8. Article — Kas attiecas uz šo lietu, šis pants nosaka sekojošo:

"1. Ikvienam ir tiesības uz savu privāto un ģimenes dzīvi (..). 2. Valsts institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības." Tiesa konstatē, ka iesniedzēja iesniegtās sūdzības ar atsauci uz šo pantu attiecas uz divām sūdzībām ar atšķirīgiem faktiem. Tādējādi Tiesa tās izskatīs atsevišķi. 1. Par atteikumu legalizēt iesniedzēja uzturēšanos Latvijas teritorijā a) Pušu argumenti i. Valdība Valdība vispirms uzsver, ka iesniedzējam nebija tikusi "patvaļīgi atņemta Latvijas pilsonība", kā viņš to uzskata (skat. tālāk). Patiesībā viņam nekad nav bijusi ne Latvijas pilsonība, ne pat tiesības uz to; viņš sākotnēji bija PSRS pilsonis, tās valsts, kura beidza pastāvēt 1991.gadā un kuras tiesiskais pēctecis nav Latvijas Republika. Fakts, ka iesniedzējs tika uzskatīts kā "Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas" pilsonis neko nemaina, jo runa ir par Padomju Savienības vienu teritoriālu veidojumu, kas beidza pastāvēt kopā ar Padomju Savienību un kurai nebija nekāda juridiska sakara ar Latvijas Republiku, valsti, kas tika nodibināta 1918.gadā un kura vienmēr ir pastāvējusi de iure, pat laikā, kad tās teritoriju bija anektējusi PSRS. Attiecībā uz to, ka iesniedzējs sūdzas par viņa uzturēšanās atļaujas lūguma noraidījumu, valdība sāk ar Konvencijā nodibināto institūciju pastāvošās prakses atgādināšanu, saskaņā ar kuru 8.pants negarantē kā tādas tiesības iebraukt vai uzturēties valstī, kuras pilsonis nav attiecīgā persona, un saskaņā ar kuru valstij ir tiesības kontrolēt personu, kuras nav attiecīgās valsts pilsoņu, iebraukšanu un uzturēšanos tās teritorijā. Tāpat valdība atgādina, ka principā Konvencija negarantē tiesības izvēlēties vispiemērotāko vietu, lai veidotu ģimenes dzīvi. Valdība tālāk uzsver, ka iesniedzējam bija jāpamet Latvijas teritorija saskaņā ar 1994.gada 30.aprīļa Latvijas-Krievijas līgumu par Krievijas Federācijas bruņoto spēku pilnīgas izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas nosacījumiem, termiņiem un kārtību un to tiesisko statusu izvešanas laikā. Šajā sakarā valdība uzsver, ka šis līgums tika noslēgts, pirms Latvija ratificēja Konvenciju un tās protokolus. Tādējādi valdība uzskata, ka vēlāk noslēgts līgums (tas ir, Konvencija) nevar attaisnot iepriekš noslēgta līguma neizpildi. Valdība uzskata, ka Krievijas-Latvijas līguma attiecināmība uz iesniedzēju nerada nekādas šaubas; kas attiecas uz lietā iesaistījušās trešās puses iebildumiem (skat.tālāk), valdība tos uzskata par neargumentētiem un nepamatotiem. Jo īpaši valdība atzīmē, ka saskaņā ar līguma 15.panta noteikumiem līgums "piemērojams pagaidām no līguma parakstīšanas dienas", tas ir, sākot ar 1994.gada 30.aprīli. Iesniedzējs atstāja Krievijas armiju 1994.gada 14.jūlijā. Tādējādi līgums acīmredzami attiecināms uz viņu, jo vairāk tāpēc, ka viņa vārds bija iekļauts izvešanai pakļauto militārpersonu sarakstā. Tādējādi Latvijas varas iestādēm nevar pārmest nekādu patvaļīgu rīcību. Pieņemot, ka Latvijas varas iestāžu attieksme pret iesniedzēju rada iejaukšanos viņa tiesībās, ko garantē Konvencijas 8.panta 1.daļa, valdība uzskata, ka šī iejaukšanās atbilst šī panta otrās daļas prasībām. Pirmkārt, valdība ir pārliecināta, ka iejaukšanās ir "noteikta ar likumu", jo Krievijas-Latvijas līgums paredz skaidru, juridisku pamatu iesniedzēja pienākumam atstāt Latviju. Otrkārt, valdība uzskata, ka iejaukšanās ir leģitīms mērķis, proti, nacionālās drošības aizsardzība. Šajā sakarā valdība atgādina, ka iesniedzējs ir ieguvis ārvalsts pilsonību, ka viņš brīvprātīgi ir iestājies šīs valsts bruņotajos spēkos, kas dislocēti Latvijas teritorijā, un ka viņš nav atstājis Latviju, kā to paredzēja Krievijas-Latvijas līgums. Valdība atzīmē, ka kopš 1995.gada iesniedzējs bija informēts par to, ka viņam nav bijušas tiesības uz pastāvīgās uzturēšanās atļauju un ka viņš ir turpinājis dzīvot Latvijā, neskatoties uz viņa nedrošo situāciju, kuru viņš apzinājās. Visbeidzot valdība uzskata, ka apstrīdētā iejakušanās ir "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā" un samērīga ar sasniedzamo leģitīmo mērķi, proti, nepieciešamību izpildīt Latvijai saistošu starptautisku līgumu, jo īpaši, kad iesniedzējs neapstrīd šīs iejaukšanās izvērtējuma tiesā efektivitāti un vienlīdzīgumu. Valdība jo īpaši uzskata, ka, tā kā iesniedzējs ir Krievijas Federācijas pilsonis un ir dienējis šīs