215. Article — paredzēja spriedumu nosūtīšanu pusēm, kuras nebija klāt

tiesas sēdē. Tomēr šis noteikums bija piemērojams tikai attiecībā uz procesu pirmās instances tiesā un nevis uz kasācijas instances tiesas procesu, kura ievēroja īpašus noteikumus; neviens cits iepriekš spēkā esošā Civilprocesa kodeksa pants neatļāva nonākt pie atšķirīga secinājuma. Tādējādi, ņemot vērā, ka kodekss ir pietiekami skaidrs šajā jautājumā, iesniedzējiem vajadzēja paredzēt, ka viņi nesaņems sprieduma pilnu tekstu savā dzīvesvietā; viņiem tāpēc vajadzēja izrādīt minimālu uzcītību, pašiem vēršoties Augstākās tiesas kancelejā. Valdība jo īpaši uzsver, ka A.S., trešā iesniedzēja advokāts, piedalījās 1998.gada 25.marta Senāta sēdē un ka spriedums tika pieņemts viņa klātbūtnē. Atzīstot, ka šis advokāts pārstāvēja tikai vienu no iesniedzējiem, valdība, pamatojot to ar dokumentiem, uzsver, ka A.S. un U.G. nāca no viena un tā paša advokāta biroja, viņi pārstāvēja trīs iesniedzējus uz maiņām. Tādējādi fakts, ka viens no šiem diviem advokātiem bija klāt, nav noteicošais lietas iznākumam. Visbeidzot, valdība noraida iesniedzēju papildu argumentu, saskaņā ar kuru iespējamais pārkāpums varētu radīt "turpinošu situāciju". Saskaņā ar valdības teikto situācija, attiecībā uz kuru nacinālajās tiesībās pastāv efektīvas iespējas sūdzēties, nevar tikt nosaukta par "turpinošu", vēl jo vairāk tāpēc, ka iesniedzēji ir efektīvi izmantojuši visas šīs iespējas. Kopumā valdība uzskata, ka šajā lietā sešu mēnešu termiņš sāka tecēt 1998.gada 1.aprīlī, datumā, kad nacionālajās tiesībās pieņemts nepārsūdzams lēmums kļuva pieejams, un ka iesniegums ir novēlots. 2. Iesniedzēji Iesniedzēji atzīst, ka iepriekš spēkā esošā Civilprocesa kodeksa 215.pants, paredzot spriedumu nosūtīšanu, attiecas tikai uz procesu pirmajā instancē. Tomēr viņi uzskata, ka princips, saskaņā ar kuru tiesas lēmums nevar tikt nosūtīts pusēm, pats par sevi pārkāpj pušu likumīgās tiesības; tādējādi problēma ir iepriekš minētā kodeksa 341.1.panta tekstā. Papildus, neviena nacionālajās tiesībās ietverta tiesību norma neuzliek pusēm par pienākumu vērsties tiesas kancelejā, lai uzzinātu par lēmumu, kuru tā ir pieņēmusi; tas norāda, ka attiecīgajai tiesai ir jānosūta pusēm sprieduma pilns teksts. Saskaņā ar iesniedzēju teikto kā nodokļu maksātāji viņi nodrošina Latvijas tiesu finansēšanu, un tādējādi viņiem ir tiesības, ka viņiem tiek nosūtīts uz viņiem attiecināms lēmums. Bez tam iesniedzēji norāda, ka 1998.gada 1.aprīlī apstrīdētā sprieduma teksts tika patiešām nosūtīts, lai arī neviena tiesību norma neuzlika Senātam par pienākumu to darīt. Augstākā tiesa tādējādi nolēma pati pēc savas iniciatīvas aizpildīt tukšo vietu, kas pastāvēja Civilprocesa kodeksā. Patiesībā runa ir par iedibinātu praksi un iesniedzēji nevarēja saprātīgi paredzēt, ka spriedumu saturošs konverts nekad viņus nesasniegs. Iesniedzēji neapstrīd, ka trešā iesniedzēja advokāts A.S. bija klāt sprieduma pasludināšanas brīdī. Tomēr viņi norāda, ka tajā laikā neviens nacionālo tiesību pants tieši neuzlika pienākumu advokātam informēt savu klientu par tiesas lēmumu. Tāpat iesniedzēji uzskata par nepierādītu un nepārliecinošu valdības argumentu par A.S. profesionālajām saitēm ar sava amata pārstāvi U.G. Kopumā, saskaņā ar iesniedzēju teikto, sešu mēnešu termiņš ir jāaprēķina, sākot ar 1999.gada 26.oktobri, datumu, kurā viņi patiešām saņēma sprieduma pilnu tekstu. Pretēji valdības apgalvotajam iesniedzēji uzskata, ka 1.protokola 1.pantā garantētais viņu tiesību iespējamais pārkāpums var ļoti labi radīt turpinošu situāciju. Šajā sakarā viņi piestāda divus argumentus. Pirmkārt, viņi atkārto savu argumentu, saskaņā ar kuru 341.1.pants, neparedzot spriedumu nosūtīšanu