20. Article

"(1) Ja nepieciešams pārtraukt nelikumīgu darbību, novērst šādas darbības sekas vai nepieļaut pārkāpumu, prokurors iesniedz rakstveida iesniegumu attiecīgajam uzņēmumam, iestādei, organizācijai, amatpersonai vai personai. (2) Iesniegumā izteikto prasību izpildes un atbildes sniegšanas termiņu nosaka prokurors, ievērojot pārkāpuma raksturu un tā novēršanai nepieciešamo laiku. (3) Ja iesniegumā izteiktās prasības netiek izpildītas vai uz to netiek sniegta atbilde, prokurors ir tiesīgs griezties tiesā vai citā kompetentā institūcijā ar pieteikumu par personas saukšanu pie likumā noteiktās atbildības." APK un Krimināllikums paredz sodus par valsts iestāžu ļaunprātīgu bezdarbību, nosakot sodus par šo pārkāpumu izdarīšanu (šie sodi atšķiras atkarībā no smaguma). Bez tam 1994.gada 27.oktobra likums "Par iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtību valsts un pašvaldības institūcijās" garantē katram tiesības saņemt motivētu atbildi no iestādes, kurā persona vērsās (1.pants). Likums nosaka kārtību, kādā tiek izskatīti valsts iestādēs iesniegtie personu iesniegumi, nosakot termiņu atbildes sniegšanai. Parastais termiņš ir piecpadsmit dienas; tomēr, ja iesnieguma izskatīšana prasa veikt izmeklēšanu vai savākt papildu informāciju, šo termiņu var pagarināt līdz 30 dienām vai pat vairāk ar nosacījumu, ja persona tiek par to brīdināta (8.panta 1.daļa). 4. Tiesību norma par nelikumīgas ieslodzīšanas rezultātā radušos kaitējuma atlīdzību 1998.gada 28.maija likuma "Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu" 2.panta 3) apakšpunkts pakļauj nelikumīga administratīvā aresta rezultātā pārciestā kaitējuma atlīdzību nosacījumam, ja administratīvais arests tiek atzīts par nelikumīgu un administratīvā lietvedība tiek izbeigta. Sūdzības 1. Iesniedzējs sūdzas, ka process, kura rezultātā viņš tika administratīvi sodīts uz piecpadsmit dienām ar "administratīvo arestu", notika, pārkāpjot Konvencijas 6.panta pamatprincipus. Pirmkārt, viņš sūdzas, ka viņa lietu neizskatīja "objektīva tiesa", jo viņu tiesāja un notiesāja tiesnesis, kurš dažas stundas iepriekš tika apvainots un kurš tādējādi bija viena puse lietā. Otrkārt, atsaucoties uz tiesībām uz taisnīgu tiesas procesu, iesniedzējs uzsver, ka lēmums par viņa administratīvo sodīšanu tika pieņemts, viņam promesot, neuzklausot viņu un neievērojot tiesības uz taisnīgu tiesu. Visbeidzot iesniedzējs sūdzas, ka minētais process nebija atklāts un ka pieņemtais lēmums netika pieņemts publiski. Iesniedzējs atsaucas uz 6.panta 1.daļas vispārīgām garantijām un uz īpaši noteiktām garantijām Konvencijas 6.panta 3.daļas a), b) un c) apakšpunktā. 2. Iesniedzējs uzskata, ka likumā neparedzētās tiesības pārsūdzēt lēmumu par viņa administratīvo sodīšanu ir viņa Konvencijas 7.protokola 2.pantā garantēto tiesību uz apelāciju krimināllietās pārkāpums. 3. Iesniedzējs tāpat sūdzas par to, ka viņam brīvība tika atņemta, pārkāpjot Konvencijas 5.panta 1.daļu. 4. Atsaucoties uz 5.panta 4.daļu, iesniedzējs sūdzas par to, ka Latvijas tiesības neparedz viņa atrašanās "administratīvajā arestā" likumīguma pārbaudi. 5. 5.panta 5.daļas kontekstā iesniedzējs norāda uz neiespējamību saņemt kaitējuma atlīdzību par nelikumīgo apcietinājumu. Šajā sakarā viņš piezīmē, ka Latvijas likumdošana ierobežo šādas atlīdzības saņemšanu tikai gadījumos, kad lēmums par administratīvā aresta uzlikšanu ir atcelts. 6. Atsaucoties uz Konvencijas 3.pantu, iesniedzējs sūdzas par ieslodzījuma apstākļiem Valsts policijas Liepājas pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. Saskaņā ar iesniedzēja teikto viņa ieslodzīšana šādos apstākļos uz piecpadsmit dienām ir necilvēciska un pazemojoša apiešanās vai pat spīdzināšana, kuru aizliedz šis pants. 7. Visbeidzot, atsaucoties uz Konvencijas 13.pantu, iesniedzējs norāda, ka Latvijas tiesības neparedz efektīvas tiesību aizsardzības iespējas, lai izskatītu viņa sūdzību par Konvencijas 3.pantu. Juridiskais aspekts A. Sūdzības par Konvencijas 6.pantu Iesniedzējs uzskata sevi par Konvencijas 6.panta pārkāpumā cietušo. Šī panta uz šo lietu attiecināmās daļas nosaka sekojošo: "1. Ikvienam ir tiesības, nosakot (..) viņam izvirzītās apsūdzības krimināllietā pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas (..) izskatīšanu (..) objektīvā tiesā (..). (..) 