110. Article — neprasa, lai valsts tikai un vienīgi ar sociālās

drošības sistēmas pakalpojumu palīdzību pilnībā nodrošinātu katra bērna materiālo labklājību. Pilnīga valsts aprūpe nonāktu pretrunā ar Satversmes 110. panta pirmo teikumu, jo ne tikai valstij, bet arī vecākiem ir pienākums rūpēties par saviem bērniem un gādāt par viņu vajadzību apmierināšanu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 10. punktu). Vecāku finansiālo rūpju pilnīga pārņemšana valsts ziņā izjauktu ģimenes tradicionālo attiecību struktūru, liedzot vecākiem iespēju rūpēties par saviem bērniem un just par to gandarījumu. Taču valstij ir jābūt spējīgai sniegt saprātīgu atbalstu ģimenei, it īpaši gadījumos, kad vecāki bērnam nepieciešamos līdzekļus nodrošināt nav spējīgi (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13.5. punktu). 12. Ja valsts vispār būtu atteikusies sniegt atbalstu ģimenei, tad tā liegtu Satversmes 110. pantā garantētās un normatīvajos aktos precizētās tiesības uz ģimenes sociālo un ekonomisko aizsardzību bērnam līdz divu gadu vecumam. Līdz ar to šāds ierobežojums būtu uzskatāms par Satversmē noteikto pamattiesību ierobežojumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 10. punktu). Taču, atšķirībā no Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2005-09-01 vērtētās normas, izspriežamajā lietā apstrīdētā norma, tāpat kā lietā Nr. 2006-07-01 apstrīdētās normas, neliedz personai, kura strādā un kurai ir bērns līdz viena gada vecumam, saņemt vecāku pabalstu kā tādu. Saskaņā ar spēkā esošo normatīvo regulējumu šobrīd ģimenes, kurās ir bērni līdz viena gada vecumam, saņem šādu valsts atbalstu: 1) bērna vecāks, kurš pirms bērna piedzimšanas nebija nodarbināts un kurš kopj bērnu, saņem valsts sociālo pabalstu 50 latu apmērā (Valsts sociālo pabalstu likuma 7. panta pirmās daļas 1. punkts); 2) bērna vecāks, kurš pirms bērna piedzimšanas bija nodarbināts un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā (ir kopā ar bērnu), saņem valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu - vecāku pabalstu, kas līdzvērtīgs viņa iepriekšējiem ienākumiem; 3) bērna vecāks, kurš pirms bērna piedzimšanas bija nodarbināts un turpina strādāt, saņem valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu - vecāku pabalstu, kas noteikts 50 procentu apmērā no viņa iepriekšējiem ienākumiem. Saglabājot iespēju visām personām, kuru ģimenē ir bērns līdz viena gada vecumam, saņemt valsts atbalstu - vecāku pabalstu vai bērna kopšanas pabalstu, likumdevējs ir izpildījis no Satversmes 110. panta izrietošo pozitīvo pienākumu. Atšķirīga pabalsta apmēra noteikšana atsevišķām personu grupām nav uzskatāma par izvairīšanos no minētā pienākuma pildīšanas un tādējādi nav pretrunā ar Satversmes 110. pantu. Turklāt Satversmes 110. pantā noteikto pamattiesību īstenošanā likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, regulējot jautājumu par to, cik lielu bērna kopšanas pabalstu un pēc kādiem kritērijiem tā vai cita personu grupa saņems. Tomēr šī brīvība nav neierobežota. Tai robežas nosaka pārējās Satversmes normas un principi (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 14. punktu). Tādējādi izspriežamās lietas ietvaros, ievērojot prasījuma robežas, jāpārbauda, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. pantam un vai ir ņemti vērā tiesiskās paļāvības un samērīguma principi. 13. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka strādājošiem vecākiem izmaksājams vecāku pabalsts tādā pašā apmērā kā nestrādājošiem vecākiem, jo abām šīm grupām ir bērni līdz viena gada vecumam un abas grupas ir veikušas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Satversmes 91. pants noteic, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas". Satversmes tiesa spriedumos vairākkārt norādījusi, ka no Satversmes 91. panta izriet tiesiskās vienlīdzības princips, kas liek vienādi izturēties pret personām, kuras ir vienādos un salīdzināmos apstākļos. Atšķirīga attieksme pret šādām personām pieļaujama vienīgi tad, ja tai ir saprātīgs un objektīvs pamats. Vienlaikus Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos. Tikai tad, ja tiek konstatēts, ka tam ir objektīvs un saprātīgs pamats, vienlīdzības princips pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, vai vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 13. punktu). 14. Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, jānoskaidro, vai personas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, vai apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi un vai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma princips. Atšķirībā no lietas Nr. 2006-07-01, kurā Satversmes tiesa secināja, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas visas ģimenes, kurās ir bērns līdz viena gada vecumam un kurām visām ir nepieciešams valsts atbalsts (sociālais pabalsts), nekonkretizējot tā apmēru, izspriežamajā lietā šis salīdzināšanas kritērijs ir ievērots - visām personām, kuru ģimenē ir bērns līdz viena gada vecumam, ir paredzēts valsts atbalsts atkarībā no personas statusa (sociāli apdrošināta vai neapdrošināta persona). Strīds ir par sociāli apdrošinātām personām izmaksājamā pabalsta apmēru, kas atkarīgs no tā, vai persona turpina strādāt vai atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā. Tāpēc ir jāizvērtē, vai personas, kuras saņem vecāku pabalstu un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā (turpmāk - nestrādājošie vecāki), un personas, kuras saņem vecāku pabalstu un turpina strādāt (turpmāk - strādājošie vecāki), atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Labklājības ministrija norāda, ka "vecāku pabalsta kā valsts sociālās apdrošināšanas pabalsta mērķis ir kompensēt personai darbā gūstamos ienākumus, kurus tā zaudē bērna kopšanas dēļ. Saskaņā ar pašreiz spēkā esošo normatīvo regulējumu vecāku pabalsts sniedz arī atbalstu papildu izdevumu kompensēšanā, kuri personai radušies sakarā ar bērna kopšanu" (sk. lietas materiālu 1.sēj. 170. lpp.). Nestrādājošie vecāki (pirmā grupa) bērna pirmajā dzīves gadā paši aprūpē bērnu. Šādā situācijā personai rodas ne tikai papildu izdevumi sakarā ar bērna piedzimšanu, bet tā negūst arī ienākumus no algota darba, jo atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, tāpēc ievērojami pasliktinās ģimenes labklājības līmenis. Tādējādi atbalsts ir nepieciešams gan jaundzimušajam bērnam, gan viņa vecākam (ģimenei), kas nespēj gūt ienākumus. Strādājošie vecāki (otrā grupa) bērna pirmajā dzīves gadā viņa aprūpi savieno ar darbu vai arī uztic trešajai personai. Šādā gadījumā vecāki nezaudē savus ienākumus un spēj nodrošināt ģimenes labklājību tādā pašā līmenī kā iepriekš. Tādējādi atbalsts nepieciešams tikai izdevumiem sakarā ar bērnu. No minētā secināms, ka nestrādājošie vecāki un strādājošie vecāki neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, jo vecāku pabalsts tiek paredzēts dažādiem mērķiem: pirmajā gadījumā - gan negūto ienākumu aizvietošanai, gan atbalsta sniegšanai ģimenei ar bērnu vecumā līdz vienam gadam, otrajā gadījumā - tikai atbalsta sniegšanai ģimenei ar bērnu vecumā līdz vienam gadam. Tādējādi ir pieļaujama atšķirīga pabalsta apmēra noteikšana strādājošiem un nestrādājošiem vecākiem. Savukārt vienāda pabalsta apmēra noteikšana šīm grupām būtu pretrunā ar Satversmes 91. pantā noteikto tiesiskās vienlīdzības principu, ja vien tai nebūtu saprātīga un objektīva pamata. Tā kā apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kas neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, tā nav pretrunā ar Satversmes 91. pantu. 15. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka, samazinot vecāku pabalstu, bija jāievēro tiesiskās paļāvības princips, paredzot saprātīgu pārejas periodu. Turklāt viņi uzsver, ka šis princips tika ievērots attiecībā uz valsts civildienesta ierēdņiem, kuriem likuma "Par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009. gadā" pārejas noteikumu 1. punktā ir noteikts pārejas laiks attiecībā uz minētā likuma 5. panta trešās daļas 1. punktā paredzēto ierobežojumu piemērošanu 2009. gadā, izmaksājot bērna piedzimšanas pabalstu. Šie ierobežojumi noteic, ka pabalsts bērna piedzimšanas gadījumā aprēķināms divu mēnešalgu (mēneša amatalgu, darba algu) apmērā par katru bērnu, bet ne vairāk kā 1000 latu par katru bērnu. Vienlaikus pārejas noteikumu 1. punkts noteica, ka minētā norma neattiecas uz gadījumiem, kad bērns piedzimis 306 dienu periodā pēc šā likuma spēkā stāšanās dienas, tādējādi nodrošinot to, ka ierobežojumi neattiecas uz personām, kuras ieņēmušas bērnu līdz likuma spēkā stāšanās dienai. Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. No šajā pantā ietvertā demokrātiskās republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot virkni tiesiskas valsts pamatprincipu, arī samērīguma un tiesiskās paļāvības principus [sk. Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu un 2000. gada 24. marta sprieduma lietā Nr. 04-07(99) secinājumu daļas 3. punktu]. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka atbilstoši tiesiskās paļāvības principam valsts iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu. Savukārt indivīds atbilstoši šim principam var paļauties uz likumīgi izdotas tiesību normas pastāvību un nemainīgumu. Viņš droši var plānot savu nākotni saistībā ar tiesībām, ko šī norma piešķīrusi (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu un 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu). Tiesiskās paļāvības princips citastarp prasa aizsargāt paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību saglabāšanu vai īstenošanu. Tas ietver valsts pienākumu pildīt saistības, ko tā uzņēmusies pret personām. Pretējā gadījumā tiktu zaudēta personu uzticība valstij un tiesībām. Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Pretēja pieeja novestu pie valsts nespējas reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Vienlaikus, arī grozot tiesisko regulējumu, valstij ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība. Tiesiskās paļāvības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts. Sociālo tiesību jomā īpaša nozīme piešķirama tam, vai valsts ar savu pozitīvo rīcību spēj nodrošināt personai no konkrētas pamattiesības izrietošo individuālo vajadzību apmierināšanu. Vienlaikus jāņem vērā arī tas, ka Satversmes normas pamatā negarantē personām tiesības uz konkrētu sociālā nodrošinājuma apmēru un valstij ir jāatturas no pārmērīgas iejaukšanās pilsoņu finansiālajās attiecībās. Izvērtējot kādas tiesību normas atbilstību tiesību principiem, kas izriet no Satversmes 1. pantā noteiktajām valsts konstitucionālajām pamatvērtībām, jāņem vērā tas, ka šo principu izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties. Arī apstrīdētās normas raksturs, saikne ar citām Satversmes normām un vieta tiesību sistēmā neizbēgami ietekmē Satversmes tiesas īstenoto kontroli. Proti, likumdevēja rīcības brīvība konkrēta jautājuma regulēšanā var būt plašāka vai šaurāka, un Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai Saeimas izmantotās rīcības brīvības apjoms atbilst Satversmē noteiktajam (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.2. un 15.3. punktu). Tādējādi šajā lietā apstrīdētās normas atbilstība tiesiskās paļāvības principam un samērīguma principam jāvērtē kopsakarā ar Satversmes 110. pantu. 16. Tiesiskās paļāvības princips kopsakarā ar Satversmes 110. pantu vecāku pabalsta kontekstā vērtējams, ņemot vērā pienākumu nodrošināt valsts atbalstu ģimenei. Satversmes 8. nodaļā ir ietvertas ne vien personas pilsoniskās un politiskās tiesības un brīvības, bet arī ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības. Tomēr, tiecoties nodrošināt un aizstāvēt visas Satversmē garantētās personas pamattiesības kā vienotu sistēmu, nedrīkst ignorēt pilsonisko un politisko tiesību strukturālās atšķirības no ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Pirmajā gadījumā valstij ir pienākums neiejaukties un respektēt cilvēka kā personības un sabiedrības locekļa iekšējo brīvību, bet otrajā gadījumā valsts pienākums ir apmierināt personas ekonomiskās, sociālās un kultūras vajadzības un sniegt pienācīgus pakalpojumus šajās jomās (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 14.1. punktu ). Arī Satversmes 110. pantā nostiprinātās ģimenes tiesības uz īpašu valsts aizsardzību pieskaitāmas pie sociālajām tiesībām. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka šo tiesību nodrošināšanā valsts pienākumu apjoms var būt atkarīgs no tās rīcībā esošajiem resursiem (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 29. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-37-03 12.1.2. punktu). Tāpat sociālo tiesību jomā valstij parasti ir plaša rīcības brīvība izvēlēties, kādā veidā tā ierobežoto resursu ietvaros savas saistības izpildīs. Tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota. Turklāt valsts lēmumiem ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību īstenošanas jomā parasti ir nozīmīga politiskā dimensija - likumdevējs lēmumus šajā jomā parasti pieņem, vadoties ne tik daudz no juridiskiem, bet drīzāk no politiskiem apsvērumiem, ko noteic valsts ekonomiskā situācija un sabiedrības vai kādas tās daļas īpaša nepieciešamība pēc noteikta veida valsts palīdzības vai atbalsta, kā arī likumdevēja priekšstati par valsts sociālo pakalpojumu sniegšanas principiem. Līdz ar to ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību īstenošanā pret likumdevēju nevar izvirzīt tādas pašas prasības kā attiecībā uz tā neiejaukšanos personas pilsonisko un politisko tiesību īstenošanā (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 16. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka sociālā nodrošinājuma apmērs var mainīties atkarībā no valsts rīcībā esošo finanšu līdzekļu apjoma. Valsts var ierobežot pabalstu izmaksu, ja to atsver sabiedrības intereses un citu cilvēku tiesības uz valsts sniegtu finansiālu atbalstu. Vienlaikus valstij ir jāievēro personu pamattiesību kodols (t.i., valsts atbalsta minimālais līmenis), no kura nevar atkāpties, atsaucoties uz finanšu līdzekļu trūkumu. Tā, piemēram, attiecībā uz valsts pienākumu nodrošināt pensijas Satversmes tiesa norādīja, "ka valstij straujas ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, uz noteiktu laiku samazinot pensiju izmaksas, tomēr saglabājas noteikts pamatpienākumu kopums, no kura tā nav tiesīga atkāpties. Šajā kontekstā ir būtiski noskaidrot, vai pensijas saņēmēju tiesības ir ierobežotas tiktāl, ka tiek skartas viņu tiesības uz sociālo nodrošinājumu pēc būtības" (Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 31. punkts). Arī ekonomiskās lejupslīdes apstākļos ir jānodrošina valsts iepriekš noteiktais pabalsts, bet, to samazinot, jāievēro samērīgums, t.i., valsts nevar atkāpties no iepriekš apsolītā, nostādot personu būtiski nelabvēlīgā situācijā un tādējādi nesamērīgi pārkāpjot personas tiesisko paļāvību uz valsts atbalstu. Tomēr, veicot šo izvērtējumu, tiesai ir jāņem vērā arī sabiedrības intereses, tostarp citu sabiedrības grupu ieinteresētība sociālās apdrošināšanas sistēmas ilgtspējā. Tādējādi, lai izvērtētu, vai tiesību akts, kas noteicis atkāpšanos no personai piešķirtām tiesībām, atbilst tiesiskās paļāvības principam, jānoskaidro: 1) vai personai ir radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu un 2) vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp personas tiesiskās paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 23. punktu). 17. Lai konstatētu, ka personai ir radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu, jāņem vērā, ka šis princips var aizsargāt tikai tādas tiesības, kas personai jau reiz bijušas noteiktas. Tiesiskās paļāvības principa galvenais uzdevums ir aizsargāt personas tiesības gadījumos, kad normatīvā regulējuma grozījumu rezultātā notiek vai ir iespējama privātpersonu tiesiskā stāvokļa pasliktināšanās (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu). Tiesiskās paļāvības principa darbībā nozīme ir arī tam, vai personas paļaušanās uz tiesību normu ir likumīga, pamatota un saprātīga, kā arī tam, vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu, 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 7. punktu un 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu). 