91. Article — noteic, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi

likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas". Satversmes tiesa, interpretējot šo pantu, ir atzinusi, ka tiesiskās vienlīdzības princips citastarp liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu). Tāpēc, lai izvērtētu, vai apstrīdētā likuma norma atbilst Satversmes 91. pantam, jānoskaidro: 1) vai personas ir vienādos un salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētā tiesību norma paredz atšķirīgu attieksmi; 3) vai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma princips. 9.1. Personas, veicot sociālās apdrošināšanas iemaksas, likumā noteiktajos gadījumos tiek apdrošinātas maternitātes un slimības gadījumam. Iestājoties apdrošināšanas gadījumam, personai ir tiesības uz maternitātes vai slimības pabalstu. Sociālās apdrošināšanas iemaksas personas maksā no saviem ienākumiem, kas nepārsniedz maksimālo gada ienākumu objektu (šobrīd līdz 18 400 latu). Līdz ar to visas personas, kurām ir tiesības saņemt minētos pabalstus, ir vienādos un salīdzināmos apstākļos. 9.2. Valsts, izvēloties sociālās apdrošināšanas modeli, ir noteikusi, ka saņemamajam valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojumam jāatbilst veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Savukārt apstrīdētā likuma norma paredz ievērojami mazāku sociālās apdrošināšanas izmaksu salīdzinājumā ar iemaksu algu, no kuras veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tādējādi viena sociālo iemaksu veicēju daļa saņem pakalpojumu, kas nav proporcionāls veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, turpretī otra sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēju daļa saņem pakalpojumu, kas ir proporcionāls veiktajām iemaksām (sk. lietas 1. sējuma 40. lpp.). Tādējādi apstrīdētā likuma norma paredz atšķirīgu attieksmi pret tiem, kuru ienākumi pārsniedz 50 procentus no gada maksimālā iemaksu objekta, un tiem, kuru ienākumi nepārsniedz šādu summu. 9.3. Likumprojekta (likums pieņemts 2000. gada 23. novembrī) "Grozījumi likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"" anotācijā un Latvijas Republikas Labklājības ministrijas Sociālajā ziņojumā par 2001. gadu ( http://www.lm.gov.lv/index.php?sadala=296&id=97 , 10.11.2003.) norādīts apstrīdētās likuma normas mērķis - nepieļaut likuma normu ļaunprātīgu izmantošanu un nepamatoti lielu maternitātes un slimības pabalstu saņemšanu. Īstenojot Satversmē garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu, valsts pienākums ir ne tikai noteikt šo tiesību normatīvo regulējumu, bet arī izveidot efektīvu tiesību normu īstenošanas mehānismu. Valsts pienākums ir ne tikai deklarēt tiesības, bet arī "iedzīvināt" tās un uzraudzīt to piemērošanu. Savukārt, ja šis pienākums netiek pienācīgi pildīts, t.i., nav pietiekamas kontroles attiecībā uz tiesību normu ļaunprātīgu izmantošanu un nepamatoti lielu pabalstu saņemšanu, var uzskatīt, ka valsts neizmanto visus tai pieejamos līdzekļus sociālo tiesību īstenošanā. Tādējādi iepriekšminēto mērķi nevar uzskatīt par leģitīmu. 7. Saeimas likumprojekta (likums pieņemts 2002. gada 24. oktobrī) "Grozījumi likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"" anotācijā bija izvirzīts mērķis - harmonizēt likuma normas atbilstoši valsts sociālās apdrošināšanas principam, lai persona, kura veic iemaksas sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā, saņemtu atbilstošus pakalpojumus. Grozot likumu "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu", no apstrīdētās likuma normas izslēdza 50 procentu ierobežojumu. 8. Saeima 2002. gada 12. decembrī grozīja likumu "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu", iekļaujot apstrīdēto likuma normu pārejas noteikumu 2. punkta 4. apakšpunktā. Likumprojekta anotācijā ietvertais mērķis bija nepieļaut valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumu pieaugumu maternitātes, slimības un apbedīšanas pabalstu jomā. Savukārt anotācijas 2. nodaļas 3. punktā "Sociālo seku izvērtējums" norādīts, ka apstrīdētā likuma norma ir "pretrunā ar vispārējiem valsts sociālās apdrošināšanas principiem, [...]