3. Ikvienam, kas tiek apsūdzēts noziegumā, ir šāds tiesību minimums: a) tikt nekavējoties informētam viņam saprotamā valodā un detalizēti par viņam izvirzītās apsūdzības raksturu un iemeslu; b) uz attiecīgu laiku un līdzekļiem, lai sagatavotu savu aizstāvību; c) aizstāvēt sevi pašam vai saņemt paša izvēlētu juridisku palīdzību, vai, ja trūkst līdzekļu, lai segtu izdevumus par šo juridisko palīdzību, saņemt to par velti, ja tas nepieciešams taisnīguma interesēs; (..)" 1. Pušu argumenti a) Valdība Valdība uzsver, ka lieta nav pieņemama izskatīšanai, jo iesniedzējs nav ievērojis sešu mēnešu termiņu, ko prasa Konvencijas 35.panta 1.daļa. Valdība atgādina, ka notikušo faktu laikā tiesneša lēmums par administratīvā soda piemērošanu bija galīgs un ka tikai institūcija, kas bija uzlikusi sodu, varēja apturēt vai iejaukties tā izpildē (APK 279., 294.un 297.pants). Kas attiecas uz iesniedzēja mēģinājumu iesniegt lūgumu prokuratūrai, lai tā iesniegtu protestu, šāda sūdzības iesniegšanas iespēja ir uzskatāma par īpašu procedūru, jo tās izmantošana ir atkarīga no prokurora rīcības brīvības. Tas pats attiecas uz iespēju iesniegt sūdzību par lēmuma atcelšanu Kurzemes apgabaltiesas priekšsēdētājam, kā to paredz APK 287.panta 1.daļa, un kuru iesniedzēja advokāts iesniedza 2000.gada 3.maijā. Tādējādi, ņemot vērā, ka neviena no šīm sūdzības iesniegšanas iespējām nebeigtos ar procesa vēlreizēju izskatīšanu, šīs iespējas nevar tikt ņemtas vērā, aprēķinot sešu mēnešu termiņu. Ņemot vērā iepriekš minēto, valdība secina, ka "galīgais lēmums" ir 2000.gada 20.aprīļa Liepājas pirmās instances tiesas tiesneša lēmums. Valdība atgādina, ka sešu mēnešu termiņš parasti tiek sākts skaitīt ar dienu, kas ir nākošā diena pēc attiecīgā lēmuma atklātas pasludināšanas, vai, gadījumā, ja šāda atklāta lēmuma pasludināšana nav notikusi, nākošā diena pēc lēmuma paziņošanas iesniedzējam. Šajā lietā lēmums par administratīvā soda uzlikšanu iesniedzējam tika nolasīts 2000.gada 20.aprīļa tiesas sēdē, par ko liecina šīs tiesas sēdes protokols. Pat pieņemot, ka šāds ieraksts būtu neprecīzs un ka šāda mutiska pasludināšana nekad nebūtu notikusi, no lietas materiāliem un iesniedzēja paskaidrojumiem izriet, ka pašvaldības policisti viņu informēja par lēmuma esamību nākošajā dienā, 21.aprīlī. Šādā gadījumā sešu mēnešu termiņš tika sākts aprēķināt 2000.gada 22.aprīlī, un pēdējā diena, kad iesniedzējs varēja nosūtīt savu sūdzību Tiesai, bija 2000.gada 21.oktobris. Viņa pirmā vēstule tika nosūtīta Strasbūrai 2000.gada 23.oktobrī, tādējādi šī sūdzība ir iesniegta par vēlu. b) Iesniedzējs Iesniedzējs vispirms atkārto savu faktu versiju, saskaņā ar kuru lēmums par viņa administratīvo sodīšanu nekad netika mutiski pasludināts 2000.gada 20.aprīļa tiesas sēdē. Atzīstot, ka sešu mēnešu termiņa iztecējumam viņa lietā bija jābūt 2000.gada 21.oktobrim, viņš atgādina, ka šis datums bija sestdiena. Saskaņā ar Latvijas Civilprocesa likuma 48.panta 2.daļu, gadījumā, ja procesuālā termiņa pēdējā diena iekrīt sestdienā, svētdienā vai svētku dienā, diena, ar kuru tiek sākts skaitīt termiņš, automātiski pāriet uz pirmo tai sekojošo darba dienu. Iesniedzējs uzskata, ka šis princips, kuru ir apstiprinājis Latvijas Augstākās tiesas Senāts, atbilst "vispārējiem tiesību principiem, Eiropas tiesībām [un] demokrātisko valstu principiem". Šajā lietā iesniedzējs nosūtīja savu pirmo vēstuli Strasbūrai 2000.gada 23.oktobrī, t.i., pirmdienā, kas bija nākošā diena pēc oficiālā sešu mēnešu termiņa iztecēšanas; tādējādi Konvencijas 35.panta 1.daļas nosacījumi ir tikuši ievēroti. 2. Tiesas vērtējums Tiesa vispirms konstatē, ka iesniedzējs ir iesniedzis savas sūdzības divos atsevišķos sūdzību formulāros, no kuriem katrs tajā pašā laikā bija sūdzības pirmā ievadvēstule par attiecīgajām sūdzībām. Pirmais formulārs, kurā tika uzsvērts tikai un vienīgi procesa netaisnīgums un izklāstītas sūdzības par Konvencijas 6.pantu un 7.protokola 2.pantu, tika nosūtīts Strasbūrai 2000.gada 23.oktobrī, kā uz to norāda Saldus pilsētas pasta zīmogs; no otras puses, uz paša formulāra ir uzrakstīts vecāks datums, 2000.gada 20.oktobris. Kas attiecas uz otru formulāru, kurā ir iekļautas sūdzības par viņa ieslodzījuma iespējamo nelikumīgumu un sliktajiem apstākļiem, Tiesa norāda, ka uz tā ir uzrakstīts 2000.gada 27.oktobra datums un ka šis formulārs tika nosūtīts 2000.gada 31.oktobrī. Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.daļu tā var izskatīt lietu tikai "sešu mēnešu laikā pēc valstī pieņemtā galīgā lēmuma", tas ir, pēc tāda lēmuma pieņemšanas, kas noslēdz "iekšējo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanas" procesu šī panta izpratnē (skat. Komisijas 1996.gada 9.aprīļa lēmumu Nr.25681/94 lietā McDaid et autres c. Royaume-Uni, publicēts Dēcisions et rapports (DR) 85, 134.lpp.). Saskaņā ar APK 279.panta 2.daļu tiesneša pieņemtie lēmumi par administratīvā soda uzlikšanu principā ir galīgi. Kas attiecas uz tiesībām iesniegt lūgumu prokuratūrai par protesta iesniegšanu un uz tiesībām iesniegt lūgumu par lēmuma atcelšanu Kurzemes apgabaltiesas priekšsēdētājam, Tiesa konstatē, ka šo tiesību izmantošana ir atkarīga no attiecīgās institūcijas rīcības brīvības. Tādējādi šeit ir runa par sevišķām procesuālām tiesībām, kuras neizpilda "pieejamības" un "efektivitātes" kritērijus un netiek ņemtas vērā, aprēķinot sešu mēnešu termiņa beigas (skat., mutatis mutandis, 1999.gada 4.maija lēmumu lietā Kucharenko c. Ukraine, Nr.41974/98; lēmumu lietā Kiiskinen c. Finlande, Nr.26323/95, CEDH 1999-V; 1999.gada 22.jūnija lēmumu lietā Tumilovich c. Russie, un lēmumu lietā Moya Alvarez c. Espagne, Nr.44677/98, CEDH 1999-VIII). Tādējādi 2000.gada 20. aprīļa Liepājas pirmās instances tiesas tiesneša lēmums ir "valstī pieņemts galīgs lēmums" Konvencijas 35.panta 1.daļas izpratnē. Tiesa atgādina savu ilgi pastāvošo praksi, saskaņā ar kuru gadījumā, ja iesniedzējam ir paredzētas tiesības saņemt no institūcijas galīgā lēmuma kopiju, 35.panta 1.daļas mērķim vairāk atbilstoši ir tas, ka sešu mēnešu termiņš tiek sākts skaitīt, sākot ar šo saņemšanas datumu (skat. 1997.gada 29.augusta spriedumu lietā Worm c. Autriche, Recueil des arrźts et dēcisions 1997-V, 1547.lpp., § 33). No otras puses, ja lēmuma nosūtīšana nav paredzēta valsts tiesībās, ir jāņem vērā datums, ar kuru lēmums ir kļuvis pieejams, tas ir, datums, sākot ar kuru puses var iepazīties ar tā saturu (skat. Lielajā palātā izskatīto lietu Papachelas c. Gr¸ce, Nr.31423/96, § 30, CEDH 1999-II, un 2001.gada 29.martā izskatīto lietu Haralambidis et autres c. Gr¸ce, Nr.36706/97, § 38). Šajā lietā Tiesa konstatē, ka APK 271-2.panta piektā daļa garantē ikvienam, kas ir administratīvi sodīts par necieņas izrādīšanu tiesai, "tiesības saņemt tajā pašā dienā, kad lēmums [par administratīvā spda uzlikšanu] tika pieņemts, tiesas sēdes protokola daļas izrakstu, kurā norādīts administratīvais pārkāpums (..) un (..) piemērotais sods". Ņemot vērā, ka tā paša panta ceturtā daļa uzliek par pienākumu tiesnesim ierakstīt lēmuma tekstu tiesas sēdes protokolā, Tiesa secina, ka "tiesas sēdes protokola attiecīgajai daļai" ir principā jābūt vienādai ar paša lēmuma saturu. Tādējādi Latvijas tiesības paredz valstī pieņemtā galīgā lēmuma paziņošanu administratīvi sodītai personai. Taisnība, ka iepriekš minētā 271-2.panta prasības, šķiet, netika ievērotas šajā gadījumā, jo iesniedzējam tika paziņots par viņa administratīvo sodīšanu tikai nākošajā dienā. Tomēr Tiesa uzskata, ka šim faktam nav nozīmes, atbildot uz jautājumu par sešu mēnešu termiņa ievērošanu, un ka dienai, ar kuru jāsāk skaitīt sešu mēnešu termiņš, ir jābūt noteiktai tajā dienā, kad lēmuma saturs tika reāli paziņots iesniedzējam, tas ir, 2000.gada 21.aprīlis. Tādējādi iesniedzējam būtu bijis jāiesniedz sava sūdzība sešu mēnešu laikā, sākot ar šo dienu, tas ir, ne vēlāk par 2000.gada 21.oktobri. Šajā sakarā Tiesa konstatē, ka iesniedzējs ir datējis savu pirmo formulāru ar 20.oktobri, bet iesniedzis to Saldus pastā 2000.gada 23.oktobrī. Nepastāvot īpašiem apstākļiem, kas varētu attaisnot savādāku Tiesas secinājumu, Tiesa uzskata, ka datums, kad vēstule tika nodota pastā, kas figurē uz pasta zīmoga, ir jāuzskata kā sūdzības iesniegšanas datums (skat. lēmumu lietā Arslan c. Turquie, Nr.36747/02, CEDH 2002-X). Sešu mēnešu termiņš tādējādi tika pārsniegts šajā lietā. Visbeidzot attiecībā uz iesniedzēja atsauci uz Latvijas procesuālo likumdošanu, kas paredz automātisku termiņu pagarinājumu, ja tie iekrīt dienā, kas nav darba diena, Tiesa atgādina, ka sešu mēnešu termiņa ievērošana tiek izskatīta saskaņā ar Konvencijā nodibinātiem kritērijiem un nevis kārtībā, kāda paredzēta katras atbildētājas valsts tiesībās. Šajā lietā nekas neliecina, ka iesniedzējs nevarēja paredzēt minēto apstākļu sakritību un attiecīgi rīkoties. Valdības arguments par lietas nepieņemšanu izskatīšanai ir pamatots. Tādējādi, piemērojot 35.panta 