109. Article — noteic, ka "ikvienam ir tiesības uz sociālo

nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos". Ar sociālo nodrošinājumu Latvijas Republikā ir saprotami dažādi sociālās drošības pasākumi, arī sociālā apdrošināšana (sk. likuma "Par sociālo drošību" 2. un 5. pantu). Tiesību uz sociālo apdrošināšanu saturu un īstenošanas kārtību Latvijā nosaka vairāki likumi, vispirms jau likums "Par valsts sociālo apdrošināšanu" (turpmāk - Sociālās apdrošināšanas likums), kā arī speciālie likumi par atsevišķiem sociālās apdrošināšanas veidiem. Veidojot sociālās apdrošināšanas sistēmu pēc valsts neatkarības atjaunošanas, Saeima no vairākām sociālās apdrošināšanas formām un modeļiem, kas ir atzīti pasaulē, izvēlējusies valsts sociālo apdrošināšanu. Pastāvot šādai sistēmai, apdrošināšanas pamatprincipus, apdrošināmo personu loku, apdrošināšanas riskus un līdzekļu veidošanas kārtību nosaka likumi, un tādai apdrošināšanai ir obligāts raksturs. Atbilstoši Sociālās apdrošināšanas likuma 3.pantam sociālā apdrošināšana Latvijā ir "pasākumu kopums, ko organizē valsts, lai apdrošinātu personas vai tās apgādībā esošo personu risku zaudēt darba ienākumu sakarā ar sociāli apdrošinātās personas slimību, invaliditāti, maternitāti, bezdarbu, vecumu, nelaimes gadījumu darbā vai saslimšanu ar arodslimību, kā arī papildu izdevumiem sakarā ar sociāli apdrošinātās personas vai tās apgādībā esošās personas nāvi". Sociālā apdrošināšana tiek balstīta uz šādiem pamatprincipiem: 1) solidaritāti starp sociālās apdrošināšanas iemaksu veicējiem un sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem; 2) sociālās apdrošināšanas līdzekļu izmantošanu tikai sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem saskaņā ar likumu. Personas, kuras ir obligāti apdrošināmas un iesaistāmas valsts izveidotajā sociālās apdrošināšanas sistēmā, nosaka Sociālās apdrošināšanas likuma 5.panta pirmā un otrā daļa. Līdz ar to likumdevējs ir paredzējis šo personu tiesības uz Satversmes 109.pantā garantēto sociālo nodrošinājumu sociālās apdrošināšanas veidā. Lai persona varētu saņemt valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojumus, tostarp maternitātes un slimības pabalstus, tai (par to) saskaņā ar likumu jāveic obligātās apdrošināšanas iemaksas (sk. Sociālās apdrošināšanas likuma 12. pantu). Valsts, īstenojot sociālās apdrošināšanas modeli, ir paredzējusi iemaksu objekta maksimālo apmēru. To nosaka Ministru kabinets. 2000. gadā tas bija 15 000, 2001. gadā - 16 000, 2002. gadā - 17 300 un 2003. gadā - 18 400 latu. No apdrošināto personu ienākumiem, kas pārsniedz valstī noteikto maksimālo iemaksu objektu, nav jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas. Viens no sociālās apdrošināšanas veidiem ir maternitātes un slimības apdrošināšana (sk. Sociālās apdrošināšanas likuma 4. panta 5. punktu). To personu loku, kuras pakļautas šim apdrošināšanas veidam, nosaka Sociālās apdrošināšanas likuma 6. pants. Savukārt maternitātes un slimības pabalstu piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas kārtību konkrētajos apdrošināšanas gadījumos, kā arī personas, kurām ir tiesības uz šādiem pabalstiem, un gadījumus, kad rodas minētās tiesības, nosaka likums "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu". Maternitātes pabalsts ir viens no sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem, un tiesības uz šo pabalstu ir sociāli apdrošinātajām personām, t.i., darba ņēmējiem un pašnodarbinātajām personām, kas ir veikušas vai par kurām ir veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Šo pabalstu piešķir un izmaksā par visu grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laiku, ja sieviete zaudē darbā gūstamos ienākumus. Tātad katra sieviete, kura atbilstoši likumam veikusi vai par kuru tika veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas, ir apdrošināta arī maternitātes gadījumam. Slimības pabalsts ir viens no sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem, ko sniedz valsts, izmaksājot naudas līdzekļus personai, kura apdrošināta šim apdrošināšanas veidam un likumā noteiktajos gadījumos neierodas darbā (sk. likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 11. pantu), tādējādi kā darba ņēmējs zaudējot algotā darbā gūstamos ienākumus vai arī kā pašnodarbinātais zaudējot savus ienākumus. Slimības pabalstu izmaksā no slimības 15. dienas, līdz tam tiek maksāta slimības nauda, un tas ir darba devējam uzlikts pienākums. 8. Saeima un Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētā likuma norma pieņemta laikā, kad valsts sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā bija izveidojies un ilgstoši saglabājies ievērojams deficīts, un šīs normas mērķis bija valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta deficīta samazināšana. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka "sociālās tiesības, pie kurām pieder arī tiesības uz sociālo apdrošināšanu, ir ļoti nozīmīgas, taču vienlaikus īpašas, atšķirīgas cilvēktiesības, jo šo tiesību realizācija ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem. Tādēļ arī starptautiskajos dokumentos sociālās tiesības ir formulētas kā vispārīgi valsts pienākumi, atstājot dalībvalstīm plašas izvēles iespējas šo tiesību realizācijā" (Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļas pirmā rindkopa). Tomēr neatkarīgi no valsts attīstības līmeņa valstij ir pienākums veikt pasākumus, lai, izmantojot visus nepieciešamos līdzekļus, sasniegtu sociālo tiesību nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī. ANO 1966. gada 16. decembra Starp-tautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (turpmāk - Pakts)