91. Article — , gan Pakta 2. pants aizliedz jebkāda veida

diskrimināciju, arī diskrimināciju pēc vecuma un dzimuma. Taču šīs lietas ietvaros minētās normas jāvērtē saistībā ar tām normām, kas regulē tiesības uz nodarbošanos, proti, Satversmes 101. un 106. pantu, Pakta 25. pantu. Ikvienu no šajās normās paredzētajām tiesībām var ierobežot, ja ierobežojumam ir leģitīms mērķis, tas paredz atbilstošus līdzekļus šā mērķa sasniegšanai, kā arī ja ir ievērots samērīgums starp sabiedrības un indivīdu interesēm. Argumenti vecuma ierobežojumam attiecībā uz nodarbošanos civildienestā ir izklāstīti šā sprieduma 9. punktā. Tādējādi Satversmes 91. panta izpratnē atšķirīga attieksme pret civildienestā strādājošiem atkarībā no viņu vecuma ir attaisnojama. Tomēr lietā esošie materiāli liecina, ka praksē pastāv atšķirīga attieksme starp civildienesta ierēdņiem vīriešiem un ierēdnēm sievietēm, jo apstrīdētā norma tiek piemērota, to tulkojot saistībā ar likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 8. punktu. Proti, ar Vides valsts inspekcijas 2001. gada 17. aprīļa rīkojumu Nr. 19-p iesniedzēja tika atbrīvota no amata sakarā ar valsts noteiktā pensijas vecuma sasniegšanu. Gan Civildienesta pārvalde, gan visas trīs tiesu instances šādu atbrīvošanu no civildienesta atzinušas par likumīgu un pamatotu, uzsverot, ka laikā, kad iesniedzēja tika atbrīvota no amata atbilstoši likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 8. punktam, valsts noteiktais pensijas vecums sievietēm bija 58 gadi, nevis šā likuma 11. pantā noteiktie 62 gadi. Tādējādi, tulkojot apstrīdēto normu saistībā ar likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 8. punktu, līdz šim tika un līdz 2008. gada 1. jūlijam tiktu nepamatoti pieļauts, ka vīriešus un sievietes atbrīvo no civildienesta dažādā vecumā. Tā, piemēram, Eiropas Kopienu tiesa atzinusi, ka Māršalas kundze, kuru atlaida no darba sakarā ar pensijas vecuma sasniegšanu, tika diskriminēta pēc dzimuma, jo valsts normatīvie akti paredzēja atšķirīgu pensionēšanās vecumu vīriešiem un sievietēm [sk. Eiropas Kopienu tiesas 1986. gada 26. februāra spriedumu lietā "M.H. Marshall v. Sauthampton and South - West Hampshire Area Health Authority (Teaching)"]. Pārbaudot tiesību normas atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normai, tā jātulko pēc iespējas atbilstoši Satversmei. Apstrīdētā norma paredz, ka valsts civildienesta attiecības izbeidzamas ar ierēdni, kurš sasniedzis valsts noteikto pensijas vecumu. Šo vecumu - 62 gadus, kas ir vienāds sievietēm un vīriešiem, nosaka spēkā esoša tiesību norma, tas ir, likuma "Par valsts pensijām" 11. pants. Savukārt likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 8. punkta mērķis ir pavisam cits - nodrošināt vienmērīgu pensionēšanās vecuma paaugstināšanu un šis punkts nav izmantojams apstrīdētās normas tulkošanai un piemērošanai. Tādējādi, piemērojot apstrīdēto normu saistībā ar likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 8. punktu, pret iesniedzēju G. Galakrodzinieci ir pieļauta atšķirīga attieksme, diskriminējot viņu pēc dzimuma. Tomēr, tulkojot apstrīdēto normu saistībā ar likuma "Par valsts pensijām" 11. pantu, jāsecina, ka tā atbilst Satversmes 91. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: Atzīt Valsts civildienesta likuma 41. panta 1. punkta "f" apakšpunktu par atbilstošu Satversmes 91., 101. un 106. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Endziņš