1. Article — , kā arī 95. pantā noteiktā cilvēka cieņas

aizsardzība paģērē līdzīgus apsvērumus, definējot tās procesuālās tiesības, kuras pelna sevišķi stingru aizsardzību. Nevar noliegt, ka minētās tiesības tik tiešām ir plaši atzītas. Tās garantē gan Konvencija, gan Pakta 14. panta pirmā daļa, gan Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 10. pantā iekļautā norma, kurai ir starptautiskas paražu tiesību normas statuss. Šo tiesību aizsardzība noteikta arī Apvienoto Nāciju Starptautiskās tirdzniecības tiesību komisijas Parauglikumā par starptautisko komerciālo šķīrējtiesu (sk.: UNCITRAL Model Law on International Commercial Arbitration, m, turpmāk - Parauglikums). Parauglikums, lai arī iecerēts kā starptautisku komerc-strīdu risināšanas procesa modelis, ir kļuvis par mūsdienu šķīrējtiesu normatīvā regulējuma standartu visā pasaulē (sk.: Redfern & Hunter, p. 342). Iepriekš minētais ECT lietas "Albērs un Lekonts pret Beļģiju" dictum, saskaņā ar kuru no dažām procesuālajām tiesībām nav iespējams atteikties pat brīvprātīgi, daļēji sasaucas ar Pieteicēja pausto viedokli, ka pielīgts Satversmes 92. pantā garantēto tiesību ierobežojums personai nevar būt saistošs. Tomēr pat attiecībā uz minētajām sevišķi aizsargājamām procesuālajām tiesībām tik kategorisks formulējums būtu neprecīzs un nesavienojams ar šķīrējtiesas procesa būtību. Satversmes tiesa uzsver, ka arī daudzu citu valstu praksē tiesas uzskata, ka persona ir atteikusies, piemēram, no tiesībām tikt uzklausītai, ja šķīrējtiesas procesu tā ir ignorējusi, vai arī no tiesībām uz objektīvu tiesu, ja tā nav laikus iebildusi pret šķīrējtiesneša neobjektivitāti (sk.: Jaksic, pp. 238, 256 - 276; Briner & von Schlabrendorff, pp. 94 - 95). Šķīrējtiesas līgumam nebūtu jēgas, ja kāds no tā dalībniekiem varētu izvēlēties neizmantot savas procesuālās tiesības, lai vēlāk, atsaucoties uz to neatņemamību, iebilstu pret nolēmuma izpildi. Neraugoties uz minēto atziņu lietā "Albērs un Lekonts pret Beļģiju", lēmumā par lietas "Sovaniemi pret Somiju" pieņemamību ECT tomēr norādīja, ka konkrētās lietas apstākļos pieteicējs, laikus neiebilzdams pret šķīrējtiesneša neobjektivitāti, bija nepārprotami atteicies no tiesībām uz objektīvu tiesu (sk.: Suovaniemi v. Finland, No 31737/96). Valstij ir pienākums nevis novērst katru procesuālo tiesību pārkāpumu, bet gan nodrošināt iespēju to novērst (sk.: Petrochilos, p. 164). Ņemot vērā šo tiesību nozīmību demokrātiskā sabiedrībā, to ierobežošanas pieļaujamības standartam gan ir jābūt ļoti augstam (sk.: De Wilde, Ooms and Versyp v. Belgium [1971] ECHR 1, para. 65; Deweer v. Belgium, para. 49). Pirmkārt, šo tiesību ierobežošana nevar izrietēt no šķīrējtiesas līguma noslēgšanas vien. Otrkārt, vienmēr prezumējams, ka persona šīs tiesības nav ierobežojusi, ja vien tās rīcība nepārprotami neliecina par pretējo. Treškārt, ierobežojums var būt spēkā vienīgi tiktāl, ciktāl attiecīgās tiesības netiek atņemtas pēc būtības (sk.: Waite and Kennedy v. Germany [1999] ECHR 13, para. 59). Minētās sevišķi stingri aizsargājamās tiesības šķīrējtiesas procesā "ienāk" caur Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas 3. punktu, kurš noteic: "Tiesnesis atsaka