5. Article — , kurš noteic: "Šā likuma regulētajos jautājumos

tiesas neiejaucas, ja vien šis likums to neparedz." Arī tiesību literatūrā norādīts, ka "tuvojoties divdesmitā gadsimta beigām, [...] tikusi akceptēta arvien lielāka šķīrējtiesu neatkarība" (Redfern & Hunter, pp. 341 - 342). Salīdzinot vairāku citu valstu šķīrējtiesas procesa regulējumu, citētais vispārinājums tik tiešām raksturo esošo situāciju, jo iepriekš minēto valstu šķīrējtiesas procesu regulējošajos normatīvajos aktos konstatējama visai liela vienveidība attiecībā uz pamatiem, kas ļauj iejaukties šķīrējtiesas procesā, apstrīdēt šķīrējtiesas nolēmumu vai iebilst pret tā atzīšanu un piespiedu izpildi. 9.3. Bez tam darba (sk. šā sprieduma 9.3.1. punktu), patērētāju (sk. šā sprieduma 9.3.2. punktu) un konkurences (sk. šā sprieduma 9.3.3. punktu) tiesības paredz sevišķus ierobežojumus šķīrējtiesas līgumu slēgšanai. 9.3.1. Darba tiesības ir nozare, kurā tiek uzskatīts, ka viena no līguma pusēm - darbinieks - atrodas ekonomiskajā ziņā vājākā pozīcijā, tādēļ tiek novērsta iespēja viņam "uzspiest" šķīrējtiesas līgumu. Darba likuma 30. pants noteic: "Individuāli tiesību strīdi starp darbinieku un darba devēju, ja tie nav izšķirti uzņēmumā, izšķirami tiesā." Jo precīzāk šī norma ir atkārtota Darba strīdu likuma 7. panta ceturtajā daļā: "Individuāls tiesību strīds nav izšķirams šķīrējtiesā." 9.3.2. Līdzīgi apsvērumi aizsargā arī patērētājus. Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta trešās daļas 7. punktu par netaisnīgu līguma noteikumu uzskatāms noteikums, kas "paredz strīdu izskatīšanu tikai šķīrējtiesā". Saskaņā ar šā panta astoto daļu "netaisnīgie noteikumi pēc patērētāja prasības atzīstami par spēkā neesošiem". Satversmes tiesa norāda, ka šā likuma nodrošinātā patērētāju aizsardzība ir plašāka, nekā dažkārt tiek uzskatīts, jo arī, piemēram, patērētāju kreditēšanas (līzinga) un lielākoties īres līgumi ir uzskatāmi par patērētāju līgumiem. Saskaņā ar tiem veiktās darbības atbilst likuma 1. panta 2. punktā sniegtajai pakalpojuma definīcijai: tiek gūts (nematerializēts) darba rezultāts, piemēram, iespēja saņemt saimniecisku vērtību (kredītu) preču iegādei vai uzturēties dzīvojamās telpās, un šis darbs tiek veikts uzņēmējdarbības vai profesionālās darbības ietvaros. Tāpat jāievēro, ka citētās Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normas par netaisnīgajiem līguma noteikumiem ievieš Padomes Direktīvas 93/13/EK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (sk.: Official Journal, L 95, 21/04/1993, pp. 29 - 34) 3. panta prasības. Interpretējot direktīvā noteiktos ierobežojumus patērētāju saistīt ar tiesas piekritību mainošu klauzulu, Eiropas Kopienu tiesa ir norādījusi, ka šādas klauzulas iespējamais netaisnīgums un spēkā esamība tiesai jāizvērtē pašai pēc savas iniciatīvas, jo dažādu iemeslu dēļ patērētājs var neierasties citā tiesā kā vien tajā, kurai lieta būtu piekritīga saskaņā ar likumu, un tieši šāda rakstura problēmas attiecīgajām normām jānovērš (sk.: lietas C-240-244/98, Océano Grupo Editorial SA v. Roció Murciano Quintero [2000] ECR I-4491, paras. 26, 29). Satversmes tiesa uzskata, ka šādi jārīkojas arī vispārējās jurisdikcijas tiesām Latvijā, ja nepieciešams, atsakot izpildu raksta izsniegšanu saskaņā ar Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas 1. punktu. Arī šķīrējtiesām pēc savas iniciatīvas jāizvērtē patērētāju līgumā iekļautas šķīrējtiesas klauzulas spēkā esamība. Taisījušas spriedumu, kas valsts tiesās izrādītos neizpildāms, tās var kļūt atbildīgas pret lietas dalībniekiem par lieka procesa veikšanu. 9.3.3. Konstitucionālajā sūdzībā Pieteicējs arī netieši apgalvo, ka šķīrējtiesas klauzula līgumos var tikt iekļauta ne tik daudz pušu vienošanās rezultātā, cik vienam līdzējam izmantojot savu tirgus varu. Satversmes tiesa norāda, ka normālos konkurences apstākļos ikviens var izvēlēties, kādus līguma noteikumus piedāvāt un kādus pieņemt. Tādējādi tirgus "neredzamajai rokai" jāietekmē slēgto līgumu saturs. Gadījumā, kad viena vai vairāku tirgus dalībnieku ekonomiskais stāvoklis ļautu uzspiest tādus līguma noteikumus, kuriem citos apstākļos pārējie darījumu dalībnieki nepiekristu, aizsardzība rodama konkurences tiesību normās. Konkurences likuma 13. panta 4. punktā noteikts: "Jebkuram tirgus dalībniekam, kas atrodas dominējošā stāvoklī, ir aizliegts jebkādā veidā ļaunprātīgi to izmantot Latvijas teritorijā. Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana var izpausties arī kā [...] netaisnīgu tirdzniecības noteikumu tieša vai netieša uzspiešana vai piemērošana." Vēstulē Satversmes tiesai KP norāda, ka "diskriminējošu nosacījumu iekļaušana šķīrējtiesas klauzulā un no tā izrietošo dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma pārkāpumu var kvalificēt atbilstoši 13. panta ģenerālklauzulas tiesiskajam sastāvam, bet pašu šķīrējtiesas klauzulu uzskatīt par netaisnīgu darījuma noteikumu. [...] Tas pats attiecināms uz 13. panta 5. punktu, kas kā aizliegtu nosaka nevienādu noteikumu piemērošanu ekvivalentos darījumos ar citu tirgus dalībnieku, radot tam konkurences ziņā nelabvēlīgākus apstākļus". Tāpat KP norāda, ka minētās normas var tikt piemērotas, kad neviens no tirgus dalībniekiem atsevišķi neatrodas dominējošajā stāvoklī, bet daži dalībnieki kopā veido tā saukto kolektīvo dominanci jeb kopīgu dominējošo stāvokli. Dažu vienādu līguma noteikumu, to skaitā šķīrējtiesas klauzulas, piedāvāšana viena pati par to vēl neliecina, taču, vērtējot konkrētas situācijas īpatnības, piemēram, tirgus dalībnieku iespēju rīkoties neatkarīgi no konkurentiem un ekonomisku vai citu saikņu esamību, kopīgu dominējošo stāvokli ir iespējams konstatēt. Satversmes tiesa uzskata, ka komersanti konkurē ar visiem to piedāvāto līgumu noteikumiem kopumā un tālab šķīrējtiesas klauzula ir atzīstama par "tirdzniecības noteikumu" Konkurences likuma izpratnē. Tādēļ gadījumos, kad lietas dalībnieki atsaucas uz tirgus varas ietekmē uzspiestu šķīrējtiesas klauzulu, tiesai izpildu raksta izsniegšanas procesa ietvaros jāvērtē, vai nav noticis konkurences tiesību pārkāpums. 9.4. Kā minēts iepriekš (sk. šā sprieduma 8.2. punktu), šķīrējtiesas procesu nav iespējams savienot ar apstrīdēto normu liegto iespēju attiecīgo lietu pēc būtības izskatīt vispārējās jurisdikcijas tiesā. Bez tam apstrīdētās normas, lai arī tās ierobežo personas tiesības vērsties tiesā, nenodrošina šķīrējtiesas līguma spēkā esamību. Pat šādu normu izslēgšana no Civilprocesa likuma neliegtu vienoties par esošo vai turpmāko strīdu izskatīšanu šķīrējtiesā un nepadarītu jau noslēgtos šķīrējtiesas līgumus par spēkā neesošiem. Tādēļ mazāk apgrūtinoša alternatīva identificēto leģitīmo mērķu sasniegšanai nepastāv. Tāpat Satversmes tiesa secina, ka apstrīdēto normu noteiktā ierobežojuma vērsties tiesā apjomu pietiekami samazina spēkā esošais civilprocesa un citu tiesību nozaru regulējums. Tādēļ apstrīdētās normas ir samērīgas ar to mērķi. 