pusēm, kuras nav klāt tiesas sēdē, pārkāpj viņu pamattiesības. Otrkārt, viņi atgādina, ka vairāk nekā divpadsmit gadu laikā viņi atrodas situācijā, kurā viņiem ir atņemta iespēja brīvi rīkoties ar savu naudu, un tas viss sakarā ar iemesliem, par kuriem viņi nekādi nav atbildīgi. Tādējādi iesniedzēji aicina Tiesu noraidīt valdības iebildumu. B. Tiesas novērtējums Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.daļu tā var izskatīt lietu tikai "sešu mēnešu laikā pēc valstī pieņemtā galīgā lēmuma", tas ir, pēc tāda lēmuma pieņemšanas, kas noslēdz "iekšējo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanas" procesu šī panta izpratnē (skat. Komisijas 1996.gada 9.aprīļa lēmumu Nr.25681/94 lietā McDaid et autres c. Royaume-Uni, publicēts Dēcisions et rapports (DR) 85, 134.lpp.). Tiesa atzīmē, ka "valstī pieņemtais galīgais lēmums" šajā lietā ir Augstākās tiesas Senāta spriedums, kas pasludināts 1998.gada 25.martā un attiecībā pret kuru nepastāv nekādas parastās juridiska rakstura pārsūdzēšanas iespējas. Kas attiecas uz pārskatīšanas iespēju Senātā, Tiesa uzskata, ka runa ir par īpašu procesu, mēģinot apstrīdēt likumīgā spēkā stājušos spriedumu; šis process tādējādi neatbilst "efektivitātes" kritērijam un netiek ņemts vērā, skaitot sešu mēnešu termiņa aprēķina beigas (skat. Komisijas 1994.gada 18.maija lēmumu lietā Pufler c. France, Nr.23949/94, DR 77, 140.lpp., un Komisijas 1998.gada 2.jūlija lēmumu lietā Durante c. Italie, Nr.39693/98, DR 94, 155.lpp.). Tiesa sekojoši atgādina tās konstanto praksi, saskaņā ar kuru gadījumā, ja iesniedzējam ir paredzētas tiesības saņemt no institūcijas galīgā lēmuma kopiju, 35.panta 1.daļas mērķim vairāk atbilstoši ir tas, ka sešu mēnešu termiņš tiek sākts skaitīt, sākot ar šo saņemšanas datumu (skat. 1997.gada 29.augusta spriedumu lietā Worm c. Autriche, Recueil des arrźts et dēcisions 1997-V, 1547.lpp., § 33). No otras puses, ja lēmuma nosūtīšana nav paredzēta valsts tiesībās, ir jāņem vērā datums, ar kuru lēmums ir kļuvis pieejams, tas ir, datums, sākot ar kuru puses var reāli iepazīties ar tā saturu (skat. Lielajā palātā izskatīto lietu Papachelas c. Gr¸ce, Nr.31423/96, § 30, CEDH 1999-II, un 2001.gada 29.martā izskatīto lietu Haralambidis et autres c. Gr¸ce, Nr.36706/97, § 38), un nevis tikai ar tā rezolutīvo daļu (skat. Komisijas 1988.gada 11.maija lēmumu lietā C. c. Italie, Nr.10889/84, DR 56, 40.lpp.). Kas attiecas uz precīzu datumu, kurā personai ir bijusi iespēja vai tā ir varējusi iepazīties ar lēmuma tekstu, šis datums ir jānorāda valstij atbildētājai (skat. lietu Baghli c. France, Nr.34374/97, 31.punkts, CEDH 1999-VIII). Tiesa konstatē, ka saskaņā ar iepriekšējā Civilprocesa kodeksa 215.pantu, kas bija spēkā notikumu laikā, pusēm, kuras nebija ieradušās uz tiesas sēdi, bija paredzēts nosūtīt lēmuma tekstu trīs dienu laikā pēc tā parakstīšanas. Lai arī šis pants pats par sevi nekonkretizēja procesa stadiju, uz kuru tas atsaucās, šis pants bija iekļauts kodeksa otrajā sadaļā ar nosaukumu "Tiesvedība pirmās instances tiesā". Pretēji, 304.1. un 341.1.panti, kas attiecās uz tiesvedību attiecīgi apelācijas un kasācijas instancēs, pēc sprieduma rezolutīvās daļas nolasīšanas tiesai uzlika par pienākumu paziņot datumu, kurā puses varēs piekļūt tā pilnam tekstam. Tādējādi šis ir datums, kas principā ir jāņem vērā, sākot skaitīt sešu mēnešu termiņu. No lietas materiāliem izriet, ka, lai arī neviena tiesību norma neuzlika tiešu pienākumu, Augstākā tiesa nosūtīja apstrīdētā sprieduma pilnu tekstu iesniedzējiem; viņi uzskata, ka runa ir par iedibinātu praksi. Tomēr Tiesa atklāj, ka šis apgalvojums nav pamatots ne ar vienu faktu, ne ar konkrētiem dokumentiem, piemēram, instrukciju vai publicētu valsts tiesu