valsts bruņotajos spēkos, viņam principā nevajadzētu būt šķēršļiem veidot savu ģimenes dzīvi Krievijā. ii. Iesniedzējs Iesniedzējs apstrīd valdības argumentus. Viņš pašā sākumā atgādina, ka viņš ir dzīvojis Latvijā aptuveni divdesmit piecus gadus un ka šajā laikā viņam nav bijusi neviena dzīvesvieta ārvalstīs, ieskaitot Krievijā. Kas attiecas uz viņa Krievijas pilsonību, iesniedzējs uzsver, ka viņš bija spiests to iegūt sakarā ar Latvijas varas iestāžu rīcību. Šajā sakarā viņš atgādina, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma viņam nebija nevienas valsts pilsonības; saskaņā ar viņa teikto Latvijas varas iestādes viņam atņēma Latvijas pilsonību, kura viņam bija iepriekš. Pie tam, Latvijas varas iestādes atteicās viņam piešķirt "nepilsoņa, pastāvīgā iedzīvotāja" statusu vai vismaz ierakstīt viņu iedzīvotāju reģistrā saskaņā ar likumu. Tādējādi šajā tiesiski neskaidrajā situācijā viņš nolēma izvēlēties Krievijas pilsonību un iestāties Krievijas Federācijas armijā. Iesniedzējs jo īpaši uzsver, ka 1993.gadā viņam un viņa ģimenei tika atteikta legalizēšana, pamatojoties uz to, ka viņi dzīvoja namā, kas piederēja armijas namu "komunālās-ekspluatācijas daļai"; pamatojums, kuru iesniedzējs pats uzskata par patvaļīgu un pretrunā ar tajā laikā spēkā esošajiem noteikumiem. Iesniedzējs uzskata, ka šī atteikuma patvaļīgais raksturs apstiprinās ar faktu, ka pēc viņa tēva uzturēšanās legalizēšanas 1995.gadā Pilsonības un migrācijas [lietu] pārvalde mainīja motivāciju un pamatoja savu attieksmi ar faktu, ka iesniedzējs bija dienējis Krievijas Federācijas bruņotajos spēkos. Bez tam iesniedzējs uzskata, ka Latvijas tiesu atsauce uz Ārvalstnieku likumu nav pamatota, jo, tā kā šis likums attiecas tikai un vienīgi uz personām, kuras iebraukušas Latvijas teritorijā pēc 1992.gada 1.jūlija, šis likums nav attiecināms uz viņu. Tāpat lielākā daļa no tiesību aktiem, kuri attiecas uz viņa lietu, nevar tikt piemēroti viņam par sliktu, jo šie tiesību akti ir pieņemti pēc viņa atvaļināšanās. Runājot par Krievijas-Latvijas līgumu, ko valdība piesauc kā attaisnojumu pieņemtajam lēmumam, iesniedzējs vērš uzmanību, pirmkārt, uz to, ka šis līgums oficiāli stājās spēkā pēc viņa atvaļināšanās no Krievijas armijas un, otrkārt, uz to, ka šis līgums attiecas tikai uz personām, kuras iebraukušas Latvijas teritorijā kā militārpersonas; viņš pats iestājās Krievijas armijā laikā, kad viņš jau dzīvoja Latvijā. Pretēji tam, ko apgalvo valdība, viņš uzsver, ka viņa vārds nekad nav bijis ierakstīts to personu sarakstā, kuras pakļautas izvešanai no Latvijas teritorijas. Iesniedzējs tāpat uzskata, ka Nepilsoņu likuma 1.panta 3.punkta tekstam, izslēdzot no tā attiecināšanas uz personām, kuras atvaļinājušās no aktīvā militārā dienesta pēc 1992.gada 28.janvāra, izņemot tās, kurām "viņu iesaukšanas laikā (..) bija (..) pastāvīgā dzīvesvieta Latvijas teritorijā", ir jāinterpretē tādā veidā, lai piešķirtu viņam tiesības dzīvot brīvi Latvijas teritorijā. Visbeidzot iesniedzējs uzsver, ka sieviete, ar kuru viņš nodibinājis kopdzīvi, un viņa nepilngadīgā meita dzīvo likumīgi Latvijā un ka bez uzturēšanās atļaujas viņš nevar legalizēt savu ģimenes stāvokli attiecībā uz šīm divām personām. Tāpat viņš nevar atrast likumīgu darbu un izmantot Latvijas tiesībās paredzēto sociālo garantiju kopumu. Tāpat viņš atgādina, ka gados vecais un slimais tēvs pastāvīgi dzīvo Latvijā un ka viņam ir jārūpējas par savu tēvu. Tādējādi viņš uzskata, ka viņa tiesības, ko garantē Konvencijas 8.pants, ir tikušas pārkāptas. b) Trešās puses paskaidrojumi Krievijas valdība piekrīt iesniedzēja nostājai. Tā uzsver, ka iesniedzējs ir dzīvojis Latvijā vairāk nekā divdesmit trīs gadus, kopš septiņu gadu vecuma, un ka viņam nav nevienas citas dzīvesvietas ārpus šīs valsts. Turklāt iesniedzēja tēvs dzīvo Latvijā likumīgi un pastāvīgi, viņa uzvārds tika ierakstīts Latvijas iedzīvotāju reģistrā, un iesniedzēja iespējamā izraidīšana tāpat iejauktos neattaisnojošā veidā iesniedzēja ģimenes saitēs ar viņa tēvu. Krievijas valdība uzsver iesniedzēja argumentu, saskaņā ar kuru Latvijas varas iestāžu attieksme bija tā, kas piespieda viņu kļūt par Krievijas pilsoni un iestāties šīs valsts armijā; kopš tā laika Krievijas militārā bāze bija kļuvusi par viņa ienākumu vienīgo avotu visā šajā laika periodā. Tādējādi iesniedzēja formālās saites ar Krieviju, neizrādot no savas puses nekādu reālu gribu stiprināt saites ar šo valsti, nevar tikt viņam pārmestas. Kas attiecas uz 1994.gada Krievijas-Latvijas līgumu, šis līgums nav attiecināms uz iesniedzēju, jo viņš neiebrauca Latvijā kā Krievijas Federācijas bruņoto spēku loceklis. Tas pats tāpat secināms par valdības atbildētājas piesauktajiem tiesību aktiem. c) Tiesas vērtējums i. Par iejaukšanās esamību Tiesa vispirms konstatē, ka iesniedzējs uzskata, ka viņam patvaļīgi ir atņemta Latvijas pilsonība, kas viņam piederēja līdz tam. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka tiesības uz pilsonību, kas vienādas ar to, kura ierakstīta Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 15.pantā, netiek kā tādas garantētas ne Konvencijā, ne tās protokolos. Taču pilsonības patvaļīgs atteikums var noteiktos apstākļos iejaukties to tiesību izmantošanā, kuras izriet no Konvencijas 8.panta (skat. lietu Karassev et famille c. Finlande, Nr. 31414/96, CEDH 1999-II). Tomēr jautājumam par to, vai personai ir aizsargājama tiesība uz kādas valsts pilsonību, principā ir jābūt izvērtējamam ar atsauci uz šīs valsts tiesībām. Šajā lietā no lietas materiāliem skaidri izriet, ka iesniedzējam sākotnēji bija Padomju Savienības pilsonība, tās valsts, kas beidza pastāvēt 1991.gadā, un ka viņam nevienā brīdī nav bjusi Latvijas pilsonība. Nekas tāpat neliecina par to, ka viņš juridiski varēja pretendēt uz Latvijas pilsonību saskaņā ar šīs valsts likumiem un ka tā viņam bija to atteikusi patvaļīgā veidā (skat., mutatis mutandis, Lielās palātas lēmumu lietā Slivenko c. Lettonie, Nr. 48321/99, 77.-78.punkts, CEDH 2002-II, un 2003.gada 9.oktobra lēmumu lietā Fedorova et autres c. Lettonie, Nr. 69405/01). Tādējādi iesniedzēja apgalvojumi nav pamatoti šajā jautājumā. Runājot par Latvijas varas iestāžu atteikumu legalizēt iesniedzēja uzturēšanos Latvijā, Tiesa atgādina, ka Konvencija negarantē personai tiesības iebraukt vai dzīvot valstī, kuras pilsonis nav attiecīgā persona, vai netikt izraidītam no šīs valsts, un ka līgumslēdzējvalstīm saskaņā ar starptautiskajās tiesībās nodibinātu principu ir tiesības kontrolēt personu, kuras nav attiecīgās valsts pilsoņi, iebraukšanu, uzturēšanos un izbraukšanu (skat., starp daudziem citiem lietu Baghli c. France, Nr. 34374/97, 45.punkts, CEDH 1999-VIII, un lietu Boultif c. Suisse, Nr. 54273/00, 39.punkts, CEDH 2001-IX). Tomēr atsevišķos gadījumos valstu pieņemtie lēmumi šajā jautājumā var iejaukties personas tiesībās uz privāto un ģimenes dzīvi, ko aizsargā Konvencijas 8.pants. Šajā lietā Tiesa konstatē, ka iesniedzējs ir iebraucis Latvijas teritorijā septiņu gadu vecumā un kopš tā laika viņš tur ir vienmēr dzīvojis, pat laikā, kad pildīja dienestu Krievijas armijā. Bez tam kopš 1995.gada iesniedzējs izveidoja kopdzīvi ar Latvijas "nepilsoni, pastāvīgo iedzīvotāju", no kuras viņam ir meita, kas tāpat dzīvo pastāvīgi Latvijā. Tā kā šīs attiecības ir pastāvējušas laikā, kad iesniedzējs pēdējo reizi bija lūdzis piešķirt viņam uzturēšanās atļauju, Tiesa atzīmē, ka iesniedzējs var atsaukties uz šīm attiecībām Tiesā (skat., mutatis mutandis, spriedumu iepriekš minētajā lietā Baghli c. France, 36.punkts). Visbeidzot, acīmredzams, ka viņa ilgās uzturēšanās laikā Latvijā iesniedzējs ir nodibinājis personiskas, sociālas un ekonomiskas saites, kas veido ikviena cilvēka privāto dzīvi (skat. Lielajā palātā skatīto lietu Slivenko c. Lettonie, Nr. 48321/99, 96.punkts, paredzēts publicēt CEDH 2003-…). No otras puses, kas attiecas uz iesniedzēja tēvu, kurš pastāvīgi dzīvo Latvijā, Tiesa uzskata, ka iesniedzējs nevar atsaukties uz "ģimenes dzīves" pastāvēšanu attiecībā uz savu tēvu. Tā kā attiecības starp pieaugušiem bērniem un viņu vecākiem nepieder pie nukleārās ģimenes, tās netiek aizsargātas ar 8.pantu, ja vien nepierāda papildu atkarības apstākļu esamību, kas ir vairāk par parastām attiecībām (skat., jo īpaši, 2000.gada 7.novembra lēmumu lietā Kwakye-Nti et Dufie c. Pays-Bas, Nr.31519/96). Šajā lietā, tā kā iesniedzējs nav pietiekami pamatojis savus argumentus par viņa tēva lielo vecumu un slimību, Tiesa uzskata, ka šādas īpašas atkarības saites esamība nav pierādīta. Tomēr Tiesa ņems vērā iesniedzēja attiecības ar savu tēvu "privātās" dzīves kontekstā (skat. spriedumu iepriekš minētajā lietā Slivenko c. Lettonie, 97.punkts). Visbeidzot, Tiesa atzīmē, ka nekāds formāls izbraukšanas rīkojums nav ticis pieņemts attiecībā uz iesniedzēju. Tomēr Tiesa atgādina, ka tāpat kā visi citi Konvencijas