8. Article

Lai izvērtētu minētā ierobežojuma atbilstību Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertajam taisnīgas tiesas jēdzienam, nepieciešams konstatēt, vai šāds ierobežojums noteikts ar likumu, vai tam ir leģitīms mērķis un vai tas atbilst samērīguma principam. 8.1. Pieeja tiesai ir ierobežota ar apstrīdētajām normām - APL 124. panta pirmo un otro daļu. Tādējādi ierobežojums ir noteikts ar likumu. 8.2. Apstrīdēto normu mērķis ir nodrošināt tiesu sistēmas efektivitāti - ne tikai mazināt nepamatotu pieteikumu vai apelācijas sūdzību iesniegšanas iespējamību, bet arī daļēji segt tiesu uzturēšanas izdevumus. Tādējādi ierobežojumam ir leģitīms mērķis. 8.3. Ja ir leģitīms mērķis, tad nepieciešams izvērtēt, vai tiek nodrošināts līdzsvars starp tiesu efektīvas funkcionēšanas priekšnoteikumiem, no vienas puses, un personas pieeju tiesai, no otras puses. Lai lemtu par ierobežojuma samērīgumu, jāizvērtē, vai likumdevējs izvēlējies iespējami saudzīgākos līdzekļus, proti, vai mērķi nevar sasniegt ar pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. 8.4. Personas pieeja tiesai netieši var tikt ierobežota galvenokārt divējādi, pirmkārt, ar valsts noteiktiem maksājumiem, un, otrkārt, ar atlīdzību advokātiem vai citiem pārstāvjiem. Ministru kabinets, 2004. gada 24. augustā izdodot noteikumus Nr. 735 "Noteikumi par atlīdzības izmaksas kārtību un tās apmēru fiziskās personas pārstāvim administratīvajā lietā, kas adresātam ir sarežģīta", ir paredzējis, ka sarežģītās administratīvajās lietās iestādē vai tiesā fiziskās personas pārstāvim tiek izmaksāta noteikta atlīdzība. Tādējādi minētie Ministru kabineta noteikumi vismaz sarežģītās administratīvajās lietās nodrošina bezmaksas juridiskās palīdzības sniegšanu fiziskajām personām. 8.5. Savukārt apstrīdēto normu prasības - maksāt desmit latus par pieteikuma iesniegšanu un piecus latus par apelācijas sūdzības iesniegšanu - paredz valsts noteiktus maksājumus, kas neapšaubāmi kalpo kā zināma veida barjera un netieši ierobežo personas pieeju tiesai. Tomēr APL 128. panta trešā daļa atkarībā no fiziskās personas mantiskā stāvokļa piešķir tiesnesim zināmu rīcības brīvību, proti, ļauj samazināt valsts nodevas apmēru. Ar šāda regulējuma palīdzību likumdevējs ir nodrošinājis Satversmes 91. pantā noteiktā vienlīdzīguma principa ievērošanu un Satversmes 92. pantā ietvertās prasības pēc taisnīgas tiesas. Bez tam APL 126. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka gadījumos, kad pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu. Turklāt tiesai, pamatojoties uz APL 126. panta otro daļu, minētais jautājums jāizlemj neatkarīgi no tā, vai pieteicējs attiecīgu lūgumu ir izteicis. Līdz ar to likumdevējs APL normās ir ietvēris vairākus līdzekļus, kas, piemērojot apstrīdētās normas, vienlaikus spēj nodrošināt saudzējošāku minētā ierobežojuma piemērošanu. Turklāt jāņem vērā, ka apstrīdētajās normās noteiktais valsts nodevas apmērs - desmit lati par pieteikuma iesniegšanu un pieci lati par apelācijas sūdzības iesniegšanu - ir salīdzinoši neliela summa, kas pieteicējam jāmaksā. Tādējādi apstrīdētās normas atzīstamas par samērīgām un atbilstošām Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertajam taisnīgas tiesas jēdzienam.