4.daļu, šī sūdzības daļa ir noraidāma, neievērojot sešu mēnešu termiņu, kuru paredz Konvencijas 35.panta 1.daļa. B. Sūdzība par 7.protokola 2.pantu Iesniedzējs sūdzas par to, ka Latvijas tiesības neparedz apelācijas tiesvedību attiecībā uz tiem administratīvajiem pārkāpumiem, par kuru izdarīšanu draud arests, un jo īpaši attiecībā uz pārkāpumu, par kuru viņš pats tika administratīvi sodīts. Viņš pēc būtības atsaucas uz Konvencijas 7.protokola 2.pantā garantētajām tiesībām, kas nosaka sekojošo: "1. Ikvienam, kuru tiesa ir atzinusi par vainīgu noziegumā, ir tiesības uz vainas pierādījuma vai soda apmēra pārskatīšanu augstākā instancē. Šo tiesību izmantošanu, ieskaitot pamatu, nosaka likums. 2. Izņēmumi šo tiesību īstenošanā ir pieļaujami attiecībā uz viegla rakstura pārkāpumiem, kas noteikti likumā, vai attiecībā uz gadījumiem, kad attiecīgo personu pirmajā instancē ir notiesājusi augstākā tiesas instance vai šī persona ir notiesāta pēc attaisnojoša sprieduma pārsūdzēšanas." Valdība apstrīd iesniedzēja administratīvo sodīšanu par "noziegumu", un tā dēļ arī 7.protokola 2.panta piemērojamību šajā lietā. Iesniedzējs nepiekrīt šim novērtējumam. Tiesa konstatē, ka iesniedzējs bija notiesāts ar 2000.gada 20.aprīļa Liepājas tiesas tiesneses galīgu lēmumu un ka šī lēmuma saturs viņam tika paziņots 2000.gada 21.aprīlī. Tāpat kā attiecībā uz Konvencijas 6.pantu (skat.iepriekš) Tiesa uzskata, ka 2000.gada 21.aprīlis ir jāuzskata par dienu, kad tiek sākts skaitīt sešu mēnešu termiņš, ko prasa Konvencijas 35.panta 1.daļa. Tomēr iesniedzēja pirmās vēstules, kurās tika norādītas viņa sūdzības par 7.protokola 2.pantu, tika nosūtītas Tiesai 2000.gada 23.oktobrī, kas ir divas dienas pēc iepriekš minētā termiņa iztecēšanas. Savos paskaidrojumos valdība nav norādījusi uz to, ka šī konkrētā sūdzība nav pieņemama izskatīšanai, pieminot sešu mēnešu termiņa neievērošanu tikai attiecībā uz Konvencijas 6.pantu. Tomēr fakts, ka valdība savos komentāros to nav norādījusi, nemaina Tiesas viedokli. Pēc būtības sešu mēnešu termiņš, kas atspoguļo Dalībvalstu vēlmi novērst, lai agrāk pieņemtie lēmumi netiktu izvērtēti pēc nenoteikta laika, kas ir ne vien valdības atbildētājas interesēs, bet arī tiesību noteiktības kā patiesas vērtības interesēs (skat. 1995.gada 15.maija Komisijas lēmumu lietā Laēin c. Turquie, Nr.23654/94, DR 81, 80.lpp.). Šis noteikums iezīmē laika robežu, kurā ar Konvenciju nodibinātās institūcijas var veikt uzraudzību un norādīt vienlīdz indivīdiem un valsts institūcijām laika periodu, sākot ar kuru šī uzraudzība vairs nav iespējama (skat. 1982.gada 13.decembra Komisijas lēmumu lietā X. c. France, Nr. 9587/81, DR 29, 228.lpp.; 1984.gada 17.maija Komisijas lēmums lietā K. c. Irlande, Nr.10416/83, DR 38, 158.lpp., un lēmums lietā Walker c. Royaume-Uni, Nr.34979/97, CEDH 2000-I). Tādējādi runa ir par noteikumu, kam ir sabiedriskās kārtības raksturs, un tāpēc Tiesai ir tiesības to piemērot pašai pēc savas iniciatīvas (skat. 2003.gada 20.maija lēmumu lietā Soto Sanchez c. Espagne, Nr. 66990/010. No tā izriet, ka šī sūdzība arī ir iesniegta novēloti un tāpēc noraidāma, piemērojot Konvencijas 35.panta 1.un 4.daļu. C. Sūdzības par Konvencijas 5.pantu Iesniedzējs uzskata, ka ir pārkāptas vairākas Konvencijas 5.pantā nostiprinātas tiesības. Šī panta uz lietu attiecināmās daļas nosaka sekojošo: "1. Ikvienam ir tiesības uz brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot šādos gadījumos un likumā noteiktā kārtībā: a. ja kāda persona likumīgi tiek ieslodzīta uz kompetentas tiesas sprieduma pamata (..). (..) 4. Jebkura persona, kurai aizturot vai apcietinot atņemta brīvība, var griezties tiesā, kas nekavējoties lemj par viņas aizturēšanas likumīgumu un nolemj viņu atbrīvot, ja aizturēšana nav bijusi likumīga. 5. Ikvienai personai, kas aizturēta vai apcietināta pretēji šī panta nosacījumiem, ir jābūt nodrošinātām tiesībām uz kompensāciju." 1. Par valdības argumentu par lietas nepieņemšanu izskatīšanai Tāpat kā attiecībā uz sūdzībām par Konvencijas 6.pantu valdība uzsver sešu mēnešu termiņa neievērošanu kā argumentu, kāpēc lieta nav pieņemama izskatīšanai. Valdība uzskata, ka jautājums par iesniedzēja aresta likumīgumu ir jāizvērtē, ņemot vērā lēmuma par administratīvā soda piemērošanu likumīgumu. Kas attiecas uz 2000.gada 13.maiju, kas bija iesniedzēja atbrīvošanas datums, šis datums ir parasta soda izpildes procesa stadija un nevis kāda lēmuma datums; tādējādi šo datumu nevar uzskatīt kā dienu, ar kuru tiek sākts skaitīt sešu mēnešu termiņš. Pamatojumam tāpēc ir jābūt tādam pašam kā attiecībā uz 6.pantu: "galīgais lēmums" tika pieņemts 2000.gada 20.aprīlī un paziņots iesniedzējam nākošajā dienā; pēdējā diena, kad iesniedzējs varēja nosūtīt savu sūdzību Tiesai, bija 2000.gada 21.oktobris; tādējādi sešu mēnešu termiņš tika pārsniegts. Iesniedzējs nepiekrīt, pamatojoties uz tiem pašiem iemesliem, kādi bija attiecībā uz sūdzībām par Konvencijas 6.panta 1.daļu (skat. iepriekš). Tiesa atgādina, ka attiecībā uz sūdzību, kurā ir runa par situāciju, kas turpinās, un par kuru nav iespējams iesniegt sūdzību, Konvencijas 35.panta 1.daļā noteiktais sešu mēnešu termiņš tiek sākts skaitīt dienā, kad šāda situācija ir beigusies. Tā kā iesniedzējs sūdzas par laiku, kad viņš atradās arestā, un par atrašanās arestā efektīvas likumīgas pārbaudes trūkumu, iepriekš minētais termiņš ir jāaprēķina, sākot ar atbrīvošanas dienu (skat., piemēram, lietu Jecius c. Lituanie, Nr.34578/97, § 44, CEDH 2000-IX). Šajā lietā iesniedzējs tika atbrīvots 2000.gada 13.maijā; viņa otrais formulārs, kurā tika norādītas sūdzības par Konvencijas 5.pantu, tika nosūtīts Tiesai 2000.gada 31.oktobrī, tas ir, pirms bija pagājuši seši mēneši pēc viņa atbrīvošanas. Tādējādi valdības norādītais arguments par lietas nepieņemšanu izskatīšanai ir noraidāms. 2. Par sūdzību būtību a) Konvencijas 5.panta 1.daļa Valdība uzskata, ka laika periodā no 2000.gada 28.aprīļa līdz 13.maijam iesniedzējs bija "likumīgi ieslodzīts uz kompetentas tiesas sprieduma pamata", kā to paredz Konvencijas 5.panta 1.daļas a) apakšpunkts. Iesniedzējs uzsver 2000.gada 20.aprīļa Liepājas pirmās instances tiesas tiesneses lēmuma par administratīvā aresta piemērošanu nelikumīgumu. Viņš uzskata, ka nepārsūdzams lēmums nevar tikt atzīts par "likumīgu". Tāpat iesniedzējs atgādina, ka APK 31.panta otrā daļa aizliedz piemērot adminstratīvo arestu "sievietēm, kuru apgādībā ir bērni līdz 12 gadu vecumam". Viņš uzskata, ka šī tiesību norma pēc analoģijas ir piemērojama attiecībā uz tēviem, kuri vieni paši audzina savus bērnus, un ka tādējādi viņa arests bija nelikumīgs. Tiesa konstatē, ka iesniedzējs tika ievietots ieslodzījumā pēc tam, kad kompetenta tiesa bija pieņēmusi lēmumu par viņa administratīvo sodīšanu; citos vārdos - viņa ieslodzījums atbilst gadījumam, kas paredzēts Konvencijas 5.panta 1.daļas a) apakšpunktā. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka 5.panta 1.daļas a) apakšpunkts nenosaka atšķirīgu piemērošanu, ņemot vērā pārkāpuma, kurā persona tika atzīta par vainīgu, juridisko dabu. Šis apakšpunkts ir piemērojams uz visām "tiesas" pasludinātajām "notiesāšanām", kurām ir brīvības atņemšanas raksturs. Iesniedzējam piemērotais arests bez jebkādām šaubām bija likumīgs saskaņā ar Latvijas tiesībām un tas tika uzlikts šajās tiesībās paredzētā procesā (skat. Lielajā palātā izskatītu lietu V. c. Royaume-Uni, Nr.24888/94, § 104, CEDH 1999-IX). Papildus, neviena Latvijas tiesību norma nebija pretrunā ar iesniedzējam uzliktā soda izpildi. Kas attiecas uz APK 31.pantu, šis pants tieši norāda tikai uz "sievietēm"; tādējādi tiesneša atteikums paplašināt šīs normas piemērošanu pēc analoģijas attiecībā uz iesniedzēju nav pietiekams, lai padarītu viņa arestu par "nelikumīgu" Latvijas tiesību izpratnē. No tā izriet, ka tādējādi šī sūdzība ir noraidāma kā acīmredzami nepamatota saskaņā ar Konvencijas 35. panta 3.un 4.daļu. b) Konvencijas 5.panta 4.daļa Atsaucoties uz spriedumu lietā De Wilde, Ooms et Versyp c. Belgique (1971.gada 18.jūnija spriedums, publicēts: A sērija, Nr.12, 40.-41.lpp., 76.punkts), valdība atgādina, ka gadījumā, kad notikusi "likumīga notiesāšana uz kompetentas tiesas sprieduma pamata" 5.panta 1.daļas a) apakšpunkta izpratnē, šī paša panta ceturtajā punktā prasītā kontrole ir iekļauta lēmumā, uz kura pamata persona ir notiesāta. Tādējādi nav pārkāpta Konvencijas 5.panta 4.daļa. Iesniedzējs atspēko, ka neiespējamība iesniegt sūdzību, lai apstrīdētu 2000.gada 20.aprīļa lēmuma likumīgumu un tajā pašā laikā viņa aresta likumīgumu, neatbilda 5.panta 4.daļas prasībām. Tāpat kā valdība Tiesa uzskata, ka 5.panta 4.daļā prasītā kontrole jau bija iekļauta 2000.gada 20.aprīļa Liepājas tiesas tiesneses lēmumā. Šī sūdzība tāpat nav iekļaujama to lietu kategorijā, kurās tiesas likumīguma kontrole pēc ieslodzīšanas var tikt pieprasīta, pat gadījumā, ja notikusi notiesāšana, pamatojoties uz nepārsūdzamu lēmumu (skat. 1994.gada 18.jūlija spriedumu lietā Wynne c. Royaume-Uni, A sērija, Nr.294-A, 15.lpp., 36.punkts; 1996.gada 21.februāra spriedums lietā Singh c. Royaume-Uni, Recueil 1996-I, 298.