17.1. Strādājošo vecāku tiesības saņemt vecāku pabalstu līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās dienai regulēja Pabalstu likuma 10.4 panta pirmās daļas 2. punkts. Turklāt katrs vecāks (arī katrs no konstitucionālo sūdzību iesniedzējiem), pamatojoties uz šo normu, bija saņēmis administratīvo aktu - Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras lēmumu par pabalsta piešķiršanu, kurā bija norādīts konkrēts pabalsta apmērs un precīzs tā saņemšanas termiņš - līdz bērns sasniedz viena gada vecumu. Tas ļāva pabalsta saņēmēju ģimenēm plānot savus finanšu līdzekļus, paredzot arī konkrētus izdevumus. Tādējādi Pieteikumu iesniedzējiem varēja rasties paļāvība uz to, ka zināmu laiku viņi saņems vecāku pabalstu noteiktā apmērā. Turklāt viņu tiesiskā paļāvība bija balstīta ne tikai uz spēkā esošu normatīvo aktu, bet arī uz individuālu tiesību aktu. Tāpēc tā atzīstama par likumīgu un pamatotu. 17.2. Vecāku pabalsta normatīvais regulējums bija spēkā tikai pusotru gadu. Taču vecāku pabalsts uzskatāms par vairāku gadu garumā pastāvējušā bērna kopšanas pabalsta aizstājēju (sk. šā sprieduma 9. punktu). Neapšaubāmi, laika gaitā tas mainījās, bet izmaiņas vienmēr ir bijušas personām labvēlīgas. Tās bija saistītas ar valsts ekonomikas augšupeju un demogrāfisko politiku. Līdz ar to vecāku pabalsta normatīvais regulējums atzīstams par pietiekami noteiktu. Tādējādi apstrīdētā norma ir radījusi Pieteikumu iesniedzējiem tiesisko paļāvību uz to, ka viņi noteiktu laiku saņems vecāku pabalstu noteiktā apmērā. 18. Izvērtējot to, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp nepieciešamību aizsargāt personu tiesisko paļāvību un nodrošināt sabiedrības intereses, jāņem vērā tas, vai ir paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka šāda saudzējoša pāreja var izpausties kā saprātīga pārejas termiņa noteikšana vai kompensācijas paredzēšana (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 2. punktu). Tomēr minētais neizslēdz to, ka šādu saudzējošu pāreju iespējams noteikt arī ar citiem mehānismiem. Atsevišķos gadījumos, samērojot tiesiskās paļāvības ierobežojuma apmēru un tiesiskā regulējuma maiņas nepieciešamību un steidzamību, atkāpšanās no personai garantētajām tiesībām pieļaujama arī bez pārejas perioda. Turklāt saudzējošas pārejas esamība var nebūt vienīgais kritērijs, kas izšķir to, vai saprātīgs līdzsvars ir ievērots (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25. punktu). 19. Sabiedrībai nozīmīgu interešu aizskāruma novēršanai būtu dodama prioritāte salīdzinājumā ar tiesiskās paļāvības principu. Konstatējot būtiskus sabiedrības interešu aizskārumus, valsts institūcijām ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums rīkoties (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05 secinājumu daļas 2. punktu un 2009. gada 6. jūlija sprieduma lietā Nr. 2008-38-03 13. punktu). Tāpat Satversmes tiesa norādījusi uz nepieciešamību pamatot to, ka tiesiskās paļāvības aizskārums bijis nesamērīgs (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 24. marta sprieduma lietā Nr. 2008-39-05 12. punktu). Lai nodrošinātu valstī ieviestā valsts sociālās apdrošināšanas pamatprincipa darbību - valsts sociālā apdrošināšana garantē cilvēkam noteiktu ienākumu aizvietojumu, viņam zaudējot darba ienākumus -, no Pabalstu likuma tika izslēgts 10.4 panta pirmās daļas 2. punkts, kas noteic, ka vecāku pabalstu piešķir personai, kura bērna kopšanas laikā gūst ienākumus kā darba ņēmējs vai pašnodarbinātais. Šādas normas izslēgšana ir uzskatāma par Satversmes 110. pantā paredzēto tiesību ierobežojumu. Valstij ir tiesības ierobežot personu pamattiesības, taču pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam ar likumu, vērstam uz noteikta leģitīmā mērķa sasniegšanu un jāatbilst samērīguma principam. Izspriežamajā lietā minētā norma nav apstrīdēta, līdz ar to, ievērojot prasījuma robežas, Satversmes tiesa nevērtēs tās atbilstību Satversmes 110. pantam. Strādājošo vecāku pabalstu regulējošā norma tika izslēgta, paredzot pārejas periodu no tās pieņemšanas dienas līdz spēkā stāšanās dienai - kopumā 306 dienas. Tāds pats pārejas periods -306 dienas - ir ievērots likuma "Par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009. gadā" pārejas noteikumu 1. punktā. Līdz ar to nav pamatots Pieteikumu iesniedzēju viedoklis, ka vienā gadījumā pārejas periods ir paredzēts, bet otrā - nav. Minētais periods saskaņā ar Civillikuma 146. pantu ir laiks starp bērna ieņemšanas un dzimšanas brīdi. Šāds periods pārejai uz jaunu kārtību (vecāku pabalstu saskaņošanai ar sociālās apdrošināšanas principiem) ļauj personām plānot savu privāto dzīvi. Likumdevējs šajā gadījumā ir ievērojis tiesiskās paļāvības principu, taču vienlaikus apstrīdētajā normā ierobežojis iespēju pārejas periodā saņemt pilnu vecāku pabalsta apmēru un samazinājis to par 50 procentiem. Tādējādi ir jānoskaidro, vai, nosakot pārejas periodu jauna regulējuma ieviešanai, proti, tam, ka vecāku pabalsts strādājošiem vecākiem vairs netiks izmaksāts no sociālās apdrošināšanas budžeta, likumdevējam ir tiesības ierobežot sociālās apdrošināšanas pabalsta apmēru. 