4. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto tiesību normu, - Saeima - nepiekrīt pieteikuma iesniedzēja viedoklim un norāda, ka apstrīdētā tiesību norma atbilstot Satversmes 91. pantam. Saeima uzskata, ka pieteikuma iesniedzēja izraudzītais prokuroru iedalījums divās grupās esot pārāk vienkāršots un radot neprecīzu priekšstatu. Objektīva priekšstata labad nepieciešams ņemt vērā vēsturisko situāciju. Tāpēc prokurori esot iedalāmi četrās grupās - atkarībā no tā, no kuras iestādes persona atbrīvota un no atbrīvošanas laika. Pirmajā grupā ietilpstošās personas strādājušas LPSR prokuratūrā un līdz 1990. gada 26. septembrim savas tiesības uz izdienas pensiju izmantojušas saskaņā ar tajā laikā spēkā bijušajiem Padomju Savienības normatīvajiem aktiem. Tā kā šie prokurori nekad neesot bijuši Latvijas Republikas prokurori, uz viņiem nevarot attiecināt noteikumus par Latvijas Republikas prokuratūras prokuroru izdienas pensijām. Turklāt šīs personas saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās padomes (turpmāk - Augstākā padome) 1990. gada 29. novembra lēmuma "Par likuma "Par valsts pensijām" spēkā stāšanās kārtību" 6. punktu varējušas pāriet uz valsts pensiju vai turpināt saņemt izdienas pensiju, līdz Latvijas Republikas Ministru padome (turpmāk - Ministru padome) apstiprina nolikumu "Par izdienas pensijām". Otrajā grupā ietilpstošās personas pēc 1990. gada 26. oktobra turpinājušas strādāt LPSR prokuratūrā, kuras darbība saskaņā ar Augstākās padomes Prezidija 1991. gada 6. jūnija lēmumu "Par LPSR prokuratūru" tika atzīta par nelikumīgu. Tādēļ šīm personām saskaņā ar Izdienas likumu neesot tiesību pretendēt uz tajā paredzēto izdienas pensiju. Trešajā grupā ietilpstot personas, kuras pēc 1990. gada 26. oktobra uzsākušas darbu vai pārceltas darbā Latvijas Republikas prokuratūrā un līdz 1994. gada 1. jūlijam atstājušas prokuroru amatus, jo sasniedza Pensiju likumā vecuma pensijas piešķiršanai noteikto vecumu. Tā kā šīm personām - Latvijas Republikas prokuratūras veidotājiem - neviens normatīvais akts neesot paredzējis tiesības saņemt izdienas pensiju, tās esot apzinājušās, ka šādu pensiju nesaņems. Ceturtajā grupa esot tās personas, uz kurām attiecas Izdienas likums, jo tās no darba prokuratūrā atbrīvotas pēc 1994. gada 1. jūlija. Šo personu tiesības uz izdienas pensiju nosakot gan Prokuratūras likums, gan Izdienas likums. Šīm personām tiesības uz izdienas pensiju bijušas paredzētās Prokuratūras likumā jau no 1994. gada 1. jūlija, bet pirms īpaša likuma pieņemšanas izdienas pensija neesot piešķirta. Tamdēļ likumdevējs izdienas pensiju regulējumu esot saistījis tieši ar šo datumu un ierobežojis to personu loku, kuras var pretendēt uz izdienas pensijām. Saeima norāda, ka līdz prokuratūras reformai ne visas prokuratūras institūciju amatpersonas veikušas tādus darba pienākumus, kādus paredzot šobrīd spēkā esošais likums. Saeima uzskata, ka apstrīdētās tiesību normas leģitīmais mērķis esot "paredzēt tiem prokuroriem tiesības uz izdienas pensiju, kuri ir veikuši savus darba pienākumus paaugstinātas slodzes apstākļos un pēc noteikta vecuma sasniegšanas atsevišķos gadījumos dažādu faktoru ietekmē, piemēram, veselības stāvokļa dēļ, nevar turpināt tos veikt nepieciešamajā kvalitātē, un līdz ar to šiem prokuroriem ir nepieciešama speciālā aizsardzība". Turklāt apstrīdētajā tiesību normā ietvertie līdzekļi - noteikt laiku un līdz ar to prokuroru loku, kuriem ir tiesības pretendēt uz izdienas pensijām, - esotproporcionāli ar nosprausto mērķi - nodrošināt Latvijas Republikas prokuroru speciālo sociālo aizsardzību. Izveidojot un attīstot Latvijas Republikas prokuratūras darbību, likumdevējam esot tiesības paredzēt, "kādas garantijas būs tās darbiniekiem, bet nav pienākums attiecināt šīs speciālās sociālās garantijas uz prokuroriem, kuri atbrīvojās no darba citās institūcijās".