un tās protokolu panti 8.pants ir jāinterpretē tādā veidā, lai garantētu konkrētas un efektīvas tiesības un nevis teorētiskas un iluzoras (skat., mutatis mutandis, 1980.gada 13.maija spriedumu lietā Artico c. Italie, A sērija, Nr. 37, 16.lpp., 33.punkts; un 1989.gada 7.jūlija spriedumu lietā Soering c. Royaume-Uni, A sērija, Nr.161, 34.lpp., 87.punkts). Bez tam, ja 8.pants attiecībā uz tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi pēc būtības ir domāts, lai aizsargātu indivīdu no publiskās varas patvaļīgas iejaukšanās, tad tas nebeidzas ar valstu piespiešanu atturēties no līdzīgām iejaukšanām: šim uzņemtajam vairāk negatīvajam pienākumam var pievienot pozitīvos pienākumus, kas ir neatņemama privātās un ģimenes dzīves efektīvas aizsardzības sastāvdaļa (skat., piemēram, 1996.gada 19.februāra spriedumu lietā Gūl c. Suisse, Recueil 1996-I, 174.-175.lpp., 38.punkts; lietu Ignaccolo-Zenide c. Roumanie, Nr. 31679/96, 94.punkts, CEDH 2000-I, un lietu Mehemi c. France, Nr. 53470/99, 45.punkts, paredzēts publicēt CEDH 2003-…). Citiem vārdiem, nepietiek, ka uzņemošā valsts atturas izraidīt personu; vēl ir nepieciešams, ka valsts nodrošina viņam, pieņemot nepieciešamos pozitīvos pasākumus, iespēju izmantot attiecīgās tiesības bez iejaukšanās. Tādējādi Tiesa uzskata, ka Latvijas varas iestāžu atteikums izsniegt iesniedzējam uzturēšanās atļauju rada iejaukšanos viņa tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi izmantošanā. Šāda iejaukšanās pārkāpj Konvencijas 8.pantu, ja vien to var attaisnot saskaņā ar šī panta 2.daļu, tas ir, ja iejaukšanās bija "noteikta likumā", tai bija viens vai vairāki leģitīmie mērķi, kas uzskaitīti šajā pantā, un šī iejaukšanās bija "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā", lai sasniegtu vienu vai vairākus šos leģitīmos mērķus. ii. Par iejaukšanās attaisnojumu Tiesa atklāj, ka, noraidot iesniedzēja lūgumu par viņa statusa legalizēšanu, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde pamatojās uz Krievijas-Latvijas līguma par Krievijas Federācijas bruņoto spēku izvešanu no Latvijas teritorijas normām, kā arī uz Ārvalstnieku likumu. Tiesa atgādina, ka iepriekš minētajā Slivenko c. Lettonie spriedumā tā konstatēja, ka iepriekš minētā līguma piemērošana, kā to bija veikušas Latvijas tiesas, izpildīja "likumīguma" kritēriju Konvencijas 8.panta 2.daļas izpratnē (loc.cit., 100.-109.punkts), un Tiesai nav iemeslu, lai nonāktu pie cita secinājuma šajā lietā. Tiesa uzskata, ka līguma 2.pants ir uzrakstīts pietiekami skaidri; tas uzliek pienākumu visām tām personām, kuras atrodas Latvijā dislocētās Krievijas bruņoto spēku sastāvā, atstāt šo valsti līdz 1994.gada 31.augustam. Kas attiecas uz 15.pantu, tas tāpat skaidri nosaka līguma tūlītēju piemērošanu. Tā kā iesniedzējs atbilst iepriekš minētā 2.panta definīcijai līguma parakstīšanas brīdī, Tiesa neuzskata par nepieciešamu apstrīdēt šī līguma piemērošanu attiecībā uz iesniedzēju, ko konstatējušas nacionālās tiesas (skat., mutatis mutandis, 1990.gada 28.marta spriedums lietā Groppera Radio AG et autres c. Suisse, A sērija, Nr.173, 26.lpp., 68.punkts). Papildus Tiesa atzīmē, ka Ārvalstnieku likuma 49.pants nodibina starptautisko līgumu pār vietējiem likumiem prioritātes principu. Tiesa atgādina, ka tas ir pirmām kārtām nacionālo tiesu ziņā, interpretēt un piemērot nacionālās tiesību normas, ieskaitot tās tiesību normas, kuras izpilda valstij atbildētājai saistošos starptautiskos līgumus; ja nav bijusi patvaļīga pieeja, Tiesa nav kompetenta apstrīdēt nacionālo tiesu vērtējumu (skat. iepriekšminēto spriedumu lietā Slivenko c. Lettonie, 105.punkts, kā arī Lielajā palātā skatīto lietu Amann c. Suisse, Nr. 27798/95, 52.punkts, CEDH 2000-II). Tādējādi Tiesa secina, ka apstrīdētā iejaukšanās ir "noteikta ar likumu" Konvencijas 8.panta 2.daļas izpratnē. Runājot par šīs iejaukšanās leģitīmo mērķi, kā arī par to, vai šī iejaukšanās bija "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā", Tiesa uzskata par nepieciešamu atgādināt vispārīgos secinājumus, pie kuriem tā nonāca iepriekš minētajā spriedumā Slivenko c. Lettonie: a) To personu izvešanai, uz kurām attiecināms 1994.gada Krievijas-Latvijas līgums, ir leģitīms mērķis, proti, Latvijas nacionālās drošības aizsardzība. Šis mērķis nevar tikt atšķirts no plašākā konstitucionālo un starptautisko tiesību mehānismu konteksta pēc tam, kad Latvija atguva neatkarību (loc.cit., 111.punkts). Precīzāk, prasīt, lai neatkarīgas valsts (Krievijas) bruņotie spēki atstāj citas valsts (Latvijas) teritoriju, Konvencijas izpratnē ir leģitīms veids dažādo no PSRS sabrukuma izrietošo politisko, sociālo un ekonomisko problēmu risināšanai. Fakts, ka šajā gadījumā Krievijas-Latvijas līgums paredz visu to militārpersonu izbraukšanu, kuras atrodas Krievijas jurisdikcijā - ieskaitot tās militārpersonas, kuras ir atvaļinājušās pirms šī līguma spēkā stāšanās -, pats par sevi nav kritizējams no Konvencijas 8.panta viedokļa, uzliekot Krievijai pienākumu pieņemt savā teritorijā visas savas militārpersonas, neskatoties uz personas izcelsmi un pilsonību (loc.cit., 116.punkts). b) Pieņemot, ka konkrētajā lietā ir notikusi iejaukšanās tiesībās, ko garantē Konvencijas 8.pants, šī iejaukšanās parasti nav nesamērīga, ņemot vērā militārā dienesta apstākļus. Tā tas ir it īpaši aktīvā karadienesta militārpersonu un viņu ģimeņu gadījumā: viņu izvešanu var uzskatīt par līdzīgu pārcelšanai uz citu dienesta vietu, kas citos gadījumos varētu notikt viņu parastā dienesta laikā. Vēl jo vairāk, ir acīmredzams, ka turpmāka ārvalstu armijas aktīvā dienesta militārpersonu klātbūtne kopā ar savām ģimenēm varētu tikt uzskatīta par nesavietojamu ar neatkarīgas valsts suverenitāti un par draudu nacionālajai drošībai. Tādēļ sabiedrības ieinteresētība aktīvā karadienesta militārpersonu un viņu ģimeņu izvešanā no teritorijas parasti būtu svarīgāka par indivīda ieinteresētību palikt šajā valstī (loc.cit., 117.punkts). c) Tajā pašā laikā Tiesa atgādina, ka Krievijas-Latvijas līguma noteikumu nelokāma, formāla un neselektīva piemērošana bez jebkādas iespējas ņemt vērā to personu situāciju, kuras nacionālās tiesības neatbrīvo no izvešanas, var pārkāpt Konvencijas 8.pantu. Pat to personu gadījumā, uz kurām attiecas līgums, izvešanas pasākumi var izrādīties neattaisnojami Konvencijas izpratnē, ievērojot personas īpašo situāciju. Izvešanas pasākumu pamatojums tādā pašā mērā neattiecas uz pensijā atvaļinātajām bruņoto spēku militārpersonām un viņu ģimenēm, kuru leģitīmajām privātām interesēm jāpelna daudz lielāka uzmanība, un attiecībā uz šīm personām nacionālās drošības intereses nebūs tik svarīgas (loc.cit., 117.-118.punkts). Citiem vārdiem, lai nodrošinātu taisnīgu līdzsvaru starp indivīda un sabiedrības konkurējošām interesēm, izraidīšanai vai tā sekām pielīdzināmam pasākumam nevajag tikt izpildītam, ja tas ir nesamērīgs sasniedzamajam leģitīmajam mērķim (loc.cit., 122.punkts). Tiesa izvērtēs iesniedzēja personisko situāciju, ņemot vērā iepriekš minētos secinājumus. Pirmkārt, Tiesa atklāj, ka Krievijas-Latvijas līguma parakstīšanas brīdī iesniedzējs bija Latvijā dislocētās Krievijas armijas aktīvā karadienesta militārpersona. Šajā ziņā šī lieta skaidri atšķiras no Slivenko lietas, kurā abas iesniedzējas bija tikai Krievijas militārpersonas, uz kuru attiecās līgums, sieva un meita (loc.cit., 114.punkts). Tādējādi Latvijas varas iestāžu leģitīmā interese, lai Kolosovska kungs pamestu valsti, bija ievērojami spēcīgāka nekā Tatjanas un Karinas Sļivenko lietā. Otrkārt, Tiesa ievēro, ka iesniedzēja visa dzīve bija ļoti cieši saistīta ar padomju (un pēc tam ar Krievijas) armiju. Esot aktīvā karadienesta militārpersonas dēls, iesniedzējs piedzima bijušajā Austrumvācijā dislocētajā padomju armijas bāzē. Septiņu gadu vecumā viņš sekoja savam tēvam, kuru nozīmēja citā militārā vienībā, Dobelē (Latvijā), kur viņa tēvs dienēja līdz viņa atvaļināšanai. 1993.gada jūnijā iesniedzējs iestājās Krievijas Federācijas bruņotajos spēkos. Šajā ziņā atkal šī lieta ir pēc būtības atšķirīga no Slivenko lietas. Sļivenko ģimenes tēvs bija kļuvis par profesionālu padomju militārpersonu 1970.gados, laikā, kad Latvijas teritorija atradās PSRS sastāvā (loc.cit., 16.punkts). Pēc Padomju Savienības sabrukuma Latvijā dislocētās padomju armijas vienības pārgāja Krievijas jurisdikcijā; proti, sākot savu dienestu padomju karadienestā, Sļivenko kungs kļuva par Krievijas virsnieku viņa atvaļināšanās brīdī (loc.cit., 17.un 21.punkts). Pretēji, Kolosovska kungs brīvprātīgi kļuva par Krievijas Federācijas bruņoto spēku locekli gandrīz divus gadus pēc Latvijas neatkarības formālas atgūšanas. Lai arī kāda bija iesniedzēja motivācija šajā sakarā, Tiesa uzskata, ka šajā laikā abu valstu statuss starptautiskajās tiesībās neradīja nekādas šaubas; tādējādi iesniedzējs nevarēja ignorēt, ka, iestājoties ārvalsts