43. Article — neuzliek pašvaldībai pienākumu izdot saistošos

noteikumus. Lai pašvaldības varētu nodrošināt savu funkciju izpildi, likums tās pilnvaro noteiktos gadījumos izdot saistošos noteikumus un konkrētajā gadījumā rūpēties par sanitārās tīrības uzturēšanu un publiskā lietošanā esošo teritoriju kopšanu. Apstrīdētā norma pati par sevi nenoteic kārtību, kādā uzturama sanitārā tīrība pašvaldības pārziņā esošajā administratīvajā teritorijā. Šī kārtība saistošajos noteikumos ir jāparedz katrai konkrētai pašvaldībai. Apstrīdētā norma arī nenoteic personas, kurām jāuztur sanitārā tīrība administratīvajā teritorijā, un pati par sevi neuzliek personai pienākumu uzkopt īpašumam piegulošo publiskajā lietošanā esošo teritoriju. Tādējādi apstrīdētā norma tikai ietver deleģējumu pašvaldībai izdot saistošos noteikumus par sanitārās tīrības uzturēšanu un īpašumam piegulošās publiskā lietošanā esošās teritorijas kopšanu, bet nenoteic kārtību, kādā šī uzturēšana un kopšana veicama. 9. Satversmes 106.pants noteic, ka "ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu." Piespiedu darba aizliegums, kas ietverts Satversmes 106.pantā, attiecas gan uz publisko tiesību, gan uz privāttiesību sfēru. Turklāt Satversme paredz vairākus izņēmuma gadījumus, kad darbs netiek uzskatīts par piespiedu darbu. Izņēmuma gadījumi, kaut arī noteikti visas sabiedrības labklājības un drošības interesēs, ir tikai ārkārtas pasākums. Attiecīgajiem darbiem ir publiski tiesisks raksturs, to veikšanu uzdod publisko tiesību subjekti, un par atteikšanos šos darbus veikt var iestāties administratīvā atbildība vai kriminālatbildība. Satversmes 106.pants neietver piespiedu darba definīciju. Taču Satversmes tiesa jau iepriekš ir interpretējusi jēdziena "piespiedu darbs" saturu. Tā secinājusi, ka piespiedu darbs ir jebkurš darbs vai pakalpojums, kuru veikt personu piespiež jebkura soda draudi, kuru pati persona nav piekritusi veikt un kurš ir netaisnīgs un cietsirdīgs (sk. Satversmes tiesas 2003.gada 27.novembra sprieduma lietā Nr.2003-13-0106 secinājumu daļas 1.2.punktu). Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma noteic piespiedu darbu, jānoskaidro, vai apstrīdētā norma atbilst piespiedu darba definīcijai. Jēdzienu "piespiedu darbs" šajā gadījumā nepieciešams interpretēt sistēmiski, analizējot to kopsakarā ar citām Satversmē garantētajām personas pamattiesībām, proti, ar Satversmes 105.pantu. Tas citastarp noteic, ka "ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm." Satversmes 105.pants paredz ikviena tiesības uz īpašumu, bet neatklāj jēdziena "īpašums" saturu. Taču īpašums, no vienas puses, ietver tiesības, bet, no otras puses, uzliek arī pienākumus. Piemēram, Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 14.pants expressis verbis noteic, ka "īpašuma tiesības [...] tiek garantētas. To saturu un robežas nosaka likums. Īpašums uzliek pienākumus. Tā izmantošanai vienlaikus jākalpo sabiedrības labumam." Turklāt Vācijas Federālā Administratīvā tiesa vienā no saviem spriedumiem norādījusi, ka "zemes vai apdzīvotās vietas tiesiskais regulējums, kas paredz vai pieļauj ielas uzkopšanas pienākumu uzlikt piegulošā īpašuma īpašniekam, ir saskaņā ar Pamatlikuma 14.pantu un neaizskar arī no 12.panta izrietošo piespiedu darba aizliegumu" (Vācijas Federālās Administratīvās tiesas 1989.gada 7.aprīļa spriedums lietā Nr. 8 C 90/87, BverwGE 81, 371-376). Līdz ar to, kaut arī apstrīdētā norma dod tiesības pašvaldībai izdot saistošos noteikumus par īpašumam piegulošās publiskā lietošanā esošās teritorijas uzkopšanu un paredzēt atbildību par šo noteikumu nepildīšanu, nav pamata uzskatīt, ka tā paredz piespiedu darbu. No iepriekšminētā var secināt, ka īpašumam piegulošās publiskā lietošanā esošās teritorijas uzkopšana uzskatāma nevis par piespiedu darbu, bet gan par pienākumu, ko uzliek īpašums. Tādējādi apstrīdētā norma nav pretrunā ar Satversmes 106.pantu. 