10. Vienlaikus Satversmes tiesa saskata atsevišķas šķīrējtiesas procesa problēmas, kuras pastāv un pēdējā laikā īpaši uzsvērtas Latvijas tiesību zinātnē un praksē (sk., piem.: Torgāns K. Šķīrējtiesas Latvijā: vajadzīgas radikālas pārmaiņas. Jurista Vārds. 2005. 11. janvāris, Nr. 1, 1. - 3. lpp.). No pamattiesību aizsardzības viedokļa būtiskākā šķīrējtiesas procesa stadija ir izpildu raksta izsniegšana. Šajā stadijā tiek kontrolēta sprieduma un procesa atbilstība likuma prasībām. Gan VCB, gan Dr. iur. J. Rozenbergs Satversmes tiesai adresētajās vēstulēs pauduši bažas par pārlieku īso termiņu iebildumu izteikšanai pret izpildu raksta izsniegšanu, aizliegumu pārsūdzēt lēmumu par izpildu raksta izsniegšanu un šā jautājuma izlemšanu bez tiesas sēdes. Tādēļ Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka otrajā lasījumā pieņemtajā likumprojektā "Grozījumi Civilprocesa likumā" (http: // www.saeima.lv / bi8 / lasa?dd=LP0968_2) joprojām nav paredzēta izpildu raksta izsniegšanas procedūra, kas atbilstu Satversmes 92. panta un Konvencijas 6. panta garantijām, tostarp tiesībām pārsūdzēt lēmumu par izpildu raksta izsniegšanu. Izpildu raksta izsniegšanas procesa ietvaros tiek noteiktas personas civilās tiesības un pienākumi, un šim procesam jāatbilst Satversmes 92. pantā un Konvencijas 6. pantā ietvertajām prasībām. Taču šīs lietas ietvaros Satversmes tiesa nav aicināta izvērtēt normas, kuras pieļauj izpildu raksta izsniegšanu par šķīrējtiesas spriedumu. Šobrīd Civilprocesa likumā un tā grozījumu projektā nav arī normu, kas noteiktu procedūru šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanai, pat ja netiek pieprasīta izpildu raksta izsniegšana. Ņemot vērā bieži pausto kritiku par šķīrējtiesu darbu un prima facie saskatāmos trūkumus izpildu raksta izsniegšanas regulējumā, pasaulē akceptētajam šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas institūtam Latvijā būtu jo sevišķi liela nozīme. Tai pašā laikā nepieciešams pilnībā īstenot jau esošajā normatīvajā regulējumā paredzēto šķīrējtiesu darba kontroli. Izsniedzot izpildu rakstu, valsts tiesām jānoteic augstas prasības attiecībā uz šķīrējtiesas procesa likumību, tostarp neatkarību un objektivitāti. Šajā sakarā Satversmes tiesa piebilst, ka saskaņā ar ECT praksi neatkarības un objektivitātes trūkums ir konstatējams ne vien tad, ja tas ticis pierādīts, bet arī tad, ja par neatkarības un objektivitātes esamību var rasties pamatotas šaubas (sk.: Delcourt v. Belgium [1970] ECHR 1, para. 31; Piersack v. Belgium [1982] ECHR 6, para. 30). Šādu šaubu iemesls var būt šķīrējtiesas organizatoriskā struktūra, šķīrējtiesnešu iepriekšējās attiecības ar pusēm, kā arī citi faktori. Atsaucoties uz iepriekš pausto par Latvijas un starptautisko cilvēktiesību normu izpratnes harmoniju (sk. šā sprieduma 7.1. punktu), Satversmes tiesa uzskata, ka šāda pieeja ir izmantojama, piemērojot Civilprocesa likumā iekļautos objektivitātes un neatkarības jēdzienus. Nolēmuma daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 3. punktu un 223. panta 6. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs Aivars Endziņš