7. Article

No pieteikuma izriet, ka Satversmes tiesai tiek lūgts izvērtēt, vai apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertajam taisnīgas tiesas jēdzienam. 7.1. Lai arī Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu tiesu varētu ierobežot, tās tomēr nevar uzskatīt par absolūtām. Satversme atzīstama par vienotu veselumu, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2. punktu un 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1. punkta 1. apakšpunktu). Pieņēmums, ka Satversmes 92. pantā paredzētajām katras konkrētas personas tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar Satversmē garantētajām citu personu pamattiesībām, gan arī citām Satversmes normām (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 1. punktu un 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1. punkta 1. apakšpunktu). 7.2. Apstrīdētajās normās ir ietverta prasība maksāt valsts nodevu par pieteikuma iesniegšanu administratīvajā tiesā. Tādējādi noteiktais maksājums - valsts nodeva - netieši ierobežo vienu no taisnīgas tiesas elementiem, proti, personas pieeju tiesai.