-299.lpp., 58.-62.punkti; un iepriekš minētā Lielās palātas lieta V. c. Royaume-Uni, 119.punkts). No tā izriet, ka šī sūdzība arī ir acīmredzami nepamatota un ir noraidāma, piemērojot Konvencijas 35.panta 3.un 4.daļu. c) Konvencijas 5.panta 5.daļa Valdība uzskata, ka pat apelācijas tiesas atceltais lēmums par notiesāšanu nepadara automātiski notiesātā ieslodzīšanu par nelikumīgu Konvencijas 5.panta izpratnē. Tā kā iesniedzējs nebija ieslodzīts "pretrunā" 5.pantam, viņam nebija nekādas tiesības prasīt kompensāciju. Papildus, un pamatojoties uz tiem pašiem argumentiem, valdība uzskata, ka iesniedzējs nevar sevi uzskatīt par piesauktā pārkāpumā "cietušo" Konvencijas 34.panta izpratnē. Iesniedzējs uzstāj uz faktu, ka Latvijas likumdošana ierobežo tiesības saņemt atlīdzību tikai gadījumos, kad lēmums par notiesāšanu ir ticis atcelts. Nepastāv efektīva tiesību aizsardzība attiecībā uz lēmumiem, ar kuriem tiek uzlikts administratīvais arests; tādējādi iesniedzējam ir atņemta jebkāda iespēja, pat teorētiska, atlīdzināt kaitējumu, kuru viņš ir pārcietis sakarā ar viņa brīvības nelikumīgu atņemšanu. Tiesa atgādina, ka Konvencijas 5.panta 5.daļa garantē tiesības uz atlīdzību tikai pretēji 5.panta noteikumiem uzliktā aresta vai apcietinājuma cietušajiem (skat. 1990.gada 27.septembra spriedumu lietā Wassink c. Pays-Bas, A sērija, Nr.185-A, 14.lpp., 38.punkts; un 1996.gada 10.jūnija spriedums lietā Benham c. Royaume-Uni, Recueil 1996-III, 755.lpp., 50.punkts). Citos vārdos, 5.panta 5.daļā noteiktās tiesības uz atlīdzību pieņem, ka valsts iestāde vai Tiesa konstatē pārkāpumu vienā no šī paša panta daļām (1., 2., 3.vai 4.daļā) (skat., piemēram, Lielajā palātā skatīto lietu N.C. c. Italie, Nr.24952/94, 49.punkts, CEDH 2002-X; un lietu Pantea c. Roumanie, Nr.33343/96, 262.punkts, paredzēts publicēt CEDH 2003-…). Tiesa iepriekš konstatēja, ka iesniedzēja arests atbilda 5.panta 1.un 4.daļas prasībām. Nav noticis acīmredzams arī šī paša panta otrās daļas pārkāpums, ņemot vērā to, ka iesniedzējs tika informēts vairākas dienas pirms viņa aresta par iemesliem un tiesisko pamatu viņa brīvības atņemšanai. Šādos apstākļos Konvencijas 5.panta 5.daļas garantijas nav piemērojamas. Tādējādi šī sūdzība ir arī acīmredzami nepamatota un tādējādi noraidāma, piemērojot Konvencijas 35.panta 3.un 4.daļu. D. Sūdzība par Konvencijas 3.pantu Iesniedzējs sūdzas, ka viņa aresta apstākļi Liepājas Valsts policijas pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas izolatorā laika periodā no 2000.gada 28.aprīļa līdz 13.maijam radīja apiešanos, ko aizliedz 3.pants, kura uz lietu attiecināmās daļas nosaka sekojošo: "Nevienu cilvēku nedrīkst (..) cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt." 1. Par valdības argumentu par lietas nepieņemšanu izskatīšanai a) Pušu argumenti i. Valdība Valdība uzsver argumentu par lietas nepieņemšanu izskatīšanai sakarā ar visu Latvijas tiesībās paredzēto iespēju neizsmelšanu. Saskaņā ar valdības teikto, ja tā ir taisnība, ka iesniedzējs ir vērsies valsts iestādēs ar vairākām sūdzībām par viņam piemērotā aresta likumīgumu, viņš nebija iesniedzis ne pieteikumu, ne sūdzību par viņa ieslodzījuma apstākļiem un par neiespējamību tikties ar savu advokātu. Valdība atgādina: lai tiesību aizsardzības iespēja būtu efektīva, šai iespējai ne vienmēr jābūt izskatāmai tiesā; tāpat šai iespējai nav jāpiedāvā absolūta sūdzības apmierināšana. Latvijas tiesības tiešām piedāvā vairākas procesuālas iespējas, kuras atļauj sūdzēties par administratīvā aresta apstākļiem un kuras iesniedzējs nebija izmantojis. Šajā sakarā valdība atgādina, ka likums "Par iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtību valsts un pašvaldību institūcijās" uzliek par pienākumu visām publiskās varas iestādēm izskatīt iesniegumus un sūdzības, kuras iesnieguši indivīdi, un noteiktā termiņā sniegt motivētu atbildi. Tādējādi, ja iesniedzējs nebija apmierināts ar sava administratīvā aresta apstākļiem, viņš varēja iesniegt sūdzību tās policijas pārvaldes priekšniekam, kurā viņš tika ieslodzīts, uzliekot par pienākumu šīs pārvaldes priekšniekam izlemt, izskatot šo sūdzību pašam vai nosūtot to citai valsts iestādei (nolikuma par īslaicīgās aizturēšanas izolatoriem 8.2.punkts), atkarībā no lietas apstākļiem. Valdība jo īpaši uzsver ātrumu, kādā iestādes priekšnieks izskatīja iesniedzēja vēstules. 