7. Article

Normatīvie akti paredz dažāda veida pensijas - vecuma, invaliditātes, apgādnieka zaudējuma pensiju, kā arī izdienas pensiju. Katru no tām piešķir noteiktām personu grupām likumā paredzētos gadījumos un kārtībā, kā arī ar noteiktu mērķi. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka izdienas pensija būtu piešķirama arī tiem prokuroriem, kuri sasnieguši vecuma pensijas piešķiršanai noteikto vecumu un atbrīvoti no darba prokuratūrā pirms 1994. gada 1. jūlija un jau saņem vecuma pensiju. Tā kā šajā lietā apstrīdēta izdienas pensiju piešķiršanas kārtība, visupirms jāaplūko šīs pensijas būtība un saistība ar citu veidu pensijām. Vecuma pensiju piešķir, ja iestājies sociālā riska jeb apdrošināšanas gadījums - darbspēju zaudēšana, kura vecuma pensijas gadījumā tiek prezumēta ar brīdi, kad persona sasniedz likumā paredzētu vecumu. Vecuma pensijas mērķis ir garantēt personai iztiku, kad tā vairs nav spējīga aktīvi iesaistīties darba tiesiskajās attiecībās un pati sevi nodrošināt. Turpretī, konkrētā nozarē nodarbinātajiem paredzot izdienas pensiju, tiek pieņemts, ka darbspēju zudums var iestāties agrāk. Ja attiecīgā nozarē strādājoša persona uzskata, ka tās darbspējas ir zudušas jau pirms vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma sasniegšanas, tā var uzteikt darbu un pieprasīt izdienas pensiju. Piemēram, Izdienas likums prokuroram piešķir tiesības pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas atstāt darbu prokuratūrā un pieprasīt izdienas pensiju, ja viņa izdienas stāžs nav mazāks par 20 gadiem, no kuriem pēdējie 10 gadi nostrādāti prokurora amatā. Galvenais izdienas pensijas mērķis ir nodrošināt iztikas līdzekļus personām, kuru darbs saistīts ar ātrāku profesionālo iemaņu zudumu, kas var rasties pirms vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma sasniegšanas. Bez tam, ņemot vērā paaugstināto izdienas pensijas apmēru, kas saistīts ar tās aprēķina formulu (sk. šā sprieduma 2.3. punktu), izdienas pensija ir papildu sociālā garantija personām, kuras valsts interesēs īpašos apstākļos pildījušas noteiktas funkcijas. 8. 1982. gada 16. novembrī PSRS Ministru padome pieņēma lēmumu Nr. 999 "Par prokuratūras orgānu darbinieku materiālā stāvokļa un pensiju nodrošinājuma uzlabošanu" (turpmāk - Lēmums par pensiju nodrošinājumu), kurā prokuratūras darbiniekiem paredzēja tiesības uz izdienas pensiju, kā arī šīs pensijas maksimālo apmēru un piešķiršanas kārtību. Saskaņā ar šo lēmumu tiesības uz izdienas pensiju bija vīriešiem no 60 gadiem, bet sievietēm no 55 gadiem, ja viņu izdienas stāžs prokuratūrā nav mazāks par 25 gadiem. Atsevišķas personu grupas varēja saņemt izdienas pensiju ar atvieglotiem nosacījumiem. Tā kā ar Uzraudzības likuma pieņemšanu tika uzsākta no PSRS prokuratūras neatkarīgas prokuratūras izveidošana, tas skāra prokuratūras darbiniekus un it īpaši tiem PSRS normatīvajos aktos noteiktās garantijas. Saskaņā ar Augstākās padomes 1990. gada 26. septembra lēmuma "Par Latvijas Republikas likuma "Par prokurora uzraudzību Latvijas Republikā" spēkā stāšanās kārtību" 2. punktu Latvijas Republikas ģenerālprokuroram tika uzdots mēneša laikā nokomplektēt Latvijas Republikas prokuratūras kadrus, pirmām kārtām no toreizējiem PSRS prokuratūras darbiniekiem Latvijā, pārņemot šo darbinieku kadru lietas. Augstākā padome 1990. gada 2. oktobrī ar lēmumu "Par PSRS Prokuratūras darbinieku pārcelšanu darbā Latvijas Republikas Prokuratūrā" noteica, ka tie PSRS prokuratūras darbinieki, kuri līdz 1990. gada 26. oktobrim apliecinājuši savu vēlēšanos turpmāk strādāt Latvijas Republikas prokuratūrā, pieņemami darbā Latvijas Republikas prokuratūrā pārcelšanas kārtībā. Tādējādi darbā jaunizveidotajā prokuratūrā tika pārcelti apmēram 90 procenti LPSR prokuratūras darbinieku, taču neviens tiesību akts viņiem neparedzēja izdienas pensijas. Pārējie prokurori tika atbrīvoti no darba vai arī pēc 1990. gada 26. oktobra strādāja LPSR prokuratūrā, un uz tiem attiecās PSRS prokuratūras darbiniekiem noteiktās garantijas. Kā vēstulē Satversmes tiesai norādīja T. Jundzis, izstrādājot Uzraudzības likumu, Augstākās padomes deputāti esot atturējušies tajā ietvert priekšrocības un privilēģijas atsevišķām personu kategorijām. Tobrīd nešķitis pamatoti Latvijas Republikas prokuratūras darbiniekiem saglabāt padomju laika privilēģijas arī pensiju jautājumos. Viņaprāt, šis jautājums kā politiski jutīgs pat projekta līmenī netika paredzēts.