18. Article

Kaut arī Konvencijas 6. panta pirmajā daļā un Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto tiesību piemērošanas robežas pirmstiesas stadijās ir šauras, tas nenozīmē, ka šajās stadijās nepastāvētu nekādas tiesību aizsardzības garantijas. Tādas ir noteiktas Konvencijas 13. pantā, kurš garantē aizsardzības līdzekli ikvienam, kas uzskata, ka ir aizskartas Konvencijā paredzētās tiesības un brīvības. Šis pants pastāv kā "papildinājums" citiem pantiem, jo neformulē konkrētas tiesības, bet kalpo par šo tiesību procesuālu garantiju (sk., piemēram, ECT sprieduma lietā "Klass and others v. Germany" 64. §). Šā panta sakarā nepieciešams uzsvērt, ka ECT ne vienmēr prasa garantēt iespēju vērsties tiesā, bet sūdzības, kas saistītas ar lēmumiem par kratīšanas veikšanu, analizē Konvencijas 13. panta kontekstā. Šā panta robežas ir krietni plašākas, un tas neaprobežojas tikai ar tiesu kā vienīgo efektīvo tiesību aizsardzības līdzekli (sk., piemēram, ECT sprieduma lietā "Leander v. Sweeden" 77. § un lietā "Golder v. the United Kingdom" 33. §). Efektīva aizsardzība saskaņā ar Konvencijas 13. pantu nozīmē aizsardzību, kas ir "tik efektīva, cik vien tas ir iespējams", ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus (sk., piemēram, ECT sprieduma lietā "Chahal v. the United Kingdom" 142. §). ECT arī norāda, ka šis pants garantē pieejamību aizsardzības līdzekļiem nacionālajā līmenī, kas pēc būtības ļauj aizsargāt Konvencijā garantētās tiesības un brīvības jebkurā formā, kāda paredzēta nacionālajos tiesību aktos. Tas prasa, lai nacionālie aizsardzības līdzekļi ļautu "nacionālajām institūcijām" izlemt attiecīgo sūdzību pēc būtības un sniegt atbilstošu atlīdzinājumu, nodrošinātu pret varas ļaunprātīgu izmantošanu. Turklāt šādu aizsardzības līdzekļu efektivitāte nav atkarīga no tā, vai iznākums noteikti būs labvēlīgs sūdzības iesniedzējam (sk. ECT sprieduma lietā "Vilvarahaj and others v. the United Kingdom" 122. §, lietā "Soering v. the United Kingdom" 120. § un lietā "P.G. and J.H. v. the United Kingdom" 88. §).