militārā dienestā, kas izvietots suverēnā valstī, un kuram agrāk vai vēlāk būs pienākums to atstāt, viņam bija jāapzinās šīs darbības sekas. Saskaņā ar iesniedzēja teikto viņa izvēle iestāties Krievijas armijā bija tikai un vienīgi pamatota ar Latvijas varas iestāžu sākotnējo atteikumu piešķirt viņam uzturēšanās atļauju Latvijā; tādējādi viņš runā par viltību, kas ļautu viņam tur palikt. Tomēr Tiesa atsaucas uz savu secinājumu par militārā dienesta īpašajiem apstākļiem (skat.iepriekš). Visa iesniedzēja militārā dienesta laikā Krievijas armijā (un pat pieņemot, ka uz viņu neattiecās Krievijas-Latvijas līgums) iesniedzējs varēja jebkurā brīdī sagaidīt, ka Krievijas militārās varas iestādes viņu pārcels uz citu vietu, iespējams, ārpus Latvijas teritorijas. Kopumā Tiesa uzskata, ka iesniedzējs ir apzināti sevi nostādījis vēl vairāk juridiski nedrošā situācijā nekā tajā, kurā viņš atradās un kura sekas viņš nevarēja ignorēt. Kas attiecas uz iesniedzēja personiskajām un ģimeniskajām saitēm Latvijā, Tiesa konstatē, ka iesniedzējs ir dzīvojis Latvijā kopš 1978.gada, tas ir, no septiņu gadu vecuma, ka viņš ir izgājis savu apmācību un ir strādājis noteiktu laiku. Šādos apstākļos Tiesa brīvprātīgi atzīmē, ka viņam ir izdevies attīstīt šajā valstī personiskās un sociālās attiecības, kas iziet ārpus strikti militārās jomas. Tomēr no lietas materiāliem un pušu paskaidrojumiem izriet fakts, ka iesniedzējs ir pavadījis savu vislielāko dzīves daļu blakus padomju (Krievijas) militārajai bāzei Dobelē un ka viņš faktiski dzīvoja namā, kas piederēja armijas namu "komunālās ekspluatācijas daļai" (skat.iepriekš). Tādējādi šajā ziņā šī lieta ir atšķirīga no Slivenko lietas (loc.cit., 123.punkts). Tāpat ir taisnība, ka kopš 1995.gada iesniedzējs ir nodibinājis kopdzīvi ar sievieti, kas likumīgi un pastāvīgi dzīvo Latvijā, un ka kopš 1996.gada viņam ir meita, kurai ir tāds pats statuss kā sievietei, ar kuru viņš ir nodibinājis kopdzīvi. Nenoliedzot šīs ģimeniskās saites svarīgumu kā tādu, Tiesa tomēr uzskata, ka tās nespēlē noteicošo lomu šajā lietā. No vienas puses, Tiesa ievēro, ka laikā, kad iesniedzējs nodibinaja šīs kopdzīves attiecības, 1995.gadā, viņš jau bija saņēmis formālu atteikumu izsniegt viņam uzturēšanās atļauju, un ne viņš pats, ne šī sieviete nevarēja ignorēt nedrošo situāciju, kurā viņš atradās (skat., mutatis mutandis, 1985.gada 28.maija spriedumu lietā Abdulaziz, Cabales et Balkandali c. Royaume-Uni, A sērija, Nr.94, 34.lpp., 68.punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Badhli c. France, 48.punkts; un 2000.gada 9.novembra lēmumu lietā Shebashov c. Lettonie, Nr. 50065/99). No otras puses, Tiesa neatklāj apstākļus, kas norādītu, ka Latvija būtu vienīgā vieta, kur iesniedzējs, sieviete, ar kuru viņš izveidojis kopdzīvi, un viņa meita varētu veidot normālu ģimenes dzīvi. No lietas materiāliem izriet, ka iesniedzējs ir krievu tautības, ka šī sieviete ir krievu izcelsmes un ka viņu dzimtā valoda ir krievu. Šādos apstākļos viņi nevarētu saskarties ar lielām sociāla un kultūras rakstura adaptācijas grūtībām Krievijā, pat ja dzīvesvietas maiņa viņiem radītu zināmas neērtības (skat. iepriekšminēto spriedumu lietā Gūl c. Suisse, 176.lpp., 42.punkts; un 2000.gada 10.februāra lēmumu lietā Caruso c. Suisse, Nr. 54448/00). Visbeidzot, attiecībā uz iesniedzēja atsauci uz viņa personiskajām saitēm ar savu tēvu, kas likumīgi dzīvo Latvijā, Tiesa atsaucas uz saviem secinājumiem par īpašas atkarības saites trūkumu starp tēvu un iesniedzēju (skat.iepriekš). Šajā lietā iesniedzējs nav minējis nevienu šķērsli, kas viņu kavētu apciemot savu tēvu Latvijā, saņemot iebraukšanas vīzu, vai uzņemt savu tēvu pie sevis Krievijā. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Tiesa uzskata, ka, ievērojot, ka sabiedrības interese (šajā lietā - ārvalsts militārpersonu izbraukšana no valsts teritorijas) ir lielāka par iesniedzēja personisko interesi palikt Latvijā, Latvijas varas iestādes nav pārkāpušas tām piešķirto rīcības brīvību saskaņā ar Konvencijas 8.panta 2.daļu. Tādējādi Latvijas varas iestādēm nevar pārmest to, ka tās nav ievērojušas taisnīgu līdzsvaru starp sasniedzamo leģitīmo mērķi (nacionālās drošības aizsardzība) un Konvencijas 8.pantā paredzētās iesniedzēja tiesības. Tādējādi šajā lietā nav noticis nekāds šī panta pārkāpums. No tā izriet, ka šī sūdzība ir acīmredzami nepamatota un ir noraidāma, piemērojot Konvencijas 35.panta 3.un 4.daļu. 2. Par atteikumu reģistrēt iesniedzēja paternitāti a) Pušu un lietā iesaistījušās trešās puses argumenti Runājot par civilstāvokļa reģistra amatpersonas atteikumu ierakstīt iesniedzēja vārdu civilstāvokļa aktā un savas nepilngadīgās meitas dzimšanas apliecībā, valdība no paša sākuma uzsver argumentu par lietas nepieņemšanu izskatīšanai sakarā ar visu valstī pieejamo tiesību aizsardzības līdzekļu neizsmelšanu. Šajā sakarā valdība atgādina, ka likuma "Par civilstāvokļa aktiem" 10.pants piešķīra iesniedzējam tiesību apstrīdēt amatpersonas rīcību tiesās. Ja iesniedzējs būtu izmantojis šo sūdzības iesniegšanas iespēju, nacionālās tiesas būtu efektīvi izvērtējušas jautājumu par to, vai uzturēšanās atļaujas trūkums varēja būt likumīgs pamats, lai noraidītu personai tikt oficiāli atzītai par bērna tēvu. Tādējādi valdība uzskata, ka iesniedzējs nav izsmēlis Latvijas tiesībās viņam pieejamu efektīvu sūdzības iesniegšanas procedūru. Papildus valdība atgādina, ka šīs sūdzības pamatā esošie notikumi notika 1996.gadā, tādējādi pirms 1997.gada 27.jūnija, kas ir datums, ar kuru Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju. Tādējādi šī sūdzības daļa būtu jānoraida kā nesavienojama ratione temporis ar Konvencijas noteikumiem. Visbeidzot, pat pieņemot, ka šī sūdzība nevarētu tikt atzīta par nepieņemamu izskatīšanai sakarā ar iepriekš izklāstītajiem motīviem, valdība uzskata, ka atteikums ierakstīt iesniedzēju kā savas meitas tēvu neaizskar viņa tiesības veidot normālu un efektīvu ģimenes dzīvi ar savu meitu. Saskaņā ar valdības teikto, ja iesniedzējs būtu izpildījis Latvijas varas iestāžu likumīgās prasības, viņa vārds noteikti būtu ierakstīts civilstāvokļa reģistrā un viņa meitas dzimšanas apliecībā. Iesniedzējs atzīmē, ka 2002.gada aprīlī viņa paternitāte beidzot tika reģistrēta; tomēr viņš uzskata, ka šis fakts nepadara par nenotikušu Konvencijas 8.panta pārkāpumu. Krievijas valdība tāpat uzskata, ka ir noticis Konvencijas 8.panta pārkāpums. b) Tiesas vērtējums Pat pieņemot, ka šī sūdzība būtu savienojama ratione temporis ar Konvenciju, Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.daļu tai nav tiesību izskatīt sūdzību, kā tikai pēc tam, kad izsmeltas nacionālās tiesību aizsardzības iespējas, kas ir saskaņā ar vispāratzītiem starptautisko tiesību principiem. Šī noteikuma mērķis ir dot Līgumslēdzējvalstīm iespēju novērst vai sniegt tiesisku aizsardzību iespējamiem pārkāpumiem no šo valstu puses, pirms Tiesa tos izskata (skat., starp daudziem citiem, Lielajā palātā skatītu lietu Selmouni c. France, Nr. 25803/94, 74.punkts, CEDH 1999-V). 35.panta 1.daļā ietvertais noteikums pamatojas uz pieņēmumu, kas atspoguļots 13.pantā - ar kuru tam ir ciešs sakars -, ka valstī iedibinātā tiesiskā kārtība piedāvā efektīvu sūdzības izskatīšanas procedūru attiecībā uz iespējamo pārkāpumu (skat., jo īpaši, Lielajā palātā skatīto lietu Kudla c. Poland, Nr. 30210/96, 152.punkts, CEDH 2000-XI). Sekojot šai loģikai, 35.panta 1.daļa prasa tikai tādu tiesisko aizsardzības iespēju izsmelšanu, kas ir pieejamas, efektīvas un atbilstošas, tas ir, tām jābūt pietiekami noteiktām - kā praksē, tā teorijā, un tām jāvar sniegt tiesisko aizsardzību attiecībā uz iesniegtajām sūdzībām (skat., piemēram, 1996.gada 18.decembra spriedumu lietā Aksoy c. Turquie, Recueil des arrźts et decisions 1996-VI, 2275.-2276.lpp., 51.-52.punkts). Bez tam Tiesa atgādina, ka iepriekš minētā 35.panta 1.daļa paredz arī pierādījuma nastas sadali. Valdībai, uzsverot tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu, ir pienākums pārliecināt Tiesu, ka faktu norises laikā pastāvēja efektīva tiesiskās aizsardzības iespēja. Kad tas tiek pierādīts, tālāk iesniedzējam ir jāpierāda, ka valdības piesauktā tiesiskās aizsardzības iespēja nebija efektīva, ievērojot lietas faktus, vai vēl bija kādi noteikti apstākļi, kurus viņš bija spiests izmantot (skat., starp citiem, 1997.gada 20.marta spriedumu lietā Beēs c. Gr¸ce, Recueil 1997-II, 569.lpp., 32.punkts; iepriekšminēto lietu Selmouni c. France, 76.punkts; un Lielajā palātā skatīto lietu V. c. Royaume-Uni, Nr.24888/94, 57.punkts, CEDH 1999-IX). Šajā lietā valdība uzstāj uz likuma "Par civilstāvokļa aktiem" 10.pantā paredzēto tiesiskās aizsardzības iespējas neizsmelšanu no iesniedzēja puses; saskaņā ar šo pantu "[p]ar dzimtsarakstu nodaļas pārziņa nepamatotu atteikšanos reģistrēt civilstāvokļa aktus, atteikšanos labot vai papildināt civilstāvokļa aktu reģistru ierakstus ieinteresētās personas var iesniegt sūdzību tiesā". Saskaņā ar Tiesai pieejamo informāciju iesniedzējs nekad nav mēģinājis iesniegt šādu sūdzību. Vēl vairāk, savos rakstiski iesniegtajos paskaidrojumos, atbildot uz valdības komentāriem, viņš nepiemin nevienu argumentu par šīs procedūras neefektīvo raksturu. No savas puses un ņemot vērā Tiesas praksē nodibinātos kritērijus, Tiesa nesaskata nevienu iemeslu, lai uzskatītu šo tiesiskās aizsardzības iespēju par neatbilstošu Konvencijas 35.panta 1.daļas prasībām. Tiesa atgādina, ka pats fakts par šaubām attiecībā uz konkrētās tiesiskās aizsardzības iespējas veiksmes perspektīvām, kura acīmredzami nav pakļauta neveiksmei, nav atbilstošs iemesls, lai attaisnotu šīs tiesiskās aizsardzības iespējas neizsmelšanu (skat. 1996.gada 16.septembra spriedumu lietā Akdivar et autres c. Turquie, Recueil 1996-IV, 1212.lpp., 71.punkts). Tādējādi iesniedzējs nav izsmēlis Latvijas tiesībās pieejamu tiesiskās aizsardzības līdzekli, kura neefektivitāte netika pierādīta; tāpēc valdības iebildumam par sūdzības nepieņemšanu izskatīšanai ir pamats. Šādos apstākļos Tiesa neuzskata par nepieciešamu izvērtēt jautājumu par to, vai iesniedzējs vēl joprojām var tikt uzskatīts par pārkāpumā "cietušo" Konvencijas 34.panta izpratnē. No tā izriet, ka šī sūdzība ir noraidāma sakarā ar nacionālajās tiesībās pieejamo tiesiskās aizsardzības iespēju neizsmelšanu, piemērojot Konvencijas 35.panta 1.un 4.daļu. C. Par sūdzību sakarā ar Konvencijas 12.pantu Iesniedzējs sūdzas par to, ka, atsakot reģistrēt viņa laulību ar sievieti, ar kuru viņš ir nodibinājis kopdzīves attiecības, Latvijas varas iestādes ir pārkāpušas Konvencijas 12.pantu, kas nosaka: "Likumā noteikto vecumu sasniegušiem vīriešiem un sievietēm ir tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni saskaņā ar valsts iekšējiem tiesību aktiem, kas nosaka šo tiesību izmantošanas kārtību." a) Pušu un lietās iesaistījušās trešās puses argumenti Šīs sūdzības sakarā valdība uzsver tādu pašu iebildumu par sūdzības nepieņemšanu izskatīšanai, ko tā iesniedza attiecībā uz iepriekšējo sūdzību. Saskaņā ar valdības teikto iesniedzējs nav izsmēlis viņam nacionālajās tiesībās pieejamās tiesiskās aizsardzības iespējas, jo viņš nav vērsies Latvijas tiesās ar sūdzību, ko paredz likuma "Par civilstāvokļa aktiem" 10.pants. Tāpat valdība atgādina, ka iesniedzēja lūgums atļaut viņam noslēgt laulību tika noraidīts 1996.gadā, kas ir pirms 1997.gada 27.jūnija, datuma, ar kuru Konvencija stājās spēkā attiecībā uz Latviju. Tādējādi šī sūdzība nav savienojama ratione temporis ar Konvencijas noteikumiem. Bez tam un pieņemot, ka šī sūdzības daļa nevarētu tikt atzīta par nepieņemamu izskatīšanai, pamatojoties uz iepriekš izklāstītiem motīviem, valdība uzskata, ka Konvencijas 12.pants nav pārkāpts. Atsaucoties uz spriedumu lietā F. c. Suisse (1987.gada 18.decembris, A sērija, Nr.128), valdība atgādina, ka tiesības stāties laulībā un nodibināt ģimeni pakļaujas Līgumslēdzēju valstu likumiem, ka visās šajās valstīs šī tiesība ir pakļauta formāliem un substantīviem nosacījumiem (loc.cit., 32.punkts). Šajā lietā šāds nosacījums ir noteikts likuma "Par civilstāvokļa aktiem"15.panta 3.daļā, kas prasa, lai vismaz vienai no personām, kas vēlas stāties laulībā, ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja un ka otra atrodas likumīgi Latvijas teritorijā. Pretēji, iesniedzējs un Krievijas valdība uzskata, ka noteikti ir noticis Konvencijas 12.panta pārkāpums. b) Tiesas vērtējums Tāpat kā attiecībā uz Latvijas varas iestāžu atteikumu reģistrēt iesniedzēja paternitāti, Tiesa konstatē, ka iesniedzējs nav apstrīdējis dzimtsarakstu nodaļas amatpersonu rīcību, iesniedzot sūdzību saskaņā ar procedūru, kas paredzēta likuma "Par civilstāvokļa aktiem" 10.pantā, un ka iesniedzējs nav sniedzis nekādu paskaidrojumu, lai apstrīdētu valdības argumentus šajā jautājumā. Tādējādi Tiesa uzskata, ka valdības iebildums ir atbalstāms arī attiecībā uz Konvencijas 12.pantu. No tā izriet, ka šī sūdzība arī ir noraidāma sakarā ar nacionālajās tiesībās pieejamo tiesiskās aizsardzības iespēju neizsmelšanu, piemērojot Konvencijas 35.panta 1.un 4.daļu. Ņemot vērā šos motīvus, Tiesa ar balsu vairākumu Atzīst iesnieguma pārējo daļu par nepieņemamu izskatīšanai. (paraksts) (paraksts) Sōren Nielsen Christos Rozakis Sekretārs Priekšsēdētājs (Ārlietu ministrijas tulkojums)