21. Article

Personas pamattiesības kļūst nenozīmīgas, ja netiek ņemts vērā vispāratzītais princips ubi ius ibi remedium, proti: ja likums piešķir tiesības, tam arī jāparedz, kā šīs tiesības nodrošināt. Dokumentu un priekšmetu izņemšana neatņem īpašniekam tiesības uz šo īpašumu, bet tikai tās ierobežo. Šāds ierobežojums neaizliedz īpašniekam aizstāvēt savas tiesības uz īpašumu kompetentā un neatkarīgā institūcijā. Līdz ar to Satversmes tiesa uzskata, ka pašreizējais normatīvais regulējums ļauj personām kriminālprocesa pirmstiesas stadijās efektīvi aizstāvēt savas pamattiesības. Ja persona uzskata, ka apstrīdētajās normās paredzētajā kārtībā tās nav izdevies aizstāvēt, tad pastāv iespēja šo jautājumu izlemt lietas iztiesāšanas stadijā vai arī civiltiesiskā ceļā. Dažādi ex post facto līdzekļi - arī cits kriminālprocess vai civilprasība par zaudējumu piedziņu - vairumā gadījumu var būt pietiekami saskaņā ar Konvencijas 13. panta prasībām (sk., piemēram, ECT sprieduma lietā "M.S. v. Sweden" 55.§). Turklāt pastāv arī tāda garantija kā amatpersonas disciplināratbildība. Apstrīdētajās normās paredzētais pārsūdzības mehānisms nav acīmredzami nesamērīgs. Līdz ar to šīs normas nav pretrunā ar Satversmes 92. pantu.