20. Apstrīdētā norma pieņemta apstākļos, kad strauji turpināja pasliktināties Latvijas ekonomiskā situācija un samazinājās valsts budžeta ieņēmumi, turklāt būtiski palielinājās bezdarbs un pieauga sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumi. Latvija 2009. gada otrajā ceturksnī piedzīvoja straujāko ekonomiskās aktivitātes samazinājumu Eiropas Savienībā. Tā, piemēram, valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi 2009. gada pirmajos sešos mēnešos bija par 15 procentiem mazāki nekā attiecīgajā laika posmā 2008. gadā, un valsts konsolidētā budžeta izdevumi 2009. gada pirmajos sešos mēnešos bija par 7,2 procentiem lielāki nekā attiecīgajā laika posmā 2008. gadā. Iekšzemes kopprodukta kritums salīdzinājumā ar 2008. gada pirmajiem sešiem mēnešiem bija 18,7 procenti un saglabājās arī 2009. gada trešajā ceturksnī, sasniedzot 18,4 procentus. Valdības ārējā parāda apmērs 2009. gada otrajā pusē bija prognozējams aptuveni 33,2 procentu apmērā no iekšzemes kopprodukta un kopš 2008. gada ir pieaudzis par aptuveni 70 procentiem. Šajā laikā valsts konsolidētā budžeta finansiālais deficīts sasniedza 449,9 miljonus latu jeb aptuveni 3,5 procentus no iekšzemes kopprodukta un tika prognozēts, ka līdz 2009. gada beigām tas var sasniegt 1,3 miljardus latu jeb aptuveni 9,5 procentus no iekšzemes kopprodukta. Tā rezultātā būtu apdraudēta gan valsts funkciju īstenošana, gan arī ekonomiskās aktivitātes atjaunošanās iespējas pārredzamā nākotnē. Attiecībā uz nepieciešamību sabalansēt sociālā nodrošinājuma sistēmas ienākumus un izdevumus Saeima ir norādījusi, ka ekonomiskās krīzes rezultātā sarukusi darba samaksa, pieaudzis bezdarbs un līdz ar to samazinājušies sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumi. Sociāli apdrošināto personu skaits ir sarucis par 12,3 procentiem. 2009. gada pirmajos sešos mēnešos sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta faktiskie izdevumi bija aptuveni par 86 miljoniem latu lielāki nekā ieņēmumi (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 27.1. punktu). Valsts budžetā tika paredzēta izdevumu samazināšana visām nozarēm. Ierobežoto finanšu līdzekļu dēļ tika samazināts vecāku pabalsta maksājuma apmērs, lai sabalansētu valsts budžetā pieejamos līdzekļus atbilstoši sabiedrības vajadzībām un interesēm. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka straujas ekonomiskās lejupslīdes apstākļos vai citā ārkārtējā situācijā tiesiskās paļāvības princips prasa līdzsvarot personu tiesisko paļāvību ar sabiedrības interesēm. Izšķiroša nozīme šajā gadījumā ir tam, vai ievērots samērīguma princips (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25. punktu). 21. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas argumentam, ka ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, lai iespēju robežās mazinātu tās nelabvēlīgās sekas, likumdevēja rīcībai jābūt pēc iespējas ātrākai, saskaņotākai un izlēmīgākai. Attiecīgo pasākumu veikšanai likumdevējam ir jādod saprātīga rīcības brīvība. Tomēr valsts ekonomiskā situācija vai nepieciešamība samazināt budžeta deficītu, nepastāvot citiem leģitīmajiem mērķiem, nevar kalpot par vispārīgu attaisnojumu tam, ka valsts atkāpjas no personām iepriekš piešķirtajām tiesībām. Izmaksu likums, kas citastarp ietver arī apstrīdēto normu, pieņemts sarežģītā ekonomiskajā situācijā. Šajā kontekstā valsts ekonomikas stāvoklis sociālo budžetu ietekmējis salīdzinoši īsā laika posmā. Sociālās apdrošināšanas speciālais budžets ir valsts budžeta sastāvdaļa, un tātad starp abiem šiem budžetiem pastāv finansiālas kopsakarības. Mainoties sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumiem vai ienākumiem, tiek ietekmēts visa valsts budžeta līdzsvars. Ir redzams, ka ekonomiskā situācija valstī ietekmēja arī sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta stabilitāti un Saeimai un Ministru kabinetam šajā sakarā bija pienākums rīkoties, lai nodrošinātu sabiedrības labklājību ilgtermiņā. Tādējādi apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis - sociālās apdrošināšanas budžeta ilgtspējas nodrošināšana, līdzsvarojot tā ieņēmumus un izdevumus, un līdz ar to - sabiedrības labklājības aizsargāšana. 