1. Article

Latvijas Kriminālprocesa kodeksa (turpmāk - Latvijas KPK) 220. pants paredz izziņas izdarītāja darbību pārsūdzēšanas kārtību. Šis pants nosaka: "Aizdomās turētais, apsūdzētais un viņu aizstāvji un likumiskie pārstāvji, aizdomās turētais, liecinieki, eksperti, tulki, galvinieki, kā arī cietušais, civilprasītājs, civilatbildētājs, viņu pārstāvji un citas personas var iesniegt prokuroram sūdzības par izziņas izdarītāja darbībām. Sūdzības iesniedzamas prokuroram tieši vai arī ar tās personas starpniecību, par kuras darbību sūdzību iesniedz. Sūdzības var būt tiklab rakstveida, kā arī mutvārdu. Pēdējā gadījumā prokurors vai izziņas izdarītājs ieraksta šīs sūdzības protokolā, ko paraksta sūdzētājs. Izziņas izdarītājam iesniegtā sūdzība kopā ar saviem paskaidrojumiem divdesmit četru stundu laikā jāvirza prokuroram. Sūdzības iesniegšana līdz tās izšķiršanai neaptur pārsūdzētās darbības izpildīšanu, ja to neatzīst par vajadzīgu izziņas izdarītājs vai prokurors." Latvijas KPK 221. pantā noteikta kārtība, kādā prokurors izšķir iesniegto sūdzību, bet 222. pantā noteikts: "Sūdzības par prokurora darbībām iesniedzamas amatā augstākam prokuroram un izšķiramas šā kodeksa 220. un 221.pantā paredzētajā kārtībā." 2. 2003. gada 1. septembrī tika ierosināta krimināllieta Nr. 3870001003 pēc noziedzīga nodarījuma pazīmēm, kas paredzētas Krimināllikuma 317. panta otrajā daļā un 319. panta otrajā daļā, proti, par amatpersonu tīšām darbībām, kas acīmredzami pārsniedza pilnvaru robežas, un par amatpersonu bezdarbību, kas izpaudās pienākumu nepildīšanā. Izziņas izdarītājs lūdza tiesnesi sankcionēt kratīšanu, norādot, ka vairāku personu atrašanās vietā varētu būt dokumenti un citi priekšmeti, kuriem ir nozīme krimināllietā. 2003. gada 24. oktobrī tiesnesis pieņēma lēmumu par kratīšanu. Pamatojoties uz šo lēmumu, 2003. gada 27. oktobrī tika izdarītas vairākas kratīšanas. To gaitā sastādītie protokoli apstiprina faktu, ka kratīšana izdarīta nolūkā atrast un izņemt dokumentus un citus priekšmetus, kam var būt nozīme krimināllietā. Kratīšanas rezultātā tika izņemti vairāki priekšmeti. 2003.gada 29.oktobrī pieteikumu iesniedzēji Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (turpmāk - KNAB) lūdza atdot viņiem atpakaļ daļu no kratīšanas laikā atsavinātajiem priekšmetiem. 2003. gada 3. novembrī šis lūgums tika noraidīts, motivācijā norādot, ka izņemtie priekšmeti satur informāciju, kurai ir nozīme krimināllietā. Atteikumā bija arī minēts, ka uz rakstveida pieprasījuma pamata iesniedzējiem tiks atļauts nokopēt informāciju no izņemtajiem priekšmetiem. Šādu iespēju viņi nav izmantojuši. 2003. gada 31. oktobrī pieteikumu iesniedzēji vērsās Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgo lietu izmeklēšanas nodaļā, norādot uz tiesas lēmuma nepilnībām, kā arī lūdzot nekavējoties atdot visus kratīšanā izņemtos priekšmetus un dokumentus vai vismaz tos priekšmetus, kuriem ir personisks raksturs vai kuri pieder citām personām. Šo lūgumu prokuratūra 2003. gada 19. novembrī noraidīja, motivējot, ka ar izņemtajiem priekšmetiem un dokumentiem tiek veiktas procesuālās darbības. Ja pēc to veikšanas tiks konstatēts, ka izņemtajiem priekšmetiem nav pierādījumu nozīmes krimināllietā, tie tiks izsniegti. 2003. gada 3. novembrī Rīgas apgabaltiesā tika iesniegta sūdzība par tiesneša 2003. gada 24 .oktobra lēmumu par kratīšanas izdarīšanu, kā arī par izziņas izdarītāja darbībām 2003. gada 27. oktobra kratīšanas laikā. 2003. gada 11. novembrī Rīgas apgabaltiesa atklātā tiesas sēdē izskatīja krimināllietas materiālus un atstāja negrozītu tiesneša lēmumu par kratīšanu, bet sūdzību daļā par izziņas izdarītāja darbībām kratīšanas laikā atstāja bez izskatīšanas. 2003. gada 6. novembrī Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgo lietu izmeklēšanas nodaļas prokuroram Latvijas KPK 220. panta kārtībā tika iesniegta sūdzība par izziņas izdarītāja darbībām kratīšanas laikā, norādot, ka izziņas izdarītājs rīkojies nelikumīgi, kratīšanas laikā izņemot priekšmetus un dokumentus, kas acīmredzami nav saistīti ar tiesneša lēmumā par kratīšanas izdarīšanu norādīto. No 2003. gada 21.novembra līdz 2004. gada 14. janvārim tika iesniegtas septiņas sūdzības ik par pakāpi amatā augstākiem prokuroriem. Tās visas, arī Latvijas Republikas ģenerālprokuroram (turpmāk - ģenerālprokurors) adresētā sūdzība, tika noraidītas.