6. Article

Apstrīdētā norma paredz atbildību par tādām darbībām, par kurām Konvencijas 3.15. standarts liedz valstīm noteikt atbildību, izņemot gadījumus, kad valsts Konvencijā noteiktajā kārtībā ir paziņojusi par atšķirīgu praksi. Tā kā Latvija par šādu praksi nav paziņojusi, šajā gadījumā Latvijas nacionālā norma ir pretrunā ar starptautisko normu. 1993.gada 6.aprīlī Latvijas Republikas Augstākā padome ar lēmumu "Par pievienošanos 1969.gada 23.maija Vīnes konvencijai par starptautisko līgumu tiesībām" ratificēja 1969. gada 23. maija Vīnes konvenciju par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk - Vīnes konvencija). Šajā konvencijā noteikts, ka konvencijas dalībvalstis atzīst līguma kā starptautiskā tiesību avota arvien pieaugošo lomu miermīlīgās sadarbības attīstīšanā starp valstīm, neraugoties uz to konstitucionālo vai sabiedrisko sistēmu atšķirībām. Vīnes konvencijas 26. pants noteic, ka "katrs spēkā esošs līgums ir saistošs tā dalībniekiem un izpildāms godprātīgi". Līdz ar to katrai starptautiskā līguma dalībvalstij jāievēro taisnīgums un cieņa pret pienākumiem, kas izriet no līgumiem un citiem starptautisko tiesību avotiem. Valsts nevar pretstatīt savas nacionālās tiesības starptautiskajām saistībām (tiesībām). Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 68. pants inter alia paredz, ka visiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, nepieciešama Saeimas apstiprināšana. Satversmes sapulce, ietverot minēto normu Satversmē, nav pieļāvusi, ka Latvijas valsts varētu nepildīt savas starptautiskās saistības. Prasība apstiprināt Saeimā attiecīgos starptautiskos līgumus Satversmē ietverta ar mērķi nepieļaut tādas starptautiskās saistības, kas likumdošanas kārtībā izšķiramus jautājumus noregulētu bez Saeimas piekrišanas. Tādējādi redzams, ka Satversmes sapulce ir vadījusies no prezumpcijas, ka starptautiskās saistības "nokārto" jautājumus un tās ir jāpilda. Likumā "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" nav speciāli atrunāta starptautisko līgumu vieta Latvijas normatīvo aktu hierarhijā. Taču jāņem vērā, ka šis likums tika pieņemts pēc likuma "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" spēkā stāšanās. Likuma "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" 13. pants noteic, ka gadījumā, "ja starptautiskajā līgumā, kuru Saeima ir apstiprinājusi, paredzēti citādi noteikumi nekā Latvijas Republikas likumdošanas aktos, tiek piemēroti starptautiskā līguma noteikumi". Arī Satversmes tiesas likuma 16. panta 6. punkts paredz, ka Satversmes tiesa izskata lietas par Latvijas nacionālo tiesību normu atbilstību starptautiskajiem līgumiem, kas nav pretrunā ar Satversmi. Tādējādi no minētajiem likumiem un starptautiskajām saistībām, ko Latvijas Republika uzņēmusies, ratificējot Vīnes konvenciju, izriet, ka katrā konkrētā gadījumā, ja rodas pretruna starp Saeimas apstiprinātām starptautisko tiesību normām un Latvijas nacionālajām tiesību normām, ir jāpiemēro starptautisko tiesību normas. Turklāt starptautiskās saistības, kuras Latvija uzņēmusies ar Saeimā apstiprinātiem starptautiskajiem līgumiem, ir saistošas arī pašai Saeimai. Tā nedrīkst pieņemt tiesību aktus, kas ir pretrunā ar šīm saistībām. Administratīvā procesa likums (turpmāk - APL) inter alia noteic ārējo normatīvo aktu, vispārējo tiesību principu un starptautisko tiesību normu piemērošanu, kā arī ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhiju administratīvajā procesā. Šā likuma 15. panta trešā daļa paredz, ka "starptautisko tiesību normas neatkarīgi no to avota piemēro atbilstoši to vietai ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhijā". Tiesību normas piemērotājam, arī tiesai, konstatējot pretrunu starp starptautisko tiesību normu un Latvijas nacionālo tiesību normu, jāpiemēro starptautiskā tiesību norma.