2000.gada 2.maijā iesniedzējs pieteica bada streiku, un tajā pašā dienā priekšnieks uzdeva noteikt medicīnisko uzraudzību iesniedzējam. Tāpat 2000.gada 3.maijā iesniedzējs lūdza precizēt dienu, ar kuru sākās viņa oficiāla atrašanās arestā, un pārvaldes priekšnieks viņam rakstiski atbildēja tajā pašā dienā. Viņš būtu darījis tāpat arī attiecībā uz sūdzību par iesniedzēja aresta apstākļiem. Ja iesniedzējs nebūtu bijis apmierināts ar iestādes priekšnieka veiktajiem pasākumiem vai sniegto atbildi, viņš varētu iesniegt sūdzību Liepājas prokuratūrai, kuras pienākums ir uzraudzīt policijas darbību likumīgumu (likuma "Par policiju" 39.pants) un uzraudzīt brīvības atņemšanas sodu izpildi (Prokuratūras likuma 15.panta 1.daļa). Prokuratūras likums sniedz prokuroriem pietiekamas juridiska rakstura tiesības, lai varētu sniegt tiesisku aizsardzību iesniedzēja sūdzībām: prokuroram ir tiesības veikt izmeklēšanu (16.un 17.panta 1.daļa), izteikt brīdinājumus un uzlikt saistošus pienākumus, ierosināt krimināllietu vai iesniegt tiesā prasības pieteikumu (17.panta 2.daļa un 20.pants). Papildus prokurora uzliktā pienākuma saistošais raksturs ir pastiprināts ar iespējamību piemērot administraīvos vai kriminālsodus pret jebkuru personu (ieskaitot policistus), kuri neizpilda šos uzliktos pienākumus. Visbeidzot valdība norāda, ka iesniedzēja rīcībā bija pildspalva un papīrs (skat. iepriekš); tādējādi viņš varēja uzrakstīt sūdzību. ii. Iesniedzējs Iesniedzējs uzskata, ka viņam nevar tikt pārmesta visu nacionālo tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšana attiecībā uz viņa sūdzību par Konvencijas 3.pantu. Pirmkārt, iesniedzējs atgādina, ka, neskatoties uz ierobežojumiem viņa brīvībai sarakstīties, viņš atrada veidu, lai nosūtītu vēstuli, sūdzoties par viņa aresta sliktajiem apstākļiem, un ka šī vēstule tika publicēta vietējā avīzē 2000.gada 3.maijā. Šīs avīzes darbinieki nekavējoties sazinājās ar Valsts policijas Liepājas pārvaldes priekšnieku; priekšnieks viņiem sniedza interviju, kura tika publicēta 2000.gada 5.maijā. Saskaņā ar pārvaldes priekšnieka teikto viņš zināja par problēmām, kas saistītas ar īslaicīgo aizturēšanas kameru šaurību, un viņš bija nosūtījis par to ziņojumu Liepājas pirmās instances tiesas priekšsēdētājam. Iesniedzējs tādējādi uzsver, ka, zinot par savas attiecīgās pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas izolatora stāvokli, priekšnieks nav veicis attiecīgus pasākumus. Šādos apstākļos atsevišķa sūdzība atbildīgajai personai policijā būtu neefektīva. Otrkārt, iesniedzējs apstiprina, ka viņa aresta laikā viņš nepārtraukti centās atrast veidus, kā novērst situāciju, kurā viņš atradās, pat izmantojot netiešus līdzekļus; par to liecina viņa vēstules nosūtīšana publicēšanai. Tomēr viņa izolēšana no apkārtējās pasaules un informācijas trūkums padarīja šo uzdevumu par neiespējamu. Papildus, ņemot vērā policijas pārvaldes priekšnieka rekaciju, iesniedzējs stipri apšauba, ka iespējamā sūdzība, kas adresēta citai iestādei, būtu tikusi apmierināta. Treškārt, iesniedzējs uzskata, ka pretēji Valsts policijas iestāžu īslaicīgās aizturēšanas izolatoru nolikuma punktiem policijas darbinieki nekad nebija viņam parādījuši šī nolikuma tekstu, kā rezultātā viņš nevarēja zināt savas tiesības. Kas attiecas uz viņa tiesībām satikt savu advokātu, iesniedzējs atgādina, ka viņam netika atļauts runāt ar advokātu un ka neviens viņam nebija paskaidrojis, kā rīkoties šādā situācijā. Tāpat rakstiskās atbildes, kuras viņš saņēma no prokuratūras, viņam netika nodotas, tā kā policisti viņu tikai mutiski informēja par katras vēstules saturu. Šādos apstākļos iesniedzējs uzskata, ka neviens nevar viņam pārmest Konvencijas 35.panta 1.daļas prasību neievērošanu. b) Tiesas vērtējums Tiesa uzskata, ka arguments par visu nacionālajās tiesībās paredzēto iespēju neizsmelšanu, uz kuru pamatojas valdība, ir cieši saistīts ar iesniedzēja norādīto sūdzību būtību par Konvencijas 3. un 13.pantu. Tādējādi argumentu par lietas nepieņemšanu izskatīšanai pievieno sūdzības izvērtēšanai pēc būtības. 