. Šādu ierobežojumu noteikšana neveicina personu dalību sistēmā un var veicināt personu griešanos Satversmes tiesā". Saeima un Ministru kabinets savos atbildes rakstos kā apstrīdētās likuma normas leģitīmo mērķi norāda valsts sociālās apdrošināšanas speciālo budžetu nodrošināšanu un sniedz apkopotus datus par visiem valsts sociālās apdrošināšanas budžetiem, kuros izveidojies deficīts vairāku desmitu miljonu latu apmērā (sk. sprieduma 6.punktu). Tomēr šie skaitļi nav ņemami vērā, jo tie raksturo deficīta apjomu visos valsts sociālās apdrošināšanas speciālajos budžetos kopumā. Savukārt maternitātes un slimības pabalstus izmaksā no invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā budžeta. Šajā budžetā 2000. gadā bija izveidojies fiskālais deficīts 3 163 719 latu apmērā. Deficīts minētajā budžetā saglabājās arī 2001. gadā - 5 859 514 latu. 2002. gadā invaliditātes, maternitātes un slimības speciālajā budžetā bija izveidojusies fiskālā rezerve 222 081 lata apmērā (sk. lietas 2. sējuma 84. lpp.). Tādējādi laikā, kad nepastāvēja invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā budžeta deficīts, apstrīdētajā likuma normā noteiktā atšķirīgā attieksme nebija attaisnota ar leģitīmu mērķi. Apstrīdētās likuma normas leģitīmais mērķis (tik ilgi, kamēr pastāvēja deficīts) ir valsts sociālā budžeta (šajā gadījumā invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā budžeta) nodrošināšana. Tomēr jāizvērtē, vai šā mērķa sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi. 2002. gadā maternitātes pabalstu saņēma 12 606 personas. No tām ierobežojums tika piemērots 367 personām jeb 2,9 procentiem no maternitātes pabalsta saņēmēju kopskaita. 2001. gadā 296 personām - 3,05 procentiem. Pēc VSAA sniegtās informācijas, lai šīm personām aprēķinātu maternitātes pabalstu pilnā apmērā (bez 50 procentu ierobežojuma), 2001. gadā būtu nepieciešami 106 000 latu, 2002. gadā - 88 510 latu (sk. lietas 1. sējuma 232. - 233. lpp.). Savukārt, aprēķinot maternitātes pabalstu personai, uz kuru attiecas apstrīdētās likuma normas ierobežojums, tiek būtiski pasliktināts tās materiālais stāvoklis salīdzinājumā ar laiku pirms grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma. Piemēram, persona vairs nespēj izpildīt kredītsaistības, ko bez grūtībām varēja pildīt, saņemot ienākumus pirms došanās pirmsdzemdību un dzemdību atvaļinājumā. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums nav samērīgs, jo labums, ko iegūst sabiedrība, nav lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. 10. Apstrīdētā noteikumu norma noteic kārtību, kādā tiek aprēķināta vidējā apdrošināšanas iemaksu alga valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu piešķiršanai, tostarp maternitātes un slimības pabalstu piešķiršanai. Minētā norma ietver atsauci uz likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 31. panta ceturto daļu. Iesniedzējas apstrīd šo normu tikai tiktāl, ciktāl tā attiecas uz apstrīdēto likuma normu. Tādējādi nav nepieciešams atsevišķi izvērtēt apstrīdētās noteikumu normas atbilstību Satversmei. 11. Ņemot vērā to, ka 2003. gada 13. novembrī apstrīdētā likuma norma jau bija zaudējusi spēku, tiesai spriedumā nav jālemj par apstrīdētās likuma normas spēka zaudēšanas brīdi. Laikā, kad apstrīdētā likuma norma bija spēkā, VSAA aprēķināja slimības un maternitātes pabalstus saskaņā ar apstrīdēto likuma normu. Tādējādi apstrīdētā likuma norma ir aizskārusi iesniedzēju konstitucionālās tiesības, kas nostiprinātas Satversmes 91. pantā. Lai nodrošinātu iesniedzēju tiesību aizsardzību un dotu viņām iespēju saņemt slimības un maternitātes pabalstus pilnā apmērā, attiecībā uz iesniedzējām apstrīdētā likuma norma atzīstama par spēku zaudējušu no brīža, kad iesniedzējām radās tiesības uz slimības un maternitātes pabalstiem. 12. Konstatējot apstrīdētās likuma normas neatbilstību kaut vienam Satversmes pantam, tā atzīstama par prettiesisku un spēkā neesošu. Līdz ar to vairs nav nepieciešams vērtēt minētās normas atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" 31. panta ceturto daļu (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2003. gada 1. janvārim) un pārejas noteikumu 2. punkta 4. apakšpunktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzējām Irīnu Pīgozni un Baibu Strupišu par spēkā neesošu no brīža, kad iesniedzējām radās tiesības uz slimības un maternitātes pabalstiem. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Endziņš