19. Article

Latvijas KPK 21. pants uzliek par pienākumu ģenerālprokuroram un viņam pakļautajiem prokuroriem veikt uzraudzību pār likumu precīzu un vienveidīgu ievērošanu kriminālprocesā, lai novērstu jebkuru likuma pārkāpumu neatkarīgi no tā, kas to būtu izdarījis, un prokuroriem šis pienākums jāveic neatkarīgi no jebkādām iestādēm un amatpersonām, pakļaujoties vienīgi likumam. Arī Prokuratūras likuma 1. pants noteic, ka prokuratūras izveidošanas mērķis un pamatuzdevums ir "reaģēt uz likuma pārkāpumu un nodrošināt ar to saistītās lietas izlemšanu likumā noteiktajā kārtībā". Šā uzdevuma izpildei likums ir noteicis atbilstošu prokurora statusu un citas garantijas. Tostarp minams arī tas, ka ģenerālprokuroru pēc Augstākās tiesas priekšsēdētāja priekšlikuma amatā apstiprina Saeima (Prokuratūras likuma 38. pants). Bez tam ir paredzēta īpaša ģenerālprokurora atlaišanas kārtību. Likums arī prasa, lai Augstākā tiesa veiktu pārbaudi un sniegtu atzinumu par likumā minētā atlaišanas pamata esamību (41.3 pants). Prokuratūrai katrā valstī var būt atšķirīgas tiesības, pilnvaras un statuss. Daudzās valstīs, piemēram, Igaunijā un Polijā, prokuratūra institucionāli ir izpildvaras sastāvdaļa. Citviet, piemēram, Ukrainā, ģenerālprokuroru bez parlamenta piekrišanas var atcelt valsts prezidents (sk., piemēram, ECT sprieduma lietā "Merit v. Ukraine" 63.§). Turpretī Latvijas prokuratūra saskaņā ar Prokuratūras likuma 1. panta pirmo daļu "ir tiesu varas institūcija, kas patstāvīgi veic uzraudzību pār likumības ievērošanu". Latvijas likumdevējs prokuratūrai noteicis zināmā mērā divējādas funkcijas - atbilstoši Prokuratūras likuma 2. panta 4. punktam tā "uztur valsts apsūdzību", bet saskaņā ar šā paša panta 6. punktu tā "likumā noteiktajā kārtībā aizsargā personu un valsts tiesības un likumīgās intereses". Turklāt šīs funkcijas prokuratūra pilda efektīvi, ko apliecina arī statistikas dati: 2003. gadā prokuratūrā saņemtas 5023 sūdzības vai informācija par izziņas iestāžu amatpersonu darbībām pirmstiesas izmeklēšanas jautājumos, 958 gadījumos konstatēti likuma pārkāpumi un šīs sūdzības esot apmierinātas. Turklāt vairums sūdzību izskatītas 6 - 9 reizes, katru reizi ik par pakāpi augstākā prokuratūras instancē (sk. lietas 2. sēj., 219.lpp.). Tas nozīmē, ka likumi nodrošina prokuroriem pienācīgas neatkarības garantijas, bet personām - garantijas pret ļaunprātīgu varas izmantošanu. No iepriekšminētā izriet šādi secinājumi: 1) prokuratūru Latvijā var uzskatīt par efektīvu un pieejamu aizsardzības līdzekli, jo prokurora statuss un loma likumības uzraudzībā nodrošina sūdzību neatkarīgu un objektīvu izskatīšanu atbilstoši Konvencijas 13. pantam; 2) tas, ka izziņas izdarītāja un prokurora rīcību kratīšanas laikā nav iespējams pārsūdzēt tiesā, bet ir iespējams pārsūdzēt prokuroram un pēc tam amatā augstākam prokuroram, pats par sevi nav nedz Konvencijas 6. panta, nedz 13. panta pārkāpums.