10. Article

Atbilstoši Imigrācijas likuma 61. pantam ministra lēmuma pamatā ir kompetentās (konkrētajā gadījumā - valsts drošības) iestādes atzinums. Persona, kas apstrīd savu iekļaušanu sarakstā, pēc būtības nepiekrīt atzinumā norādītajiem faktiem, kas bieži vien ir saitīti ar valsts drošības jautājumiem. Izskatot šādas sūdzības, var būt neizbēgama konfidenciālu materiālu izmantošana. Kaut arī ar nacionālo drošību saistītajās lietās tiesiskās pārbaudes iespēja ir lielā mērā ierobežota, iestādes tomēr nevar tikt atbrīvotas no efektīvas tiesu varas kontroles visos gadījumos, kad vien tās apgalvo, ka jautājums ir saistīts ar nacionālo drošību un terorismu (sk. ECT sprieduma lietā "Chahal v. The United Kingdom" 131. §). Kaut arī Konvencijas 6. panta pirmajā daļā un Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto tiesību piemērošanas robežas šādās lietās var tikt sašaurinātas, tas nenozīmē, ka nepastāvētu nekādas tiesību aizsardzības garantijas. Tādas ir noteiktas Konvencijas 13. pantā, kurš garantē aizsardzības līdzekli ikvienam, kas uzskata, ka ir aizskartas Konvencijā paredzētās tiesības un brīvības. Šis pants ir kā "papildinājums" citiem pantiem, jo neformulē konkrētas tiesības, bet kalpo par šo tiesību procesuālu garantiju (sk., piemēram, ECT sprieduma lietā "Klass and others v. Germany" 64. §). ECT vairākkārt norādījusi, ka "gadījumos, kad ir iesaistīta nacionālā drošība, "efektīvai aizsardzībai" 13. panta izpratnē ir jānozīmē "aizsardzība, kas ir tik efektīva, cik vien tā var būt", ņemot vērā nepieciešamību atsaukties uz slepeniem informācijas avotiem" (sk. ECT sprieduma lietā "Chahal v. The United Kingdom" 142. §). Pamatojoties uz ECT praksi saistībā ar Konvencijas 13. pantu, var secināt, ka efektīvu aizsardzības prasību nodrošinājums nav atkarīgs vienīgi no iespējas vērsties tiesā, bet gan no visa kopējā uzraudzības mehānisma un tā darbības. Ja personas aizskāruma pamatā ir kompetentās iestādes (valsts drošības iestādes) atzinums, pamatojoties uz kuru iekšlietu ministrs pieņēmis lēmumu, var piekrist ministrijas vēstulē norādītajam, ka personai ir iespēja aizstāvēt savas tiesības, Valsts drošības iestāžu likuma 6. pantā noteiktajā kārtībā vēršoties ar sūdzību pie prokurora. Valsts šajā gadījumā attiecībā uz drošības iestādes rīcības izvērtēšanu ir nodrošinājusi indivīdam aizsardzības līdzekli, kas ir tik efektīvs, cik vien efektīvs tas var būt apstākļos, kad runa ir par valsts drošību un, iespējams, konfidenciālas informācijas izmantošanu. Satversmes tiesa savos spriedumos jau ir norādījusi, ka "prokuratūru Latvijā var uzskatīt par efektīvu un pieejamu aizsardzības līdzekli, jo prokurora statuss un loma likumības uzraudzībā nodrošina sūdzību neatkarīgu un objektīvu izskatīšanu atbilstoši Konvencijas 13. pantam" (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra spriedumu lietā Nr. 2004-06-01, 2003. gada 23. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2002-20-0103). Tādējādi attiecībā uz kompetentās (valsts drošības) iestādes atzinuma izvērtēšanu valsts ir nodrošinājusi efektīvu aizsardzību Konvencijas 13. panta izpratnē.