2. Article

J.Stabiņa 2004.gada 23.februāra vēstulē (atbilde uz 2004.gada 17.februāra Nr.18/TA-297) minētie argumenti ir izvērtēti un netiek ņemti vērā: 2.1. arguments attiecībā uz rīkojuma 1.1. un 1.2.apakšpunktā minētajiem pārkāpumiem par augstskolas pienākumu nodrošināt studentiem studiju brīvību, kas noteikts Augstskolu likuma 6. un 50.pantā, un to, ka Augstskolu likuma 1.panta 8., 9. un 10.punkts ierobežo Latvijas Republikas Satversmē noteiktās pamattiesības uz pamatizglītību, netiek ņemts vērā, jo Augstskolu likuma 6.panta pirmā daļa nosaka, ka akadēmiskā brīvība nedrīkst būt pretrunā ar citu personu tiesībām, augstskolas satversmi un normatīvajiem aktiem. Augstskolu likuma 1.panta 8.punkts paredz kredītpunktu kā studējošā darba apjoma mērvienību ar 40 akadēmiskajām stundām studiju nedēļā. Šī mērvienība kā studiju uzskaites vienība pamatojas uz stundu skaitu diennaktī un darba stundu skaitu nedēļā, un šī uzskaites vienība nav patvaļīgi paaugstināma vai samazināma. Nosakot akadēmiskajā gadā iegūstamo kredītpunktu skaitu, netiek ierobežotas Latvijas Republikas Satversmē noteiktās tiesības uz izglītību. Vēl jo vairāk, minētās normas mērķis ir panākt, lai tiktu nodrošināta iegūstamās izglītības kvalitāte. J.Stabiņa vēstulei pievienotais augstskolas senāta 2004.gada 23.februāra lēmums Nr.24-2 netiek ņemts vērā, ievērojot Augstskolu likuma 1.panta 3.punktā noteikto, ka augstskolas darba organizācijas un resursu kvalitātes pārbaude tiek izvērtēta akreditācijas procesā. Atbilstoši Augstskolu likuma 9.panta pirmajai daļai akreditācija notiek saskaņā ar Ministru kabineta apstiprinātajiem akreditācijas noteikumiem un akreditāciju organizē Izglītības un zinātnes ministrija. Augstskolas senāts, pieņemdams lēmumu par "neapšaubāmo studiju kvalitāti profesionālajā studiju programmā "Biroja vadītājs-referents"", ir pārkāpis augstskolas kompetences robežas; 2.2. arguments attiecībā uz to, ka augstskola ir realizējusi akreditētas studiju programmas sastāvdaļas (moduļus) un par iegūto kvalifikāciju izsniegusi augstskolas apliecību, kura ir derīga kopā ar agrāk saņemtu augstākās pedagoģiskās izglītības diplomu, netiek ņemts vērā, jo neviens normatīvais akts neparedz moduļu veidošanu, bet atbilstoši publisko tiesību principam atļauts ir tikai tas, kas noteikts ar tiesību normu; 2.3. arguments attiecībā uz rīkojuma 1.4.apakšpunktā minēto pārkāpumu, ka, izskatot J.Stabiņa iesniegumu par fakultātes dibināšanas neatbilstību likumam, augstskolas senāts 2004.gada 23.februāra sēdē ir pieņēmis lēmumu par Vadības un ekonomikas fakultātes statusa maiņu, netiek ņemts vērā, jo J.Stabiņš kā rektors bija pieļāvis nelikumīgas situācijas turpināšanos no 2003.gada 27.oktobra līdz 2004.gada 10.februārim, kad iesniegts minētais priekšlikums senātam. Turklāt J.Stabiņš ir piedalījies Vadības un ekonomikas fakultātes dibināšanā. To apliecina fakts, ka ar augstskolas senāta 2003.gada 31.marta lēmumu Nr.12-14 tika izveidota senatoru darba grupa, lai precizētu un papildinātu augstskolas struktūras shēmu. Darba grupas sastāvā bija iekļauts senators J.Stabiņš. Ar senāta 2003.gada 27.oktobra lēmuma Nr.19-22 4.punktu J.Stabiņam ir uzdots veikt darbības, kas nepieciešamas šī lēmuma izpildei. Senāts ar 2003.gada 27.oktobra lēmumu Nr.19-23 uzdod J.Stabiņam nodrošināt izmaiņas personālsastāvā atbilstoši senāta apstiprinātajam struktūras modelim; 2.4. vēstulei pievienotais Latvijas Darba devēju konfederācijas viedoklis, ka J.Stabiņš atradies darba attiecībās ar Izglītības un zinātnes ministriju un tādēļ būtu piemērojamas Darba likuma normas, netiek ņemts vērā, jo Augstskolu likums neparedz darba līguma slēgšanu ar augstskolas augstākās koleģiālās pārstāvības un vadības institūcijas un lēmējinstitūcijas ievēlētu amatpersonu, un, ieceļot rektoru amatā, valsts nestājas privāttiesiskās attiecībās ar attiecīgo personu.