11. Article

Samērīguma princips noteic, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm. Lai izvērtētu, vai likumdevēja pieņemtā tiesību norma atbilst samērīguma principam, jānoskaidro: pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; treškārt, vai likumdevēja darbība ir samērīga jeb atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3. punktu). 11.1. Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma sasniedz leģitīmo mērķi, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi, proti, streika likumības izvērtēšana tiesā, ir piemēroti šā mērķa sasniegšanai. Arī Eiropas Sociālo tiesību komiteja ir vērtējusi, vai tiesas iejaukšanās strādājošo tiesībās streikot nepadara šīs tiesības neefektīvas (sk.: Digest of the Case Law of the European Committee of Social Rights, p.70-72, http://www.coe.int/t/e/human_rights/esc/7_Resources/Digest_en.pdf). Tā, piemēram, izvērtējot Nīderlandes ziņojumu par Eiropas Sociālās hartas izpildi, Eiropas Sociālo tiesību komiteja nevis norādīja, ka tiesa nedrīkst lemt par streika likumību, bet gan uzsvēra, ka Eiropas Sociālās hartas 6. panta ceturtajai daļai neatbilst tas, ka tiesnesis vērtē, vai streiks nav pāragrs, vai tas patiešām ir galējais līdzeklis (sk.: European Social Charter. European Committee of Social Rights. Conclusions XVII-1. Vol. 2, p.319, http://www.coe.int/t/e/human_rights/esc/3_reporting_procedure/2_recent_conclusions/2_by_year/Conclusions_XVII-1_Vol2.pdf). Tātad tiesa var lemt par streika likumību un tas pats par sevi nav nepieļaujams streikošanas tiesību ierobežojums. Starptautiskā darba organizācija uzsver, ka jautājums par streika atzīšanu par nelikumīgu tieši būtu jāizlemj neatkarīgai un neieinteresētai institūcijai [sk.: Freedom of Association. Digest of decisions and principles of the Freedom of Association Committee of the Governing Body of the ILO. Fifth (revised) edition, p.128, http://www.ilo.org/ilolex/english/23e2006.pdf]. Tādējādi tiesai ir tiesības lemt par streika likumību un šis apstāklis pats par sevi nav nepieļaujams streika ierobežojums. Valsts izraudzītais līdzeklis (apstrīdētajā normā iekļautais ierobežojums) ir vērsts uz leģitīma mērķa sasniegšanu. 11.2. Saskaņā ar Streiku likuma 14. panta pirmo daļu streika pieteikums iesniedzams septiņas dienas pirms streika uzsākšanas, bet darba devējs pieteikumu tiesā var iesniegt četru dienu laikā no streika pieteikuma iesniegšanas. Civilprocesa likuma 392. pants paredz, ka tiesa šīs lietas izskata 10 dienu laikā no darba devēja pieteikuma saņemšanas brīža. Pieteikumu izskata tiesas sēdē, par kuru iepriekš paziņo darba devējam, Valsts darba inspekcijai un streika komitejai. Savukārt šā panta otrā daļa noteic, ka pieteikuma iesniedzēja piedalīšanās tiesas sēdē ir obligāta, bet viņa neierašanās gadījumā tiesai ir pamats lietu izbeigt. Civilprocesa likuma 394. panta otrā daļa noteic, ka tiesas spriedums ir galīgs un apelācijas kārtībā nav pārsūdzams. Tātad tas nozīmē, ka apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā streika uzsākšana var tikt aizkavēta ne vairāk kā par septiņām dienām, ja streika pieteikums tiek atzīts par likumīgu. Līdz ar to jāizvērtē, vai septiņu dienu termiņš streika atlikšanai ir samērīgs līdzeklis līdzsvara nodrošināšanai starp strādājošo tiesībām streikot un citu cilvēku tiesībām un likumiskajām interesēm. Eiropas Sociālo tiesību komiteja ir atzinusi, ka tiesības streikot tiek ierobežotas nesamērīgi, ja streiku var uzsākt, kad samierināšanas procedūra ir ilgusi jau 30 dienas un nav izdevies panākt vienošanos [European Social Charter. European Committee of Social Rights. Conclusions XVIII-1 (Czech Republic), p.16,http://www.coe.int/t/e/human_rights/esc/3_reporting_procedure /2_recent_conclusions/1_by_state/Czech_Rep_XVIII-1.pdf]. Vienlaikus Eiropas Sociālo tiesību komiteja par atbilstošu Eiropas Sociālās hartas 6.panta ceturtajai daļai ir atzinusi nosacījumu, ka par streika uzsākšanu ir jāpaziņo 14 dienas iepriekš [European Social Charter (Revised). European Committee of Social Rights. Conclusions 2006 (Estonia), p.14,http://www.coe.int/t/e/human_rights/esc/3_reporting_procedure /2_recent_conclusions/1_by_state/Estonia_2006.pdf]. Tādējādi streika atlikšanu uz saprātīgu laiku sakarā ar tādas lietas izskatīšanu tiesā, kas noslēdzas ar galīgu un nepārsūdzamu spriedumu, nevar uzskatīt par Satversmes 108. panta pirmā teikuma pārkāpumu. 11.3. Bez tam jānoskaidro, vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumīgās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Turklāt, noskaidrojot saudzējošāka risinājuma iespējamību, tiesa nevar darboties likumdevēja un valsts pārvaldes vietā (sk. Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija sprieduma lietā Nr.2004-18-0106 19.punktu). Pieteikuma iesniedzējs apšauba apstrīdētajā normā iekļautā līdzekļa efektivitāti, jo tas darba devējam dodot pārāk plašas iespējas nesamērīgi novilcināt streiku uzsākšanu. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka saudzējošāks līdzeklis būtu, piemēram, Streiku likumā noteikt trīs dienu termiņu lietas izskatīšanai vai arī paredzēt iespēju lemt par streika apturēšanu tikai pēc darba devēja motivēta lūguma. No Saeimas komisiju un sēžu materiāliem redzams, ka apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā tika debatēts arī par citām iespējamām šīs normas redakcijām (sk. lietas materiālus no 44. līdz 103. lpp.). Tomēr Satversmes tiesa uzskata, ka pieteikuma iesniedzējs ne Saeimas sēdēs, ne pieteikumā nav norādījis nevienu saudzējošāku līdzekli, kas ļautu leģitīmo mērķi sasniegt tikpat efektīvi. Pirmkārt, pieteikuma iesniedzējs norāda, ka likumdevējs noraidījis tā priekšlikumus, par iemeslu minot to, ka lietas izskatīšanas termiņi jānostiprina procesuālajos likumos. Tātad likumdevējs esot atzinis, ka lietai par pieteikumu par streika pieteikuma atzīšanu par pretlikumīgu ir jānoteic īpašs izskatīšanas termiņš. Taču pieteikuma iesniedzēja un likumdevēja viedokļi atšķīrušies par šo termiņu un tā noteikšanas veidu. Likumdevējs Streiku likumā nav noteicis procesuālo kārtību, kādā tiesa lemj par darba devēja pieteikumu par streika pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu. Šo kārtību detalizēti regulē Civilprocesa likums, kura 251. panta 13.punkts paredz, ka lietas par streika pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu tiesa izskata sevišķā tiesāšanas kārtībā. Savukārt šā likuma 48.nodaļa nosaka tiesvedības kartību un termiņus šādās lietās. Līdz ar to apstrīdētā norma ir vērtējama kopsakarā ar citiem normatīvajiem aktiem, kas paredz iztiesāšanas kārtību lietā par darba devēja pieteikumu par streika pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu. Tāpēc nav izšķirošas nozīmes tam apstāklim, ka tiesāšanās kārtība un lietas izskatīšanas termiņš noteikts citā likumā, proti, Civilprocesa likumā. Otrkārt, pieteikuma iesniedzējs piedāvā alternatīvu risinājumu, proti, likumā paredzēt, ka darbinieku tiesības rīkot streiku tiek apturētas nevis ar darba devēja pieteikuma iesniegšanu tiesā, bet gan tajā gadījumā, ja tiesa apmierinājusi darba devēja lūgumu par streika apturēšanu. Līdzīgs risinājums esot noteikts Administratīvā procesa likuma 185. pantā par rīcību administratīvā akta pārsūdzēšanas gadījumā. Var piekrist Saeimas atbildes rakstā minētajam, ka administratīvā akta apturēšanas institūtam ir pavisam cita jēga - nodrošināt personas pagaidu aizsardzību pret iestādes nelabvēlīgu lēmumu uz lietas izskatīšanas laiku, piemēram, apturēt par nesamaksāto nodokli uzliktās soda naudas apmaksas izpildi. Savukārt streika gadījumā, ja pastāv domstarpības par tā likumību, streika rīkošanai ir nepieciešams galīgs tiesisks noregulējums, nevis tiesas pagaidu aizsardzība - lēmums par streika apturēšanu. Bez tam streiks ir viens no kolektīvā darba strīda risināšanas veidiem, kas regulēts ar civiltiesiskiem līdzekļiem, un tā regulējuma izvērtēšanā nevajadzētu izmantot administratīvajā procesā ietilpstošos institūtus. Streiku likumā nebūtu pamatoti iekļaut līdzīgu normu kā, piemēram, likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" 17. pantā, kas noteic administratīvā akta pārsūdzēšanas kārtību, saskaņā ar kuru atbildētāja - amatpersonas - pierādīšanas iespējas ir ierobežotas ar administratīvajā aktā minēto. Satversmes tiesa uzskata, ka tiesību normas šobrīd risina pieteikuma iesniedzēja norādītos jautājumus un nosaka gan saīsinātu pieteikuma izskatīšanas termiņu, gan arī to, ka spriedums nav pārsūdzams (ir izpildāms nekavējoties). Turklāt apstrīdētā norma ir pietiekami elastīga. Tā ļauj ar streika pieteikuma tiesiskuma iepriekšējas (pirms streika uzsākšanas) pārbaudes mehānismu savlaicīgi novērst iespējamu kaitējumu, kas varētu rasties no prettiesiskas darbības, ja tiesa atzītu streiku par nelikumīgu. Līdz ar to apstrīdētā norma ļauj aizsargāt citu cilvēku tiesības un sabiedrības labklājību. Apstrīdētā norma atbilst samērīguma principam, jo, pirmkārt, streiks atliekams tikai tad, ja darba devējs iesniedzis tiesā pieteikumu par streika pieteikuma atzīšanu par pretlikumīgu, otrkārt, streiks tiek atlikts tikai līdz tiesas sprieduma spēkā stāšanās brīdim, treškārt, lietu tiesa izskata saīsinātā procesā un saprātīgā termiņā. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir samērīgs. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Streiku likuma 24. panta trešo daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 108. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris