14. Article

Eiropas Kopienu tiesa ir arī noteikusi, ka gadījumos, kad ir grūti novilkt robežu starp administratīvajiem aktiem un tiesiskajiem līdzekļiem, kas nav saistoši, ir jāizšķiras par labu indivīdam, lai tas varētu maksimāli aizstāvēt savas tiesības. Turklāt ne visos gadījumos valsts drošība kā mērķis var būt par pamatu personas tiesību ierobežošanai. Šā fakta izvērtēšana var būt pakļauta tiesai. "Kaut arī procesuālie ierobežojumi var būt nepieciešami, lai nodrošinātu to, ka nenotiek nacionālajai drošībai kaitīga informācijas noplūde, un kaut arī varētu būt nepieciešams jebkurai neatkarīgai iestādei, kas izskata sūdzības par deportācijas lēmumiem, dot plašas izpildvaras izvērtēšanas robežas jautājumos par nacionālo drošību, tas nekādā gadījumā nevar attaisnot aizsardzības līdzekļu pilnīgu izslēgšanu visos gadījumos, kad izpildvara uzskata par labāku piesaukt terminu "valsts drošība"" (ECT sprieduma lietā "Al Nashif v. Bulgaria" 137. §). ECT norāda, ka valsts drošības jomā ir arī tādi jautājumi, kuri pienācīgai izvērtēšanai var tikt iesniegti tiesā. Pieļaujot situāciju, ka tiesas kontrole vienmēr tiek pilnībā izslēgta, ja vien argumentos ir pieminēta valsts drošība, tiktu būtiski ierobežota tiesību aktos paredzētā cilvēktiesību aizsardzības iespēja un valsts iestādes būtu nepamatoti atbrīvotas no atbildības (sk. ECT sprieduma lietā "Tinnelly & Sons Ltd and Other and McElduff and Others v. The United Kingdom" 62. §). Tādējādi noteiktais ierobežojums nav iespējami saudzīgākais ierobežojošais līdzeklis (mērķa sasniegšanai ir iespējams izmantot pamattiesības mazāk ierobežojošus līdzekļus). Tas nozīmē, ka ierobežojums nav samērīgs ar leģitīmo mērķi. Tātad apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo personas tiesības uz taisnīgu tiesu.