10. Satversmes 107.pants noteic: "ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu." Satversmes 107.pants attiecas uz darba tiesiskajām attiecībām - tādām attiecībām, kuras uz darba līguma pamata radušās starp darba ņēmēju un darba devēju. Darba tiesiskās attiecības ir personiska rakstura saistības, un tās reglamentē galvenokārt Darba likums. Apstrīdētajai normai ir publiski tiesisks raksturs. Turklāt, kā secināts iepriekš, tā neattiecas uz konkrētām personām. Var piekrist Saeimas atbildes rakstā izteiktajam viedoklim, ka pat tad, ja saistošajos noteikumos paredzēts, ka īpašnieks ir atbildīgs par teritoriju kopšanas nodrošināšanu, tas nenodibina darba tiesiskās attiecības starp pašvaldību un īpašnieku. Attiecīgais pienākums ir saistīts ar noteiktu teritoriju, nevis noteiktu personu, un īpašnieks pats ir tiesīgs izvēlēties, kādā veidā tiek nodrošināta teritorijas kopšana un kas to veic. Līdz ar to apstrīdētā norma nevar radīt darba tiesiskās attiecības. Tādējādi apstrīdētā norma nav pretrunā ar Satversmes 107.pantu. 11. Satversmes 91.pants noteic, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91.pantu, ir atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas 2001.gada 3.aprīļa sprieduma lietā Nr.2000-07-0409 secinājumu daļas 1.punktu). Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91.pantam, jānoskaidro: • vai un kuras personas vai personu grupas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos; • vai apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi un vai apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis; • vai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats. 12. Lai noskaidrotu, vai un kuras personas vai personu grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, nepieciešams atrast šīs grupas vienojošo pazīmi. Iesniedzēji kā personu grupas vienojošo pazīmi izvirza nekustamā īpašuma piederību, bet kā atšķirīgo attieksmi min to, ka personām, kurām pieder nekustamais īpašums (māja un/vai zeme), kuram tieši blakus ir publiskā lietošanā esoša teritorija, ir pienākums kopt šo teritoriju, bet personām, kuru nekustamajam īpašumam tieši blakus šādas teritorijas nav, kā arī personām, kurām pieder nekustamais īpašums daudzdzīvokļu mājā, šāda pienākuma nav. Savukārt Saeima atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētā norma nenostāda atšķirīgā situācijā personas, kuras dzīvo privātmājās, un personas, kuras dzīvo daudzdzīvokļu mājās. Apstrīdētā norma paredz, ka pašvaldība ir tiesīga izdot saistošos noteikumus par "īpašumam piegulošās publiskā lietošanā esošās teritorijas kopšanu". Līdz ar to īpašumam piegulošo publiskā lietošanā esošo teritoriju kopšanas pienākums gulstas uz visiem īpašniekiem, kuriem pieder nekustamais īpašums attiecīgajā administratīvajā teritorijā, ja šim īpašumam tieši blakus ir publiskā lietošanā esoša teritorija. Satversmes tiesa uzskata, ka iesniedzēju viedoklim nav objektīva pamata. Apstrīdētā norma nenoteic, ka pienākums kopt īpašumam piegulošo publiskā lietošanā esošo teritoriju gulstas tikai uz privātmāju īpašniekiem. Nekustamais īpašums ir plašs jēdziens, turklāt nekustamā īpašuma formas (veidi) var būt dažādas - tas var būt gan dzīvoklis daudzdzīvokļu mājā, gan zemes īpašums, gan privātmāja utt. Nekustamais īpašums var piederēt kā fiziskajai, tā juridiskajai personai. Tādējādi personas, kurām pieder nekustamais īpašums, neatkarīgi no tā formas šajā gadījumā atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. 13. Ja personas, kurām pieder nekustamais īpašums, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, tad jānoskaidro, vai apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi atkarībā no nekustamā īpašuma formas. Kā secināts iepriekš, īpašumam piegulošo publiskā lietošanā esošo teritoriju kopšanas pienākums gulstas uz visiem īpašniekiem, ja viņu īpašumam tieši blakus ir publiskā lietošanā esoša teritorija. Šis pienākums vienādi attiecas gan uz privātmāju īpašniekiem, gan daudzdzīvokļu mājā esošo dzīvokļu īpašniekiem, gan arī zemes īpašniekiem. Tā, piemēram, likuma "Par dzīvokļa īpašumu" 8.pants paredz visu dzīvokļu īpašnieku pienākumu piedalīties daudzdzīvokļu mājas kopīpašumā esošās daļas pārvaldīšanā un apsaimniekošanā. Savukārt mājas apsaimniekošana ietver arī mājai piegulošās publiskā lietošanā esošās teritorijas kopšanu. Turklāt jāpiekrīt Saeimas viedoklim, ka šis pienākums gulstas ne tikai uz nekustamā īpašuma īpašniekiem, bet arī uz īrniekiem. Attiecībā uz īrniekiem likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 11.pants noteic, kādi izdevumi veido dzīvojamās mājas telpas īres maksu. Tas paredz, ka īres maksā ietilpst arī dzīvojamās mājas apsaimniekošanas izdevumi, kas savukārt ietver arī maksu par tai piegulošās teritorijas kopšanu. Līdz ar to apstrīdētā norma un uz tās pamata izdotie pašvaldību saistošie noteikumi vienādi attiecas gan uz daudzdzīvokļu mājās esošo dzīvokļa īpašniekiem, gan uz privātmāju īpašniekiem un atšķirīga attieksme pret dažādu veidu īpašuma īpašniekiem nav konstatējama. Var atšķirties tikai veids, kādā attiecīgais pienākums tiek pildīts. Piemēram, daudzdzīvokļu mājās esošo dzīvokļu īpašnieki var dibināt dzīvokļu īpašnieku sabiedrību, kura nodrošina savā pārziņā esošo māju apsaimniekošanu. Arī privātmājas īpašnieks vai īpašnieki individuāli vai vienojoties var izvēlēties, kādā veidā pildīt šo pienākumu, piemēram, var algot sētnieku. Tādējādi apstrīdētā tiesību norma neparedz atšķirīgu attieksmi un nepārkāpj tiesiskās vienlīdzības principu, kas noteikts Satversmes 91.pantā. 14. Kā secināts iepriekš, apstrīdētā norma pašvaldībām neuzliek pienākumu, bet tikai ietver deleģējumu izdot saistošos noteikumus par sanitārās tīrības uzturēšanu un īpašumam piegulošās publiskā lietošanā esošās teritorijas kopšanu. Tā kā apstrīdētā norma neparedz kārtību, kādā nodrošināma sanitārās tīrības uzturēšana un īpašumam piegulošo publiskā lietošanā esošo teritoriju kopšana konkrētajā administratīvajā teritorijā, pašvaldībai tā ir jāparedz saistošajos noteikumos. Satversmes tiesa nenoliedz, ka teritoriju kopšanas kārtība dažādās pašvaldību administratīvajās teritorijās var atšķirties. Tas skaidrojams gan ar konkrētās pašvaldības iespējām un tās rīcībā esošajiem finanšu līdzekļiem, gan ar teritorijas atrašanās vietu. Taču var piekrist Saeimas atbildes rakstā izteiktajam viedoklim, ka visos gadījumos, kad pašvaldība izdod saistošos noteikumus, arī par teritoriju kopšanu, tiem saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 41.panta otro daļu ir jāatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām - Satversmei, likumiem, kā arī Ministru kabineta noteikumiem. Tā, piemēram, Jēkabpils pilsētas saistošajos noteikumos, pamatojoties uz apstrīdēto normu, izdarīti vairāki grozījumi. Pašreiz šo noteikumu 6.7.punkts paredz: "Par nekustamajam īpašumam piegulošās publiskā lietošanā esošās teritorijas (gājēju ietves, izņemot sabiedriskā transporta pieturvietas, grāvji, caurtekas vai zālāji līdz brauktuves malai) nekopšanu - uzliek naudas sodu nekustamā īpašuma īpašniekam (izņemot pašvaldības sociāli aprūpētās personas, kā arī 1.grupas vai 2.grupas invalīdus, kuru īpašumā savu pastāvīgo dzīvesvietu nav deklarējusi vai faktiski nedzīvo viena vai vairākas darbspējīgas personas), lietotājam vai sētniekam līdz LVL 25,-." Tādējādi pašvaldībām, saistošajos noteikumos nosakot publiskā lietošanā esošo teritoriju kopšanas kārtību, jāizvērtē, kā nodrošināt samērīgumu starp personai uzlikto pienākumu un sasniedzamo mērķi - nodrošināt sakoptu pilsētvidi. Līdz ar to katrai pašvaldībai iespēju robežās būtu jāparedz īpaša kārtība attiecībā uz tādām personu grupām kā invalīdi, pensionāri, maznodrošinātas personas, nepilngadīgas personas utt. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32.pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt likuma "Par pašvaldībām" 43.panta pirmās daļas 6.punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91., 106. un 107.pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Endziņš