2. Par sūdzības būtību a) Pušu argumenti i. Valdība Atzīstot, ka iesniedzēja aresta apstākļi Valsts policijas Liepājas pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas izolatorā "nebija ideāli", valdība ir pārliecināta, ka nav pārkāpta minimālā robeža 3.panta piemērošanai. Jo īpaši, un "pieejamo ierobežoto resursu apstākļos" Valsts policijas Liepājas pārvalde bija ieguldījusi daudz pūļu, lai uzlabotu ieslodzīto apstākļus. Kameras bija iztīrītas; bija sākti renovācijas darbi; katru dienu ieslodzītie saņēma maltīti, kas sastāvēja no diviem ēdieniem; viņiem bija pieejams dzeramais ūdens, kad viņi gāja uz rīta un vakara tualeti; viņiem bija atļauts iet uz tualeti visas dienas laikā, ārpus noteiktajiem laikiem. Tāpat Liepājas policijas pārvalde nodrošināja katram ieslodzītajam iespēju informēt savus tuviniekus par savu arestu, satikties ar advokātu un saņemt medicīnisku palīdzību. Iesniedzējs varēja izmantot visas šīs tiesības: viņam tika atļauts piezvanīt savai sievai un savam advokātam nekavējoties pēc viņa arestēšanas, un viņam tika noteikta medicīniskā uzraudzība viņa bada streika laikā. Bez tam iesniedzēja sieva varēja viņam nodot apģērbu un higiēnas preces. Šādos apstākļos iesniedzējs nav pierādījis, ka šie apstākļi jebkādā veidā pārkāpa viņa cieņu vai ka šie apstākļi viņam radīja bezcerības un pakļautības izjūtu, kas viņu pazemotu vai noniecinātu. Ņemot vērā iepriekš minēto un viņa aresta samērā īso laiku, valdība secina, ka apstrīdēto apstākļu ietekme uz iesniedzēju nepārkāpj minimālo robežu, ko prasa Tiesas prakse Konvencijas 3.panta piemērošanai. Tādējādi nav noticis šī panta pārkāpums. ii. Iesniedzējs No savas puses iesniedzējs ir pārliecināts, ka aresta apstākļi radīja necilvēcisku un pazemojošu apiešanos, pat spīdzināšanu Konvencijas 3.panta izpratnē. Papildus šie apstākļi pārkāpa ne vien Konvenciju, bet arī Latvijas tiesību normas, un jo īpaši ar Valsts policijas iestāžu īslaicīgo aizturēšanas izolatoru nolikumu garantētās tiesības ieslodzītajiem. Tāpat iesniedzējs atkārto savu argumentu par to, ka viņam nekad netika piemērota jebkāda medicīniskā uzraudzība, un valdības iesniegtais dokuments šajā sakarā ir viltots. Iesniedzējs iesaka valdībai pierādīt savu apgalvojumu, nosūtot Tiesai medicīnisko izziņu kopiju, kuras uzrakstītas šajā sakarā. b) Tiesas vērtējums Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa uzskata, ka šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus no faktu izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nav atzīstama par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nekādi citi argumenti pret šīs sūdzības pieņemšanu izskatīšanai nav tikuši izvirzīti. E. Sūdzība par Konvencijas 13.pantu kopā ar Konvencijas 3.pantu Iesniedzējs sūdzas par to, ka Latvijas tiesības neparedz efektīvu tiesisko aizsardzību kompetentā valsts iestādē, lai novērstu viņa sūdzību par iepriekš minēto 3.pantu. Viņš atsaucas uz Konvencijas 13.pantu, kas nosaka: "Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas (..) Konvencijā, tiek pārkāptas, ir nodrošināta efektīva aizsardzība valsts institūcijās, neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot dienesta pienākumus." Valdība atsaucas uz saviem argumentiem, uz kuriem tā pamatoja savu argumentu par lietas nepieņemšanu izskatīšanai sūdzībā par 3.pantu (skat. iepriekš). Saskaņā ar valdības teikto iesniedzēja rīcībā bija efektīva tiesību aizsardzības sistēma, atļaujot apstrīdēt viņa aresta apstākļus, bet viņš šis iespējas neizmantoja. Iesniedzējs nav atsevišķi sniedzis paskaidrojumus par šī panta iespējamo pārkāpumu. Tāpat kā attiecībā uz iepriekšējo sūdzību Tiesa uzskata, ka šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus no faktu izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nav atzīstama par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nekādi citi argumenti pret šīs sūdzības pieņemšanu izskatīšanai nav tikuši izvirzīti. Ņemot vērā šos motīvus, Tiesa vienbalsīgi pievieno izskatīšanai pēc būtības valdības argumentu par nacionālajās tiesībās paredzēto iespēju neizsmelšanu attiecībā uz Konvencijas 3.pantu; vienbalsīgi pieņem izskatīšanai pēc būtības iesniedzēja sūdzības par Konvencijas 3.un 13.pantu; ar balsu vairākumu nepieņem izskatīšanai iesniedzēja sūdzības par Konvencijas 6.panta 1.daļu un Konvencijas 7.protokola 2.pantu; vienbalsīgi nepieņem izskatīšanai pārējās iesniedzēja sūdzības. Sōren Nielsen Christos Rozakis Sekretāra vietnieks Priekšsēdētājs