22. Likumdevēja izraudzītos līdzekļus par samērīgiem leģitīmā mērķa sasniegšanai var atzīt tikai tad, ja tie atbilst sociāli atbildīgas valsts principam (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 18. punktu). No sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums izveidot ilgtspējīgu un sabalansētu politiku sabiedrības labklājības nodrošināšanai. Valstij ir jāsamēro ar savām ekonomiskajām iespējām ne tikai personas tiesības sociālajā jomā, bet arī nepieciešamība nodrošināt visas sabiedrības labklājību un jārada tāds tiesiskais regulējums, kas būtu vērsts uz valsts ilgtspējīgu attīstību. Ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmei un vispārējiem tiesību principiem, par kritēriju kalpo tas, vai likumdevēja izraudzītais risinājums ir sociāli atbildīgs. Sociāli atbildīgs risinājums ir tāds risinājums, kura rezultātā atsevišķu personu tiesiskās intereses tiek saskaņotas ar visas sabiedrības interesēm. Tāpēc ir jāvērtē likumdevēja izraudzītie līdzekļi saudzējošas pārejas perioda nodrošināšanai kopsakarā ar nepieciešamību vispār nodrošināt līdzsvaru starp valsts ekonomiskajām iespējām un visas sabiedrības labklājību. Sociāli atbildīgs risinājums šādos apstākļos var tikt balstīts ne tikai uz saudzējoša perioda noteikšanu pārejai uz jauno tiesisko regulējumu, bet arī uz to, ka vienlaikus ar izmaiņām normatīvajos aktos tiek paredzēta iespēja personai īstenot tās tiesības, ko valsts tai reiz piešķīrusi, atbilstoši valsts finansiālajām iespējām. Ar apstrīdēto normu ir uzsākta sociālās apdrošināšanas sistēmas (tostarp sociālās apdrošināšanas budžeta) sakārtošana. Spriedumā lietā Nr. 2009-43-01 Satversmes tiesa jau secināja, ka vecāku apdrošināšana tika ieviesta pārsteidzīgi un nepārdomāti. Tādējādi tika apdraudēta sociālās apdrošināšanas budžeta ilgtspēja, kas ir būtiska, lai valsts varētu ilgtermiņā nodrošināt gan pensiju, gan sociālās apdrošināšanas pabalstu izmaksu. Apstrīdētās normas rezultātā valsts sociālās apdrošināšanas budžetā veidojas ietaupījums (katru mēnesi 1,7 miljonu latu apmērā), kopumā no 2009. gada 1. jūlija līdz 2010. gada 1. janvārim - ap 10 miljoniem latu. Turpretī apstrīdētās normas rezultātā plānotais ietaupījums tajā paša periodā bija 3,3 miljoni latu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 170. - 172. lpp.) Turklāt apstrīdētā norma nodrošina arī pārejas periodu (306 dienas) sociālās apdrošināšanas sistēmas sakārtošanai. Tādējādi valsts izraudzītie līdzekļi ir vērsti uz leģitīmā mērķa sasniegšanu. 23. Vērtējot, vai saprātīgs līdzsvars ir ievērots, savstarpēji jāsamēro divas pretējas intereses- personu tiesiskās paļāvības aizsardzība un nepieciešamība konkrēto regulējumu grozīt sabiedrības interesēs (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25. punktu). Savukārt "taisnīguma princips prasa panākt iespējami taisnīgāku līdzsvaru starp dažādu sabiedrības locekļu pretrunīgajām interesēm" (Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 7. punkts). Pārejas periodā samazinot strādājošām personām vecāku pabalsta apmēru par 50 procentiem, tika ņemts vērā, ka šīs personas, vienlaikus saņemot darba algu un vecāku pabalstu, ir labākā situācijā nekā tās personas, kuras atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā un saņem tikai vecāku pabalstu. Pirmajā gadījumā pēc vecāku pabalsta saņemšanas ģimenes labklājības līmenis palielinājās, jo viens no vecākiem papildus pabalstam saņēma arī darba algu, bet otrajā gadījumā - palika iepriekšējā līmenī, jo viens no vecākiem atradās bērna kopšanas atvaļinājumā un saņēma tikai vecāku pabalstu. Tāpēc izšķiroša nozīme bija ģimeņu labklājības līmeņa