8. Article

Vērtējot Pensiju likuma 30. panta piektās daļas atbilstību Satversmes 1. pantam, vispirms jānoskaidro, vai Pensiju likumā bija ietverts tiesiskais regulējums, kas noteica pensijas piešķiršanu no jauna personām, kurām tā netika izmaksāta saskaņā ar 32. panta trešo daļu (t.i., sievietēm, kurām piešķirta priekšlaicīgā vecuma pensija un kuras turpina strādāt, pensiju neizmaksā līdz likumā noteiktā vispārējā pensionēšanās vecuma sasniegšanai). To, vai likumdevējs šādas tiesības patiešām bija paredzējis, nepieciešams noskaidrot, jo indivīds var atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu tikai tādā gadījumā, ja likumdevēja iepriekš noteiktais tiesiskais regulējums radījis pamatu tiesiskajai paļāvībai. Uz šādu tiesiskās paļāvības principa piemērošanu vairākās lietās norāda arī Eiropas Kopienu tiesa (sk. lietas C-63/93 "Duff and Others v. Minister for Agriculture and Food, Ireland, and the Attorney General" [1996], ECR I-0569, 20. punktu; lietas C-22/94 "Irish Farmers Association and others v. Minister for Agriculture and Food, Ireland and the Attourney General" [1997], ECR I-01809, 19. punktu un lietas C-177/90 "Ralf-Herbert Kūhn v. Landwirtschaftskammer Weser-Ems" [1992], ECR I-00035, 14. punktu). Pieteikumos norādīts, ka likumdevējs, 2001. gada 20. decembrī izdarot grozījumus likuma 30. panta piektajā daļā, neesot ievērojis tiesiskās paļāvības principu. Pieteicēji uzskata, ka pirms šiem grozījumiem Pensiju likums paredzēja piešķirt no jauna pensiju arī tām personām, kurām vecuma pensija bija piešķirta priekšlaicīgi, bet kurām to neizmaksāja saskaņā ar 32. panta trešo daļu. Ar 2001. gada 20. decembra grozījumiem likumdevējs Pensiju likuma 30. panta piektajā daļā vārdus "pensijas izmaksa, kura ir pārtraukta likumā noteiktajos gadījumos" aizstāja ar vārdiem "pensija, uz kuru likumā noteiktajos gadījumos ir zaudētas tiesības". Tādējādi jāizvērtē, vai likumdevēja mērķis bija 30. panta piektās daļas sākotnējo redakciju attiecināt uz 32. panta trešo daļu. Līdz Pensiju likuma 30. panta papildināšanai ar piekto daļu līdzīgu tiesisko regulējumu paredzēja pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunkts, kas likumā tika ietverts ar 1996. gada 6. novembra grozījumiem. Tātad jāvērtē, vai pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunktā noteiktais tiesiskais regulējums attiecās uz 32. panta trešo daļu. Pensiju likuma pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunkts sākotnēji noteica kārtību, kādā tiek atjaunota tādu pensiju izmaksa, kura bija pārtraukta likumā noteiktajos gadījumos. Lai arī šajā tiesību normā nebija norādīti gadījumi, uz kuriem attiecas vārdi "pensija, kuras izmaksa pārtraukta likumā noteiktajos gadījumos", tomēr secināms, ka likumdevēja nolūks bija šo normu attiecināt uz tādām situācijām, kad personai pensijas izmaksa tika pārtraukta un tādējādi šī persona zaudēja tiesības uz valsts pensiju, nevis uz tādām situācijām, kad pensija netika izmaksāta likumā noteiktajos gadījumos un personai tiesības uz pensiju saglabājās. Šīs normas mērķis bija noteikt valsts pensijas izmaksas atjaunošanas kārtību, ja persona zaudē tiesības uz valsts pensiju, bet pēc laika tās atkal atgūst. Tādējādi Pensiju likuma pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunkts neattiecās uz gadījumiem, kad personai pensija netika izmaksāta, bet tiesības uz pensiju saglabājās. Arī Labklājības ministrija norāda, ka šīs normas ietveršana likumā palīdzēja atrisināt situāciju, kad, piemēram, persona nebija savlaicīgi atjaunojusi invaliditātes grupu (tādējādi zaudējot tiesības uz invaliditātes pensiju) un to izdarīja ar nokavēšanos. Pirms 1996. gada 6. novembra grozījumu izdarīšanas Pensiju likumā iepriekš minētajos gadījumos invaliditātes pensija bija jāpiešķir no jauna, un tas citastarp prasīja papildu administratīvos izdevumus. Izdarot grozījumus, šī problēma tika atrisināta, proti - ja piecu gadu laikā no jauna tika iegūtas tiesības uz pensiju, tā tika nevis piešķirta no jauna, bet atjaunota likumā noteiktajā kārtībā. Ja piecu gadu termiņš bija pagājis, tad pensiju piešķīra no jauna. Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka Pensiju likuma pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunkts neattiecās uz personām, kurām pensiju neizmaksāja saskaņā ar 32. panta trešo daļu. Jāatzīmē, ka pensijas neizmaksāšanas periodā joprojām palika spēkā lēmums, ar kuru tika piešķirtas tiesības uz pensiju, tādējādi personas, kurām pensija netika izmaksāta saskaņā ar likuma 32. panta trešo daļu, nezaudēja tiesības uz pensiju. Tas secināms arī no Pensiju likuma 30. panta pirmās daļas, atbilstoši kurai vecuma pensiju piešķir uz mūžu. Līdz ar to personas varēja atkal saņemt priekšlaicīgi piešķirto pensiju, ja tika pārtrauktas darba attiecības. Turklāt - ja pensijas neizmaksāšanas periodā tiek pieņemti normatīvie akti, kas ietekmē piešķirtās pensijas apmēru, piemēram, lēmumi par pensijas indeksāciju un minimālā pensijas apmēra palielināšanu, tad attiecīgi tiek palielināts visu pensiju, arī to pensiju apmērs, kuras attiecīgajā brīdī neizmaksā. Bez tam Pensiju likuma 24. pants noteic valsts pensijas apmēra palielināšanu sakarā ar apdrošināšanas iemaksu veikšanu par periodu pēc pensijas piešķiršanas, un tādējādi personai ir tiesības saņemt lielāku pensiju. Likumdevējs personai ir noteicis izvēles brīvību - tā var vai nu izmantot likumā noteiktās tiesības uz priekšlaicīgu pensiju, vai arī turpināt darba tiesiskās attiecības un pensionēties vispārnoteiktajā kārtībā. Pensiju likumā noteiktā vecuma pensijas aprēķināšanas kārtība ir vērsta uz to, lai ieinteresētu personu pieprasīt pensiju pēc iespējas vēlāk un līdz ar to iegūt tiesības uz lielāku pensiju. Personai, kas izmanto likumā noteiktās tiesības uz priekšlaicīgu vecuma pensiju, ir jārēķinās ar to, ka šādā gadījumā tā saņems mazāku pensiju, nekā tad, ja tā būtu pensionējusies vispārējā kārtībā. No iepriekš minētā izriet, ka Pensiju likuma pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunkts, kas sākotnēji noteica pensiju izmaksas atjaunošanas kārtību, ja tā bija pārtraukta likumā noteiktajos gadījumos, neattiecās uz 32. panta trešo daļu. Tādējādi sievietēm, kurām bija piešķirta priekšlaicīgā vecuma pensija, bet kurām to neizmaksāja, ja viņas turpināja strādāt, likumdevējs nebija noteicis tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna. Ņemot vērā to, ka likumdevējs nebija radījis personai šādas tiesības, nav tiesiska pamata atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu. Tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna šīm personām neradīja arī turpmākie grozījumi Pensiju likumā. 1999. gada 5. augusta grozījumi no Pensiju likuma izslēdza pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunktu un vienlaikus 30. pantu papildināja ar piekto daļu. Likuma 30. panta piektajā daļā tika saglabāta tāda pati pensijas izmaksas atjaunošanas kārtība, kāda līdz tam bija noteikta pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunktā, līdz ar to arī šie grozījumi nemainīja to valsts pensiju izmaksas atjaunošanas kārtību, kuru izmaksa bija pārtraukta likumā noteiktajos gadījumos. No iepriekš minētā izriet, ka arī 1999. gada 5. augusta grozījumi neradīja tiesības uz vecuma pensijas piešķiršanu no jauna personām, kurām šo pensiju neizmaksāja saskaņā ar 32. panta trešo daļu, t.i., personām, kuras bija priekšlaicīgi pensionējušās. Turklāt minētie grozījumi Pensiju likumā ietvēra pārejas noteikumu 24. punktu, kas skaidri noteica, ka vecuma pensiju no jauna nepiešķir. Savukārt 2001. gada 20. decembra grozījumi Pensiju likuma 30. panta piektajā daļā tikai redakcionāli precizēja jau agrāk noteikto tiesisko regulējumu, lai skaidrāk izteiktu šīs normas jēgu. Šie grozījumi nepārprotami noteic, ka 30. panta piektajā daļā ietvertais tiesiskais regulējums attiecas tikai uz tām pensijām, uz kurām likumā noteiktajos gadījumos var zaudēt tiesības, proti, tas attiecas uz tādiem valsts pensiju veidiem, kas nav vecuma pensija. No iepriekš minētā izriet, ka 2001. gada 20. decembra grozījumi Pensiju likumā neierobežoja tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna personām, kurām pensija netika izmaksāta saskaņā ar 32. panta trešo daļu, jo 30. panta piektās daļas jēga pirms grozījumu izdarīšanas neatšķīrās no šīs normas pašreizējās redakcijas jēgas. Mainoties tiesiskajam regulējumam, normas saturs jeb būtība palika nemainīga. Ņemot vērā to, ka agrākais tiesiskais regulējums personām nebija noteicis tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna, likumdevēja izdarītie grozījumi 30. panta piektajā daļā nav pretrunā ar tiesiskās paļāvības principu, jo šis princips var aizsargāt tikai tādas tiesības, kas personai jau reiz bijušas noteiktas. Tādējādi Pensiju likuma 30. panta piektā daļa atbilst Satversmes 1. pantam un tiesiskās paļāvības princips nav pārkāpts attiecībā uz personām, kurām pensija netika izmaksāta saskaņā ar 32. panta trešo daļu.