praksi. Tādējādi Tiesa uzskata, ka tiesību noteiktība prasa, lai Tiesa pieturas pie likuma teksta, kas ir pietiekami skaidrs un precīzs šajā jautājumā. Papildus Tiesa atgādina, ka valstī pastāvošo procesuālo noteikumu interpretācija vispirms ir nacionālo tiesu un nevis Tiesas uzdevums (skat., starp citiem, 1997.gada 16.decembra spriedumu lietā Tejedor Garcia c. Espagne, Recueil 1997-VIII, 2796.lpp., 31.punkts). Saskaņā ar valdības paskaidrojumiem, kurus iesniedzēji nav apstrīdējuši, 1998.gada 25.marta tiesas sēdei beidzoties, Senāts paziņoja klātesošajiem, starp kuriem bija A.S., ka tā pieņemtā sprieduma pilns teksts un motīvi būs pieejams, sākot ar 1998.gada 1.aprīli. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka principā sešu mēnešu termiņš iesākas, sākot ar datumu, kurā iesniedzēja advokāts objektīvi varēja iepazīties ar valstī pieņemto galīgo lēmumu, pat ja iesniedzējs pats iepazinās tikai vēlāk (skat. Komisijas 1997.gada 20.oktobra lēmumu lietā West c. Royaume-Uni, Nr.34728/97, DR 91, 85.lpp.). Tiesa nevar pieņemt iesniedzēju argumentu par tieša pienākuma trūkumu advokātam informēt savu klientu par lietas iznākumu, jo šāds pienākums izriet no juridiskās pārstāvības paša jēdziena. Papildus Tiesa atzīmē, ka iesniedzēji nekad nav iesnieguši nevienu sūdzību par A.S. rīcību. Tāpat Tiesa neuzskata par būtisku faktu, ka A.S. oficiāli pārstāvēja tikai trešo iesniedzēju. Lai arī kādas būtu viņa profesionālās saites ar U.G., pirmās un otrās iesniedzējas advokātu, Tiesa uzskata par neiespējamu, ka personas, kuras pieder vienai un tai pašai ģimenei, dzīvo vienā adresē un ir līdzprasītāji vienā un tajā pašā civillietā, neapmainās ar informāciju par viņu skaroša procesa norisi. Tiesa visbeidzot konstatē, ka laikā no 1998.gada 1.aprīļa līdz 1999.gada 26.oktobrim, tas ir, viena ar pusi gada laikā, iesniedzēji paši nav neko darījuši, lai interesētos Augstākās tiesas kancelejā par viņu lietas iznākumu. Taisnība, ka lietā Papageorgiou c. Gr¸ce Tiesa nolēma, ka "nevar prasīt, ka persona nāk noskaidrot dienu pēc dienas par sprieduma esamību, kas viņai nekad nav bijis paziņots" (1997.gada 22.oktobra spriedums, Recueil 1997-VI, 2287.lpp., 32.punkts). Tomēr Tiesa uzskata, ka tas ir savādāk gadījumā, kad sprieduma rezolutīvā daļa ir tikusi pasludināta advokāta klātbūtnē un ka šī sprieduma pieejamības datums ir zināms. Tādējādi iesniedzēji nav izrādījuši minimālu uzcītību, ko prasa no jebkuras tiesas priekšā stājušās personas. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Tiesa secina, ka sešu mēnešu termiņa dies a quo ir 1998.gada 1.aprīlis, datums, sākot ar kuru Senāta sprieduma pilns un motivēts teksts bija pieejams Augstākās tiesas kancelejā, un ka tādējādi šis termiņš izbeidzās 1998.gada 1.oktobrī. Tā kā iesniegums tika iesniegts 2000.gada 5.februārī, sešu mēnešu termiņš tika pārsniegts. Visbeidzot un attiecībā uz to, ka iesniedzēji vēl uzskata, ka iespējamais pārkāpums attiecas uz "turpinošu situāciju", Tiesa atklāj, ka Augstākās tiesas Senāta 1998.gada 25.marta spriedums nostādīja iesniedzējus situācijā, kas viņiem ļāva iesniegt sūdzību Tiesai. Šis spriedums, lai arī radot ilglaicīgas sekas, ir lēmums, kas noslēdz Latvijas tiesībās pieejamās jautājuma atrisināšanas procesu un kas galīgi apstiprina iesniedzēju pieprasīto tiesību trūkumu šajā lietā. Tādējādi viņu situācija nevar tikt uzskatīta par "turpinošu situāciju" Tiesas konstantās prakses izpratnē. Ņemot to vērā, valdības iebildums ir pamatots. Iesniegums tādējādi ir novēlots un ir noraidāms, piemērojot Konvencijas 35.panta 1.un 4.daļu. Pamatojoties uz šiem motīviem, Tiesa vienbalsīgi Paziņo iesniegumu par nepieņemamu izskatīšanai. Erik Fribergh Christos Rozakis Sekretārs Priekšsēdētājs