nodrošināšanai pirms un pēc bērna piedzimšanas pēc iespējas vienādā apmērā (sk. lietas materiālu 1.sēj. 166. - 173.lpp.). Turklāt ģimenes varēja izvērtēt valsts sniegtā atbalsta apmēru un gadījumā, kad pabalsts tika piešķirts tēvam (piemēram, 400 latu apmērā), bet bērna kopšanas atvaļinājumā bija māte (kura pirms bērna kopšanas atvaļinājuma saņēma, piemēram, vidējo neto algu 300 latu apmērā), pabalsta samazināšanas gadījumā (tas būtu 200 latu apmērā) pieprasot pabalstu mātei (tas būtu 300 latu). Par to liecina arī Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras sniegtā informācija: būtiski nesamazinoties vecāku pabalsta saņēmēju kopējam skaitam (atbilstoši demogrāfiskiem rādītājiem -aptuveni diviem tūkstošiem), strādājošo vecāku pabalsta saņēmēju skaits samazinājās no 7,7 tūkstošiem 2009. gada jūnijā līdz 4,1 tūkstotim 2009. decembrī (sk. lietas materiālu 1. sēj. 177. lpp.). Samazinātais pabalsts pārejas periodā turpina pildīt savu funkciju - atbalstīt ģimeni, kurā ir bērns. Pie tam valsts šo pabalstu 50 procentu apmērā no personas algas turpinās izmaksāt līdz brīdim, kad bērns sasniegs viena gada vecumu. Jebkurā gadījumā ģimenes kopējie ieņēmumi būs attiecīgi lielāki nekā pirms bērna piedzimšanas. Tā, piemēram, konstitucionālās sūdzības iesniedzējs A pirms pabalsta samazināšanas par 50 procentiem mēnesī saņēma 821 latu, konstitucionālās sūdzības iesniedzējs B - 961 latu, konstitucionālās sūdzības iesniedzējs C - 1708 latus, konstitucionālās sūdzības iesniedzējs D - 421 latu un konstitucionālās sūdzības iesniedzējs F - 1726 latus. Visiem konstitucionālo sūdzību iesniedzējiem piešķirtā vecāku pabalsta vidējais apmērs ir aptuveni 900 latu. Saskaņā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras sniegto informāciju piešķirtā vecāku pabalsta vidējais apmērs ir aptuveni 440 latu, savukārt pabalsta maksimālais apmērs sievietēm - 2822 lati, bet vīriešiem - 4069 lati (sk. lietas materiālu 1. sēj. 176. - 177. lpp.) Turklāt vecāki var izvēlēties nestrādāt un saņemt pabalstu pilnā apmērā. Tādējādi vecāku ienākumi, kādi tie bijuši līdz bērna piedzimšanai, apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā nesamazinās. Tas, ka valsts izšķīrusies vairs nemaksāt sociālās apdrošināšanas pabalstu strādājošiem vecākiem, bet pārejas periodā izmaksāt šo pabalstu samazinātā apmērā, uzskatāms par personu tiesībām radītā aizskāruma seku mazināšanas līdzekli. Tādējādi arī pārejas periodā valsts nodrošina ģimenei atbalstu tādā apmērā, lai tas pildītu savu funkciju. 24. Ja tiesiskā regulējuma grozīšana kalpo sabiedrības kopējam labumam, tad ir pieļaujama personu tiesiskās paļāvības ierobežošana. Apstrīdētā norma pieņemta valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu līdzsvarošanai. Ievērojamā ekonomiskās situācijas pasliktināšanās liedza valstij iespēju garantēt tādu sociālā nodrošinājuma kopumu, kāds bija noteikts ekonomiskās izaugsmes gados. Neveicot pasākumus situācijas risināšanai, tiktu ietekmēta valsts spēja īstenot personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu un garantēt sociālās drošības sistēmas ilgtspēju. Tas būtu pretrunā arī ar sociāli atbildīgas valsts principu. Tādējādi atkāpšanās no strādājošo vecāku tiesībām pārejas periodā saņemt pabalstu pilnā apmērā notikusi nozīmīgu sabiedrības interešu nodrošināšanas labad. Tās rezultātā tiek panākts taisnīgs līdzsvars starp personas tiesiskās paļāvības ierobežošanu un sabiedrības tiesībām uz ilgtspējīgu valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu un sabalansētu valsts budžetu. Līdz ar to, samērojot personu un sabiedrības interešu nozīmīgumu, secināms, ka šajā gadījumā nepieciešamība pēc apstrīdētās normas atsver to, ka tiesības, uz kuru īstenošanu personas varēja paļauties, ir nodrošinātas ierobežotā apmērā. Tādējādi apstrīdētā norma nerada tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu un atbilst Satversmes 1. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa n o s p r i e d a: atzīt likuma "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam" 5. panta pirmo daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 110. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris