157. Article — noteic, kādos gadījumos paternitāti nosaka tiesa,

piemēram, ja laulātā nepiekrīt paternitātes brīvprātīgai atzīšanai, savukārt 158. pantā minētās personas var iesniegt prasību tiesā, lai tā nosaka paternitāti. Lietas, kas saistītas ar bērna tiesību vai interešu nodrošināšanu tiesā, tostarp lietas par bērna izcelšanās noteikšanu, pamatojoties uz Bērnu tiesību aizsardzības likuma 20. panta ceturto daļu, skatāmas ārpus kārtas. Pēc Tieslietu ministrijas "Statistikas pārskata par civillietu izskatīšanas ilgumu" datiem, 2003. gadā pirmās instances tiesās lietas par bērnu izcelšanās noteikšanu vidēji tiek izskatītas 4,8 mēnešu laikā. Saeima savā atbildes rakstā norāda, ka paternitātes noteikšana tiesā neesot pārāk ilgstoša un tāpēc neradot kaitējumu bērna interesēm. Savukārt brīvprātīga paternitātes atzīšana var notikt, reģistrējot bērna dzimšanu, pēc bērna dzimšanas reģistrācijas vai pat pirms bērna dzimšanas. Tātad gadījumā, ja brīvprātīgai paternitātes atzīšanai netiek radīti šķēršļi, var nodrošināt, ka jau tad, kad tiek reģistrēta bērna dzimšana, viņam ir noteikti abi vecāki. 2002. gadā izstrādātajā Eiropas Padomes Ģimenes tiesību ekspertu komitejas "Baltajā grāmatā" par principiem attiecībā uz paternitātes nodibināšanu un tās tiesiskajām sekām ir uzsvērts, ka bērna interesēs nepārprotami ir, pirmkārt, noteikt paternitāti ar dzimšanas brīdi, otrkārt, piešķirt tai stabilitāti uz turpmāko laiku (sk. "White Paper" ..., Part A). Pamatots ir Saeimas atbildes rakstā paustais viedoklis, ka apstrīdētā norma neierobežo iespēju bērna tēvam uzņemties vecāku pienākumus "de facto", tas ir, rūpēties par bērnu un tā aizsardzību, uzturēt personiskās attiecības utt. Tomēr vecāku pienākumi nav vienīgās tiesiskās sekas, kas rodas līdz ar paternitātes noteikšanu. ANO Konvencijas par bērna tiesībām 7. pants noteic, ka bērnam kopš piedzimšanas brīža ir tiesības iegūt uzvārdu. Kamēr nav noteikta paternitāte, bērns nevar iegūt sava tēva uzvārdu, pat ja vecāki to vēlas. Tātad līdz brīdim, kad tiek noteikta paternitāte, bērnam tiek liegtas dažādas tiesības un tas ir pretrunā ar viņa interesēm. Paternitātes noteikšana tiesas ceļā, kā liecina prakse, var ilgt vairākus mēnešus. Tātad, kaut arī bērna tēvs vēlas brīvprātīgi atzīt paternitāti, četrus mēnešus vai pat ilgāk bērnam dokumentos ir norādīta tikai māte. Turklāt var piekrist Valsts cilvēktiesību biroja norādei, ka apstrīdētā norma var mazināt tēva vēlmi labprātīgi atzīt paternitāti. Tādējādi var palielināties tādu bērnu skaits, kuriem nav noteikts tēvs. Un tas var liegt bērnam dažādas tiesības un būt pretrunā ar viņa interesēm. Tādējādi līdz brīdim, kad tiek noteikta paternitāte, bērna tiesības ir ierobežotas. 13. Saeima savā atbildes rakstā norāda, ka Civillikuma 155. panta sestajā daļā ietvertā norma aizstāv gan bērna, gan ģimenes intereses. No šā apgalvojuma varētu secināt pretējo: ja ievērotu Konvencijā noteikto aizliegumu apstrīdēt vai pārsūdzēt paternitātes brīvprātīgu noteikšanu, t.i., tēvs varētu atzīt paternitāti bez otra laulātā piekrišanas, tad tiktu uzskatīts, ka valsts neaizsargā laulību un izveidoto ģimeni. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pants paredz, ka "ikvienam ir tiesības uz savu privāto un ģimenes dzīvi". Panta otrā daļa noteic: "Valsts institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami [...], lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības." Tātad, ja norma, kas atļauj citā laulībā esošam bērna tēvam brīvprātīgi un bez laulātās piekrišanas atzīt paternitāti, tiek uzskatīta par traucēkli baudīt tiesības uz ģimenes dzīvi, jānoskaidro, vai šāds ierobežojums ir attaisnojams un, proti, vai tas ir: - paredzēts likumā; - nepieciešams, lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības. 13.1. Kā jau iepriekš norādīts, aizliegums pārsūdzēt vai apstrīdēt paternitātes brīvprātīgu atzīšanu ir noteikts Konvencijā par to bērnu tiesisko stāvokli, kuri nav dzimuši laulībā. Latvija bez atrunas ir ratificējusi Konvenciju un tādējādi uzņēmusies ievērot tajā paredzētās normas un principus, arī Konvencijas 4. pantā noteikto. 13.2. Brīvprātīgas paternitātes atzīšanas veicināšana (attiecīgi - paternitātes atzīšanas apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas iespēju samazināšana) ir saskaņā ar bērna tiesībām un brīvībām un sekmē bērna interešu aizstāvību, jo uzlabo ārlaulībā dzimušo bērnu stāvokli un izlīdzina ārlaulībā dzimušo bērnu tiesisko statusu un to bērnu tiesisko statusu, kuri ir dzimuši laulībā. Aizliegums apstrīdēt paternitātes brīvprātīgu atzīšanu ir nepieciešams, lai aizstāvētu bērna tiesības. Tādējādi, nosakot aizliegumu apstrīdēt vai pārsūdzēt paternitātes brīvprātīgu atzīšanu, tiesības uz ģimenes dzīvi var tikt aizskartas. Savukārt šis aizskārums ir pieļaujams, ja atbilst Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta otrajai daļai. 14. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas sniegto interpretāciju Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantam attiecībā uz paternitātes noteikšanu "ģimenes dzīves respektēšana, pirmkārt, nozīmē nacionālajos tiesību aktos ietvertus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas nodrošina bērna integrāciju viņa ģimenē jau kopš dzimšanas brīža" (ECT sprieduma lietā "Marckx v. Belgium" 31. §; lietā "Johnston v. Ireland" 112. §). Tomēr jēdziens "ģimenes dzīve" Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta nozīmē neattiecas tikai un vienīgi uz ģimeni, kas balstīta uz laulību. Jēdziens "ģimene" šajā normā nav saistīts vienīgi ar attiecībām, kas balstītas uz laulībām, tas var ietvert arī citas de facto "ģimenes" saites, gadījumos, kad puses dzīvo kopā ārpus laulības (sk. ECT sprieduma lietā "Keegan v. Ireland" 44. §). Civillikuma 241. pantā ir noteikts, ka "pie ģimenes šaurākā nozīmē pieder laulātie un viņu bērni, kamēr tie vēl atrodas nedalītā saimniecībā", taču Eiropas Cilvēktiesību tiesa jēdzienu "ģimenes dzīve" interpretē plašāk, uzsverot, ka konkrēto attiecību atbilstību "ģimenes dzīvei" var būtiski ietekmēt daudzi faktori, proti: vai pāris dzīvo kopā, attiecību ilgums, vai abas puses ir uzticīgas viena otrai, vai ir kopīgi bērni utt. (sk. ECT sprieduma lietā "X, Y and Z v. The United Kingdom" 36. §; lietā "Kroon and Others v. The Netherlands" 30. §). Interpretējot jēdzienu "ģimenes dzīve", Eiropas Cilvēktiesību tiesa norāda, ka bioloģiskā un sociālā realitāte (biological and social reality) ir prioritāra salīdzinājumā ar likumisko pieņēmumu (legal presumption) (sk. ECT sprieduma lietā "Kroon and Others v. The Neatherlands" 40. §). Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pants ģimenes neiedala "likumīgajās" ("legitimate") un "nelikumīgajās" ("illegitimate") ģimenēs (sk. ECT sprieduma lietā "Marckx v. Belgium" 31. §). Šāds iedalījums būtu pretrunā ar vārdiem "ikvienam ir tiesības". Eiropas Cilvēktiesību tiesa, atsaucoties uz Eiropas Padomes Ministru komitejas 1970. gada 15. maija Rezolūciju (70) 15 [Resolution (70) 15 of 15 May 1970 on the social protection of unmarried mothers and their children, para. I-10, para. II-5, ect.], norāda, ka neprecētu māti kopā ar viņas bērnu ir jāuzskata par ģimeni tāpat kā pārējās ģimenes (sk. ECT sprieduma lietā "Marckx v. Belgium" 31. §). Tādējādi valstij ir jāaizsargā ikviena ģimene. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzīmējusi, ka gadījumā, kad saskaņā ar Konvencijas 8. pantu tiek izvērtētas vecāku un bērna tiesības, būtiskākais apsvērums ir bērna tiesības. Ja nepieciešams izsvērt intereses, bērna intereses ir prioritāras (sk. ECT sprieduma lietā "Yousef v. The Netherlands" 73.§). Tas, ka vīrietis ir ārlaulībā dzimuša bērna tēvs, protams, atsevišķos gadījumos var ietekmēt viņa uz laulību balstītās ģimenes materiālos apstākļus un arī ģimenes locekļu mantiskās tiesības. Tāpēc ir svarīgi, lai ģimenes locekļi uzzinātu par paternitātes atzīšanu. Taču to ir iespējams panākt ar bērnu tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, proti, nosakot, ka par paternitātes brīvprātīgu atzīšanu ir jāinformē otrs laulātais. Tāpat ir svarīgi, lai noteiktam to ieinteresēto personu lokam, kuru tiesības varētu tikt aizskartas, būtu paredzētas tiesības apstrīdēt brīvprātīgo paternitātes atzīšanu, zinot, ka vīrietis nav bērna bioloģiskais tēvs. Ja vīrietim ir bērni arī laulībā, viņu aizsardzība nedrīkst atšķirties no ārlaulībā dzimušu bērnu aizsardzības. Gan laulībā dzimušajiem bērniem, gan tiem, kuri nav dzimuši laulībā, ir vienādas tiesības zināt savu tēvu, saņemt no viņa gan finansiālu, gan cita veida atbalstu. Pretējā gadījumā bērni, kas nav dzimuši laulībā, tiktu diskriminēti. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: Atzīt Civillikuma 155. panta sesto daļu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam un Eiropas Konvencijas par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši laulībā, 4. pantam un spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas dienas. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Endziņš