7. Article

Satversmes 116.pants noteic, ka "personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu." Satversmes 116. pantā nav minētas 111.pantā garantētās tiesības, tomēr tas nenozīmē, ka šīs pamattiesības ir absolūtas. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski. Satversmes tiesa 2002.gada 22.oktobra spriedumā lietā Nr.2002-04-03 secināja: pieņēmums, ka Satversmes 111.pantā paredzētajām katras konkrētās personas tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar citos Satversmes pantos garantētajām citu personu pamattiesībām, gan ar Satversmes 89.pantā noteikto valsts pienākumu aizsargāt personas pamattiesības, gan ar pašā 111.pantā paredzētajām citu personu tiesībām uz veselību, gan arī ar citām Satversmes normām (sk. minētā sprieduma secinājumu daļas 2.punktu). Līdz ar to apstākļos, kad sabiedrībai svarīgu interešu aizsardzības nolūkā nepieciešams ierobežot personas vai personu grupas tiesības, būtiski ir nodrošināt samērīgumu starp ierobežojumu un sasniedzamo mērķi. Tādēļ tiesai jāizvērtē, vai ar apstrīdēto normu radītais tiesību uz veselības aizsardzību ierobežojums atbilst šādām prasībām: a) vai tas ir noteikts ar likumu; b) vai tas atbilst leģitīmam mērķim, kuru valsts vēlas sasniegt, nosakot šo ierobežojumu; c) vai tas atbilst samērīguma principam.