19. Article

Principi 1. Muitas pārvaldes iesaistās pārrobežu sadarbībā saskaņā ar šo sadaļu. Tās sniedz cita citai vajadzīgo palīdzību, t.i., apmainās ar darbiniekiem un sniedz organizatorisku atbalstu. Sadarbības pieprasījumu forma parasti saskan ar palīdzības pieprasījumu formu saskaņā ar 9.pantu. Īpašos gadījumos, kas minēti šajā sadaļā, pieprasītājiestādes darbinieki ar pieprasījuma saņēmējiestādes atļauju var iesaistīties darbībās pieprasījuma saņēmējvalsts teritorijā. Par pārrobežu darbību koordināciju atbild galvenās koordinējošās struktūrvienības saskaņā ar 5.pantu. 2. Pārrobežu sadarbība 1.daļas nozīmē nolūkā aizkavēt, izmeklēt pārkāpumus un saukt pie atbildības par tiem ir atļauta šādos gadījumos: a) narkotisko un psihotropo vielu, ieroču, munīcijas, sprādzienbīstamu vielu, kultūras preču nelikumīga tirdzniecība, bīstamo un toksisko atkritumu nelikumīgi pārvadājumi, atomieroču, bioloģisko un / vai ķīmisko ieroču ražošanai domāta kodolmateriāla vai materiālu vai iekārtu (aizliegto preču) nelikumīga tirdzniecība; b) Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas pret narkotisko un psihotropo vielu nelikumīgu tirdzniecību I un II tabulā uzskaitīto vielu tirdzniecība un tādu vielu tirdzniecība, kuras domātas narkotiku (prekursoru) nelikumīgai ražošanai; c) ar nodokli apliekamu preču nelikumīga pārrobežu tirdzniecība nolūkā izvairīties no nodokļu maksāšanas vai iegūt neatļautus valsts maksājumus sakarā ar preču importu vai eksportu, kad tirdzniecības apjoms un saistītais risks attiecībā uz nodokļiem un subsīdijām ir tāds, ka Eiropas Kopienu vai dalībvalstu budžeta varbūtējie finansiālie zaudējumi ir nozīmīgi; d) cita veida preču tirdzniecība, ko aizliedz Kopienas vai valstu noteikumi. 3. Pieprasījuma saņēmējiestādei nav pienākuma iesaistīties atsevišķās šajā sadaļā minētās sadarbības formās, ja prasītais izmeklēšanas veids nav atļauts vai paredzēts saskaņā ar pieprasījuma saņēmējdalībvalsts tiesību aktiem. Tādā gadījumā pieprasītājiestāde šā paša iemesla dēļ ir tiesīga atteikt atbilstoša veida pārrobežu sadarbību tad, kad, gluži pretēji, to prasa šī pieprasījuma saņēmējvalsts iestāde. 4. Ja tas paredzēts dalībvalstu tiesību aktos, dalības iestādes griežas savās tiesu iestādēs plānotās izmeklēšanas apstiprināšanai. Ja kompetentās tiesu iestādes savu apstiprinājumu sniedz tikai tad, ja ir ievēroti daži nosacījumi un prasības, dalības iestādes gādā, lai minētie nosacījumi un prasības izmeklēšanā tiktu ievērotas. 5. Kad kādas dalībvalsts darbinieki saskaņā ar šo sadaļu iesaistās darbībās citas dalībvalsts teritorijā un ar savām darbībām rada zaudējumu, dalībvalsts, kuras teritorijā radīts zaudējums, saskaņā ar saviem likumiem atlīdzina zaudējumu tāpat kā tā to būtu atlīdzinājusi, ja zaudējumu būtu radījuši pašas darbinieki. Dalībvalsts, kuras darbinieki radījuši zaudējumu, atmaksā minētajai dalībvalstij summas, ko tā samaksājusi cietušajiem un citām tiesīgām personām vai iestādēm. 6. Neskarot tiesības pret trešām personām un neatkarīgi no pienākuma atlīdzināt zaudējumus saskaņā ar 5. daļas otro teikumu, katra dalībvalsts atturas pieprasīt zaudējumu summas atmaksājumu, kuru saņēmusi no citas dalībvalsts. 7. Informāciju, ko darbinieki ieguvuši pārrobežu sadarbībā, kas paredzēta 20. līdz 24.pantā, informācijas saņēmējdalībvalsts kompetentās iestādes, saskaņā ar valsts likumiem un, ievērojot īpašus nosacījumus, kurus noteikušas tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kur tika iegūta šī informācija, var izmantot kā pierādījumu. 8. Sakarā ar pārkāpumiem, kas, veicot 20. līdz 24.pantā paredzētās darbības, izdarīti pret darbiniekiem, kuri atrodas komandējumā citas dalībvalsts teritorijā, vai ko izdarījuši šie darbinieki, viņiem piemēro tos pašus noteikumus, kādus piemēro minētās valsts darbiniekiem.