14. Article

Lai gan Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības vērsties tiesā varētu ierobežot, tas nebūt nenozīmē, ka šīs tiesības ir absolūtas. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2. punktu). Pieņēmums, ka Satversmes 92. panta pirmajā teikumā paredzētajām personas tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar Satversmē garantētajām citu personu pamattiesībām, gan arī ar citām Satversmes normām. Tādēļ gan Satversmes tiesa, gan ECT nepārprotami secinājušas, ka tiesības vērsties tiesā var ierobežot tiktāl, ciktāl tās netiek atņemtas pēc būtības (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.1. punktu; ECT sprieduma lietā "Golder v. the United Kingdom" 38.§ un lietā "Ashingdane v. the United Kingdom" 57. §). Tas attiecas arī uz tiesībām apstrīdēt tiesā kādu izziņas izdarītāja vai prokurora darbību. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments pamatoti norāda - ļaujot katru procesa virzītāja lēmumu un darbību pārsūdzēt tiesā, tiktu neattaisnoti kavēta pirmstiesas izmeklēšana. Satversmes tiesa piekrīt Valsts cilvēktiesību biroja viedoklim, ka Satversmes 92. pants neprasa, lai katru izziņas izdarītāja un prokurora darbību varētu pārsūdzēt tiesā. Tas būtu pretrunā ar sabiedrības drošības interesēm un aizskartu citu personu tiesības, tostarp apdraudētu savlaicīgu krimināllietas izmeklēšanas pabeigšanu un izskatīšanu tiesā. Tātad ierobežojums ir noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis.