9. Article

Vērtējot Pensiju likuma 30. panta sestās daļas atbilstību Satversmes 1. pantam, jānoskaidro, vai likumdevējs bija noteicis tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna personām, kuras no pensijas izmaksas bija atteikušās uz iesnieguma pamata saskaņā ar pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunktu, jo persona uz tiesiskās paļāvības principu var atsaukties tikai tad, ja likumdevēja agrāk noteiktais tiesiskais regulējums ir radījis pamatu tiesiskajai paļāvībai. 9.1. Analizējot likumā sākotnēji noteikto tiesisko regulējumu, secināms, ka ar 1997. gada 20. novembra grozījumiem pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunktā likumdevējs noteica, ka pensijas izmaksa ir pārtraucama ne vien likumā noteiktajos gadījumos, bet arī pamatojoties uz apdrošinātās personas iesniegumu par atteikšanos saņemt pensiju. Attiecīgi - valsts pensijas izmaksa ir atjaunojama, ja no jauna iegūtas tiesības uz pārtraukto pensiju vai saņemts apdrošinātās personas atsaukums par atteikšanos saņemt pensiju. Minētie grozījumi noteica, ka, atjaunojot pensijas izmaksu, pensija piešķirama no jauna, ja kopš pensijas izmaksas pārtraukšanas ir pagājuši vairāk nekā trīs gadi. Ja triju gadu termiņš nav pagājis, tad atjaunotā pensija par laiku, kad tās izmaksa bija pārtraukta, pārskatāma likumā noteiktajā kārtībā. Likumdevējs nebija noteicis, ka tiesības atteikties no pensijas un līdz ar to tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna neattiecas uz kādu no valsts pensiju veidiem. Tādēļ secināms, ka pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunktā noteiktās tiesības attiecās arī uz vecuma pensijas saņēmējiem, proti - indivīds varēja paļauties uz to, ka pēc viņa atteikšanās no pensijas izmaksas, viņam pensija tiks piešķirta no jauna pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunktā noteiktajā kārtībā. Lai gan Pensiju likuma pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunktā ietvertais tiesiskais regulējums pēc būtības neatbilst Pensiju likuma 30. panta pirmajā daļā ietvertajam principam, ka vecuma pensiju piešķir uz mūžu, tomēr atzīstams, ka likumdevēja nolūks bija radīt indivīdam labvēlīgākus apstākļus un tādējādi nodrošināt pensijas piešķiršanu no jauna atbilstoši 1995. gada jeb tā sauktajam jaunajam Pensiju likumam, kas atšķirībā no 1992. gada likuma jeb "vecā" likuma pensijas apmēra noteikšanā lika ņemt vērā personas vidējo apdrošināšanas iemaksu algu. No tā izriet, ka šo grozījumu mērķis bija nodrošināt personām iespēju saņemt lielāku pensiju. To uzsver arī Labklājības ministrija, norādot, ka 1997. gada 20. novembra grozījumi pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunktā tika izdarīti, lai personām, kuras bija pensionējušās līdz 1995. gada Pensiju likuma spēkā stāšanās brīdim, piešķirtu tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna saskaņā ar "jaunā" Pensiju likuma tiesību normām, atbilstoši kurām pensijas sākuma kapitāla aprēķināšanā tika ņemta vērā personas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga. Bez tam saskaņā ar 1992. gada Pensiju likumu vecuma pensijas sākuma kapitāla aprēķināšanā tika ņemta vērā nevis pašas personas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga (personificētā sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaite ieviesta no 1996. gada 1. janvāra), bet vidējā alga valstī. Tādējādi Pensiju likuma pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunkts līdz ar 1997. gada 20. novembra grozījumu spēkā stāšanos ļāva personām atteikties no vecuma pensijas, lai pēc trim gadiem iegūtu tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna neatkarīgi no tā, vai pensija piešķirta vispārnoteiktajā kārtībā vai arī priekšlaicīgi. Proti - pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunktā noteiktās tiesības attiecās arī uz tām personām, kurām vecuma pensija netika izmaksāta saskaņā ar Pensiju likuma 32. panta trešo daļu. Arī šīs personas varēja iesniegt iesniegumu par atteikšanos no pensijas izmaksas, lai iegūtu tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna, kad būs pagājuši vismaz trīs gadi. Tātad no priekšlaicīgi piešķirtās vecuma pensijas varēja atteikties tādā pašā kārtībā kā no citu veidu pensijām. Ja persona, kurai priekšlaicīgo vecuma pensiju neizmaksāja saskaņā ar likuma 32. panta trešo daļu, neiesniedza pieteikumu par atteikšanos no pensijas izmaksas, tad šai personai neradās tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna. 9.2. Satversmes tiesa jau agrāk norādījusi, ka tiesiskās paļāvības principa īstenošanā nozīme ir arī tam, vai personas paļaušanās uz tiesību normu ir likumīga, pamatota un saprātīga, kā arī tam, vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu). Tomēr Satversmes tiesa ir noteikusi arī to, ka vecuma pensijas ir valsts sociālās politikas jautājums, kam ir ilglaicīgs raksturs un kam nepieciešama stabilitāte. Sociālā politika ir saistīta ar noteiktu valsts atbalstu un aizsardzību personām, kurām tā nepieciešama, tādējādi personu tiesiskā paļāvība šajā jomā ir īpaši aizsargājama (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu). No tā izriet, ka tiesiskajam regulējumam sociālās politikas jomā ir jābūt pietiekami stabilam un nemainīgam, lai indivīds varētu droši plānot savu nākotni, vadoties no tiesību normām. Likuma varas princips, kas ir viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem, citastarp noteic, ka likumiem jābūt paredzamiem un skaidriem, kā arī pietiekami stabiliem un nemainīgiem. Tādējādi tiesību normās noteikto tiesisko regulējumu nedrīkst mainīt nepamatoti bieži, jo nesamērīgi biežas izmaiņas tiesiskajā regulējumā apgrūtina likumu ievērošanu. Vēl jo vairāk, tiesiskajam regulējumam ir jābūt pietiekami stabilam, lai indivīds, vadoties no tiesību normām, varētu pieņemt ne tikai īstermiņa lēmumus, bet arī ilgtermiņā plānot savu nākotni. Arī tiesiskās noteiktības princips uzliek valstij pienākumu nodrošināt tiesisko attiecību noteiktību un stabilitāti, kā arī ievērot tiesiskās paļāvības principu, lai veicinātu indivīda uzticību valstij un likumam. Tomēr Satversmes 1. pants neliedz izdarīt pastāvošajā tiesiskajā regulējumā tādus grozījumus, kuri atbilst Satversmē nostiprinātajiem konstitucionālajiem principiem. Demokrātiskā valstī tiesiskās paļāvības princips prasa, lai, izdarot šādus grozījumus, likumdevējs paredzētu "saudzējošu" pāreju uz jauno regulējumu. Šādos gadījumos ir jānosaka saprātīgi termiņi vai jāparedz zaudējumu kompensēšana (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 2. punktu). Tādējādi likumdevējam, nosakot jaunu tiesisko regulējumu, ir pienākums noteikt pārejas posmu, kas garantē indivīdam iespēju līdz galam realizēt reiz iegūtās tiesības. Arī Lietuvas Konstitucionālā tiesa 2001. gada 12. jūlija spriedumā ir norādījusi - tiesiskās paļāvības princips paredz, ka iepriekš noteikto tiesisko regulējumu var mainīt tikai ņemot vērā Konstitūcijā nostiprinātos principus un ievērojot personas tiesiskās intereses un tiesisko paļāvību (sk. Rulings and Decisions of the Constitutional Court of the Republic of Lithuania, Nr. 17. - Vilnius: Constitutional Court of the Republic of Lithuania, 2002, pp. 33-34 ). Secināms, ka tiesiskās paļāvības princips aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, t.i., personas var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu, noteiktajā laika periodā tiks saglabātas un reāli īstenotas. Līdzīgi ir lēmusi arī Lietuvas Konstitucionālā tiesa 2001. gada 18. decembra spriedumā, vērtējot indivīdam reiz noteikto tiesību tiesisko aizsardzību (sk. Rulings and Decisions of the Constitutional Court of the Republic of Lithuania, Nr. 17. - Vilnius: Constitutional Court of the Republic of Lithuania, 2002, pp. 133-134). 9.3. Likumdevējs, izdarot grozījumus Pensiju likumā, ir vairākkārt mainījis tiesisko regulējumu attiecībā uz vecuma pensijas izmaksas atjaunošanas kartību gadījumos, kad pensijas izmaksa pārtraukta, pamatojoties uz personas iesniegumu. Turklāt, izslēdzot no likuma pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunktu un papildinot pārejas noteikumus ar 24. punktu un likuma 30. pantu ar sesto daļu, likumdevējs ir atkāpies no indivīdam sākotnēji garantētajām tiesībām. Vērtējot 1999. gada 5. augusta grozījumus Pensiju likumā, secināms, ka tie būtiski ierobežoja indivīdam agrāk noteiktās tiesības. Pirmkārt, šie grozījumi indivīdam, kurš atteicies no vecuma pensijas izmaksas, liedza tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna. Otrkārt, tie nepārprotami noteica, ka vecuma pensiju no jauna nepiešķir. Analizējot šo grozījumu atbilstību Satversmes 1. pantam, secināms, ka pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunkta izslēgšana no Pensiju likuma atbilst Satversmē nostiprinātajiem pamatprincipiem, jo tiesiskās paļāvības princips citastarp noteic arī to, ka indivīda reiz iegūtās tiesības nevar pastāvēt neierobežoti ilgi. Proti, šis princips nedod pamatu ticēt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Būtiski ir tas, ka tiesiskās paļāvības princips nodrošina indivīdam tiesisko aizsardzību tikai likumdevēja noteiktajā pārejas periodā. Tiesiskās paļāvības princips negarantē indivīdam pastāvīgu status quo, t.i., nedod tiesības uz pastāvīgu izņēmuma situāciju jaunajā tiesiskajā regulējumā. Tomēr, papildinot Pensiju likuma pārejas noteikumus ar 24. punktu, likumdevējs nav ņēmis vērā tiesisko paļāvību, ko noteiktam personu lokam bija radījis agrākais tiesiskais regulējums. Likumdevējs nenoteica periodu pārejai uz jauno tiesisko regulējumu tām personām, kuras bija atteikušās no vecuma pensijas izmaksas saskaņā ar pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunktu, bet vēl nebija īstenojušas šajā normā paredzētās tiesības. Eiropas Kopienu tiesa secinājusi, ka institūcijai, kas izdevusi tiesību normu, uz ko persona paļaujas, ir pienākums, mainot tiesisko regulējumu, ievērot tiesiskās paļāvības principu un persona var atsaukties uz tai agrāk noteiktajām tiesībām (sk. lietas 289/81 "Vassilis Mavridis v. European Parliament" [1983], ECR I-01731 , 4. punktu). Secināms, ka arī izskatāmās lietas ietvaros Saeimai, kas izdeva tiesību normu, uz ko paļāvās indivīds, bija pienākums ievērot tiesiskās paļāvības principu un personai agrāk noteiktās tiesības. 2001. gada 20. decembra grozījumi, kas papildināja Pensiju likuma 30. pantu ar sesto daļu, expresis verbis noteica, ka, atjaunojot personai tiesības uz pensiju, kuras izmaksa ir pārtraukta, pamatojoties uz personas iesniegumu, pensija ir pārskatāma atbilstoši Pensiju likumā noteiktajam tiesiskajam regulējumam, nevis piešķirama no jauna. Šie grozījumi tikai precizē jau ar 1999. gada 5. augusta likumu noteikto tiesisko regulējumu, proti - likumdevējs nepārprotami noteica, ka gadījumos, kad pensijas izmaksa ir pārtraukta uz personas iesnieguma pamata, pensiju atjaunojot, tā pārskatāma likumā noteiktajā kārtībā, nevis piešķirama no jauna. Pensiju likuma 30. panta sestā daļa, ko likumā ietvēra ar 2001. gada 20. decembra grozījumiem, būtībā atzīstama par atbilstošu Pensiju likuma jēgai. Tomēr tāpat kā pārejas noteikumu 24. punkts, ko likumā ietvēra ar 1999. gada 5. augusta grozījumiem, arī šī norma neatbilst Satversmē nostiprinātajam tiesiskās paļāvības principam, jo nenosaka saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu personām, kuras bija atteikušās no vecuma pensijas saskaņā ar pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunktu. Arī Eiropas Kopienu tiesa ir norādījusi - ja persona ir paļāvusies uz spēkā esošu normatīvo aktu un izvēlējusies noteiktu rīcības veidu, tad šī persona var paļauties, ka arī pēc grozījumu izdarīšanas šajā normatīvajā aktā iepriekš izraudzītajai rīcībai nebūs negatīvu seku (sk. lietu 120/86 "Mulder v. Minister van Landbouw en Visserij" [1998], ECR I-02321 un lietu 170/86 "Georg von Deetzen v. Hauptzollamt Hamburg-Jonas" [1988], ECR I-02355). No tā izriet, ka likumdevējs, papildinot Pensiju likuma pārejas noteikumus ar 24. punktu un 30. pantu ar sesto daļu, nav ievērojis tiesiskās paļāvības principu attiecībā uz tām personām, kuras saskaņā ar pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunktu bija atteikušās no valsts pensijas izmaksas. Tādējādi Pensiju likuma 30. panta sestā daļa un pārejas noteikumu 24. punkts attiecībā uz tām personām, kuras bija atteikušās no valsts pensijas uz iesnieguma pamata saskaņā ar Pensiju likuma pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunktu, neatbilst Satversmes 1. pantam.