izpildu raksta izsniegšanu, ja puse, pret kuru tiek prasīta šķīrējtiesas nolēmuma izpildīšana, iesniedz pierādījumus, ka [...] šķīrējtiesa netika izveidota vai šķīrējtiesas process nenotika atbilstoši šķīrējtiesas līguma vai šā likuma D daļas noteikumiem." Šajā D daļā ir iekļautas normas, kas paredz šķīrējtiesnešu objektivitāti un neatkarību (497. panta trešā daļa), pušu līdztiesību (505. pants) un tiesības tikt uzklausītam (518. pants). Tāpat Satversmes tiesa vērš uzmanību uz Civilprocesa likuma 530. panta otrās daļas 5. punktu, kas noteic - ja vien puses nav vienojušās par pretējo, šķīrējtiesas spriedumā jānorāda motivācija. Tādēļ nav pamatots konstitucionālajā sūdzībā paustais viedoklis, ka šķīrējtiesas spriedumam nav jābūt motivētam. Motivācijas trūkums, tāpat kā pārējo iepriekš minēto tiesību liegšana, kad puses nav to vēlējušās, var būt iemesls atteikumam izsniegt izpildu rakstu. Saskaņā ar vispārējo principu valsts nav atbildīga par šķīrējtiesas procesā pieļautiem pamattiesību pārkāpumiem. Lemjot par tādu sūdzību pieņemamību, kuras saistītas ar šķīrējtiesām, Eiropas Cilvēktiesību komisija ne reizi vien norādījusi, ka "šķīrējtiesnešu darbības nevar izraisīt valsts atbildību, kamēr vien valsts tiesas netiek aicinātas šajās darbībās iejaukties" (R c. la Suisse; Jakob Boss Söhne KG v. Germany, No 18479/91; sk. arī, piem: Heinz Schiebler KG v. Germany, No 18805/91). Taču valstij ir pienākums, pirmkārt, nodrošināt līdzekļus aizsardzībai pret minēto procesuālo tiesību pārkāpumiem šķīrējtiesas procesā un, otrkārt, neatzīt šāda šķīrējtiesas procesa rezultātu. Latvijā, atšķirībā no lielākās daļas citu valstu, abi minētie pienākumi saplūst, jo likums neparedz iespēju valsts tiesā pieprasīt šķīrējtiesneša noraidīšanu vai šķīrējtiesas sprieduma atcelšanu. Tādēļ šķīrējtiesu kontrole ir koncentrēta izpildu raksta izsniegšanas stadijā. Var šaubīties par to, vai šāds risinājums ir optimāls, kā arī par to, vai nepieciešams atteikties no pasaulē pazīstama un pieņemta šķīrējtiesu kontroles modeļa, taču valstij ir plaša rīcības brīvība šķīrējtiesas procesa regulējuma noteikšanā. Kontrole izpildu raksta izsniegšanas stadijā ir uzskatāma par pietiekamu līdzekli vismaz pamattiesību ievērošanas nodrošināšanai. Taču, izsniedzot izpildu rakstu par šķīrējtiesas spriedumu, kas taisīts, neievērojot pamattiesības, tiek pārkāpts gan Satversmes 92. pants, gan valsts starptautiskie pienākumi cilvēktiesību īstenošanā. Saskaņā ar starptautisko paražu tiesību normām par valsts atbildību tā tiek ierosināta tādos gadījumos, kad valsts kā savu ir pieņēmusi darbību, kura, valsts veikta, būtu nelikumīga. Šis princips ir kodificēts Starptautisko tiesību komisijas sagatavotajā valsts atbildības regulējuma projektā (sk.: Draft articles on Responsibi-lity of States for Internationally Wrongful Acts 2001, UN Doc A/56/10 (2001) Ch IV.E.1, p. 43), ko vienbalsīgi atzinusi Apvienoto Nāciju Ģenerālā Asambleja. Neiedziļinoties jautājumā par starptautisko cilvēktiesību normu horizontālo piemērojamību, t.i., piemērojamību attiecībās starp privāttiesību subjektiem, Satversmes tiesa piekrīt, ka valsts atbildība tiek ierosināta pat tādā gadījumā, ja tās akceptētā "darbība sākotnējā veicēja izpildījumā nav bijusi nelikumīga vai to veikusi privāta persona, kurai starp-tautiskās tiesības attiecīgajā gadījumā nav saistošas" (sk.: Commentaries to the draft articles on Responsibility of States for Internationally Wrongful Acts 2001, UN Doc A/56/10 (2001) Ch IV.E.2, p. 122). Tādēļ, izsniedzot izpildu rakstu, valsts kļūst atbildīga par šķīrējtiesas procesā notikušiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Līdz ar to uz vispārējās jurisdikcijas tiesām gulstas no Satversmes un starptautiskajām cilvēktiesību normām izrietošs pienākums atteikt izpildu raksta izsniegšanu, ja šķīrējtiesas procesā nav ievērotas pamattiesības, no kuru izmantošanas persona nav atteikusies, un Civilprocesa likums paredz iespēju šo pienākumu izpildīt. 9.2. Apstrīdētās normas jāaplūko arī kontekstā ar citām Civilprocesa likuma normām, kuras ierobežo šķīrējtiesā izskatāmo lietu loku, kā arī paredz tiesas iesaistīšanos tādu strīdu risināšanā, kuri saskaņā ar līgumu pakļauti šķīrējtiesai. Civilprocesa likuma 487. panta 1. - 3. un 5. punktā noteiktas lietas, kuras nevar nodot izšķiršanai šķīrējtiesā, jo tajās "puses [nav] neaprobežoti saimnieki un rīkotāji" un ir "saskatāmi publiski-tiesiski elementi" (Bukovskis V., 570. lpp.). Atbilstoši šķīrējtiesas procesa līgumiskajai dabai minētā panta 4. punkts no tiesību un pienākumu noteikšanas šķīrējtiesā pasargā personas, kuras nav šķīrējtiesas līguma dalībnieces. Savukārt 493. panta ceturtā daļa aizsargā pret nepienācīgi ilgu strīda risinājuma atlikšanu, paredzot gadījumus, kuros puse ir tiesīga vienpusēji atkāpties no šķīrējtiesas līguma, proti, ja ilgāk par četriem mēnešiem netiek izveidots šķīrējtiesas sastāvs vai arī netiek veiktas nekādas procesuālās darbības, vai ja gada laikā no procesa uzsākšanas šķīrējtiesa nav pabeigusi lietas izskatīšanu ar nolēmumu. Visbeidzot, 536. pants paredz tiesas pienākumu atteikt izpildu raksta izsniegšanu par šķīrējtiesas nolēmumu, ja tā taisīšanas procesā pieļauti procesuālo vai materiālo normu pārkāpumi. Lielākoties citu valstu, tostarp Austrijas, Beļģijas, Francijas, Itālijas, Nīderlandes, Šveices un Vācijas šķīrējtiesas procesa regulējums un Parauglikums šķīrējtiesas nolēmumu atcelšanai (34. pants) un atzīšanas un ieviešanas atteikšanai (36. pants) paredz motīvus, kas līdzinās Civilprocesa likuma 536. panta saturam. Jāatzīmē, ka Parauglikums paredz arī citus gadījumus, kuros valsts tiesas var iesaistīties šķīrējtiesas procesā, taču iejaukšanās vai nu izpaužas kā procesuāla rakstura palīdzība, vai arī nodrošina procesuālas garantijas, kuras, lai arī citādā formā, tomēr pēc būtības ir pieejamas saskaņā ar Civilprocesa likuma 536. pantu par atteikumu izsniegt izpildu rakstu. Izvērtējot likumā paredzētās attiecības starp vispārējās jurisdikcijas tiesām un šķīrējtiesām, jāievēro, ka šķīrējtiesas procesa mērķu (sk. šā sprieduma 8.2. punktu) sasniedzamības saglabāšanai ir svarīgi ierobežot iejaukšanos tajā. Vadoties no šādas nostājas (sk.: Explanatory Note by the UNCITRAL Secretariat on the Model Law on International Commercial Arbitration, para. 14, http: // www.uncitral.org / english / texts / arbitration / ml-arb.htm), Parauglikumā iekļauts