan Tieslietu ministrija uzsver, ka apstrīdētajās normās paredzētie gadījumi ir izņēmuma gadījumi un šīs normas ir "iztulkojamas sašaurinoši". 5. Valsts darba inspekcija norāda, ka praksē ir konstatēti apstrīdēto normu pārkāpumi. Pārbaudēs visbiežāk tiek konstatēts, ka darba devēji neveic precīzu darba laika uzskaiti vai neveic to vispār, ka nav rakstveida vienošanos par virsstundu darbu, ka darbinieki bez darba devēja rīkojuma tiek nodarbināti gan nedēļas atpūtas laikā, gan darba līgumā neparedzēta darba veikšanai. Turklāt darba devēji neizmaksā likumā noteiktās piemaksas par papildu darbu, par darbu īpašos apstākļos, par nakts darbu, par nostrādātajām virsstundām, par darbu nedēļas atpūtas laikā vai svētku dienā, kā arī Darba likuma 57.panta otrajā daļā paredzēto samaksu par darba līgumā neparedzēta darba veikšanu. Par iepriekš minētajiem konstatētajiem pārkāpumiem inspekcijas amatpersonas darba devējam sastāda aktu - rīkojumu ar norādījumiem pārkāpumu novēršanai - vai uzliek administratīvo sodu. Inspekcija izsaka viedokli, ka Darba likuma 143.panta ceturtās daļas 3.punkta piemērošana praksē varētu radīt problēmas, ja šo punktu darba devējs tulkotu plaši, jo pašreiz attiecībā uz šo jautājumu nav ne oficiāla likuma skaidrojuma, ne tiesu prakses. 6. Valsts cilvēktiesību birojs, atbildot uz Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem, norāda, ka daļa no apstrīdētajām normām - Darba likuma 57.panta pirmā daļa, 136.panta trešās daļas 2.punkts un 143.panta ceturtās daļas 2.punkts - nav pretrunā ar Satversmes 106.pantu un starptautiskajos dokumentos ietvertajām prasībām. Savukārt par to, vai Darba likuma 136.panta trešās daļas 3.punkts un 143.panta ceturtās daļas 3.punkts, kas paredz steidzama, iepriekš neparedzēta darba pabeigšanu noteiktā laikā, atbilst Satversmei un starptautisko dokumentu prasībām, var diskutēt, jo atbilstība lielā mērā ir atkarīga no šo normu piemērošanas praksē. Birojs norāda uz darbinieku neaizsargātību darba attiecībās, īpaši privātajā sektorā, kā arī uz nepietiekamo kontroli. 7. Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk - LDDK) savā atbildē Satversmes tiesai norāda, ka apstrīdētās normas ir nepieciešamas, jo uzņēmuma normālais darbs var tikt traucēts kādu ārēju, no darba devēja neatkarīgu apstākļu dēļ. LDDK uzskata, ka darbinieku nodarbināšana apstrīdētajās normās noteiktajos gadījumos ir vērsta nevis uz ekonomiska labuma vai peļņas gūšanu uzņēmumam, bet gan uz normāla darba nodrošināšanu uzņēmumā, kas ir ne tikai darba devēja, bet arī darbinieku un, iespējams, arī visas sabiedrības interesēs. Līdz ar to apstrīdētās normas nav pretrunā ar SDO konvenciju Nr.105, kura aizliedz izmantot piespiedu darbu kā metodi darbaspēka mobilizēšanai un izmantošanai ekonomiskās attīstības mērķiem. LDDK norāda, ka SDO konvenciju Nr.29 Latvijas Republika nav ratificējusi, tāpēc tā nav uzskatāma par saistošu. Taču apstrīdētās normas nav pretrunā ar šo konvenciju, jo Darba likumā ir noteikti ierobežojumi darbinieku nodarbināšanai darba līgumā neparedzēta darba veikšanā, virsstundu darbā un darbā nedēļas atpūtas laikā. 8. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (turpmāk - LBAS) savā atbildē Satversmes tiesai norāda, ka apstrīdētās normas nav būtiskā pretrunā ar Satversmes 106.pantu un SDO konvencijām par piespiedu darbu un par piespiedu darba izskaušanu. LBAS norāda, ka ne jau jebkurā gadījumā darba devējs var norīkot darbinieku darba līgumā neparedzēta darba veikšanai, jo likumdevējs šo iespēju saista ar nepārvaramas varas, nejauša notikuma vai citiem ārkārtējiem apstākļiem. Atbildē norādīts, ka SDO konvencijas Nr.105 izpratnē piespiedu un obligātais darbs pamatā nav saistīts ar pastāvīgo darbavietu un darba devēju. No konvencijas teksta izriet, ka ar piespiedu darbu galvenokārt domāta personas iesaistīšana pēc valsts vai pašvaldību iestāžu rīkojuma citā darbavietā, ar kuru šai personai nav darba tiesisko attiecību. Darba likumā darbinieka norīkošana cita, darba līgumā neparedzēta darba veikšanai ir paredzēta tikai viena uzņēmuma robežās un pie viena un tā paša darba devēja. LBAS norāda, ka SDO konvencijas Nr.105 1.pantā ir runa par gadījumiem, kādos dalībvalstis nedrīkst izmantot piespiedu vai obligāto darbu, t.i., politisku motīvu dēļ, ekonomiskās attīstības nolūkā, darba disciplīnas uzturēšanas nolūkā, kā sodu par piedalīšanos streikā, kā diskriminējošu pasākumu rases, sociālās, nacionālās vai reliģiskās piederības dēļ. Neviena no apstrīdētajām normām neparedz darbinieka norīkošanu darba līgumā neparedzēta darba veikšanai, virsstundu darbā vai darba veikšanai nedēļas atpūtas laikā konvencijā minēto iemeslu dēļ. Secinājumu daļa 1. Lai izvērtētu apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 106.pantā noteiktajam piespiedu darba aizliegumam, nepieciešams noskaidrot jēdziena "piespiedu darbs" saturu. 1.1. Satversmes 106.pantā nav dota piespiedu darba definīcija. Tajā vienīgi ir norādīti darbi, kuri netiek uzskatīti par piespiedu darbu, - iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu. Piespiedu darba aizliegums ir noteikts vairākos starptautiskos cilvēktiesību dokumentos, tostarp Konvencijā, SDO konvencijās Nr.29 un Nr.105. Konvencijas 4.pantā ir noteikts piespiedu darba aizliegums, taču, tāpat kā Satversmes 106.pantā, netiek dota piespiedu darba definīcija. Eiropas Cilvēktiesību tiesa izmanto piespiedu darba definīciju, kas dota SDO konvencijas Nr.29 2.panta pirmajā daļā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa šo definīciju atzina par saistošu, jo Konvencijas 4.pants ir pieņemts, pamatojoties uz SDO konvenciju Nr.29 (Law of the European Convention on Human Rights. London, Dublin, Edinburgh, Butterworths, 1995, p.92). SDO konvencija Nr.29 tika pieņemta, lai atbrīvotu no piespiedu darbiem koloniju pamatiedzīvotājus. Otrais pasaules karš un pēckara laiks nesa līdzi jaunu piespiedu darba vilni, kuram galvenokārt bija politiski motīvi. Totalitārajos režīmos piespiedu darbs kalpoja par līdzekli ekonomisko mērķu sasniegšanai. Lai izskaustu piespiedu darbu jaunajos apstākļos, 1957.gada 25.jūnijā tika pieņemta SDO konvencija Nr.105, kas tiek uzskatīta par SDO konvencijas Nr.29 papildinājumu, nevis jaunu redakciju. Tā kā Latvija ir Konvencijas dalībvalsts, tai ir saistoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi un tai jārespektē spriedumos paustās atziņas par starptautisko tiesību normu interpretāciju. SDO konvenciju Nr.29 Latvijā nevar uzskatīt par vispārsaistošu, jo tā nav ratificēta. Arī SDO konvencijas Nr.105 ratifikācija faktiski nav pabeigta, jo saskaņā ar likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" 2.pantu un likuma "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" 16.pantu ir nepieciešama tās publicēšana valsts valodā oficiālā preses izdevumā. Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, SDO konvencijas Nr.29 un Nr.105 ir izmantojamas vienīgi Satversmes tiesas sprieduma argumentācijā. 1.2. SDO konvencijas Nr.29