1. Article — paredzēja, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir nodoklis,

ar ko apliek fiziskās personas gūtos ienākumus. Savukārt 9. pants noteica izņēmumus no vispārējā regulējuma - ar nodokli neapliekamo ieņēmumu veidus, tostarp šā panta 3. punkts paredzēja, ka gada apliekamajā ienākumā netiek ietverti un ar nodokli netiek aplikti ienākumi no noguldījumiem un depozītiem kredītiestādēs. Tātad likumdevējs attiecībā uz procentu ienākumiem bija noteicis labvēlīgāku nodokļu režīmu, lai sasniegtu konkrētu ekonomiski politisku mērķi - stimulētu naudas uzkrājumu veidošanos un finanšu tirgus attīstību. Jau 2007. gada decembrī deklarācijas par I. Godmaņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību 5.70. punktā tika paredzēts izstrādāt modernu iedzīvotāju ienākuma nodokļa likumu, nosakot pārdomātu, taisnīgu no kapitāla gūtā ienākuma aplikšanu ar nodokli (sk. http://www.mk.gov.lv/mk/vesture/godmana-valdiba-2). Nav noliedzams, ka IIN likuma 9. panta 3. punktā noteiktais regulējums bija spēkā ilgu laiku un personām varēja veidoties subjektīva tiesiskā paļāvība uz to, ka šis regulējums arī turpmāk nemainīsies. Tomēr personas tiesiskā paļāvība uz to, ka nodokļa atvieglojums netiks atcelts pat tad, ja ekonomiskās politikas prioritātes mainīsies, nav aizsargājama tādā pašā mērā kā personas tiesiskā paļāvība citos gadījumos, kad tiesībām uz īpašumu tiek noteikti ierobežojumi. 10.2. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka leģitīmo mērķi varētu sasniegt arī tad, ja apstrīdētās normas attiecinātu tikai uz procentu ienākumiem no tādiem noguldījumiem, kas izdarīti pēc Grozījumu spēkā stāšanās. Taču, "izvērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī saudzējošāk, Satversmes tiesa ņem vērā, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē" (Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 19. punkts). Ar Pieteikumu iesniedzēju minēto alternatīvo līdzekli leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē nevarētu sasniegt. Lietā nav materiālu, kas norādītu uz citiem alternatīviem līdzekļiem, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. Turklāt procentu ienākumiem noteikts saudzējošāks režīms - ievērojami mazākas procentu likmes nekā, piemēram, personas ienākumiem no algota darba. 10.3. Nav noliedzams, ka demokrātiskā tiesiskā valstī gadījumi, kad likumam tiek noteikts atpakaļejošs spēks, uzskatāmi par izņēmumu. Regulējumam nodokļu jomā tiek noteiktas īpašas prasības, tomēr tas nenozīmē, ka nodokļu jomā atsevišķos gadījumos nebūtu iespējams likumam piešķirt atpakaļvērstu spēku (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 9.4.2. punktu). Konstitucionālo tiesu praksē nodokļu jomā tiek izšķirts tā saucamais īstais atpakaļvērstais spēks un neīstais atpakaļvērstais spēks. Īstais atpakaļvērstais spēks skar tiesiskās attiecības, kuras jau izbeigušās pirms attiecīgās normas spēkā stāšanās, bet neīstais - tiesiskās attiecības, kuras vēl turpinās (sk., piemēram, Spānijas Republikas Konstitucionālā tribunāla 2009. gada 18. maija sprieduma lietā Nr. 116/2009 kopsavilkumu http://www.codices.coe.int). Izskatāmajā lietā nav konstatējams, ka attiecībā uz kādu no Pieteikumu iesniedzējiem apstrīdētās normas būtu piemērotas ar tā saucamo īsto atpakaļvērsto spēku un nodoklis būtu iekasēts par tādiem procentu ienākumiem, ko personas saņēmušas pirms Grozījumu spēkā stāšanās. IIN likuma vispārējais princips ir tāds, ka personas ienākumi tiek aplikti ar nodokli, kas ir spēkā šo ienākumu gūšanas laikā. Tā personas ienākumi no algota darba tiek aplikti ar nodokli atbilstoši regulējumam, kas ir spēkā darba algas izmaksas dienā, nevis darba līguma noslēgšanas dienā. Personas ienākumi no radoša darba - atbilstoši regulējumam, kas ir spēkā autoratlīdzības saņemšanas dienā, nevis dienā, kad persona sāka rakstīt attiecīgo darbu. Ienākumi, kas personai rodas no realizētajiem augļiem, apliekami ar nodokli atbilstoši regulējumam, kas ir spēkā augļu realizēšanas, nevis augļu koka iestādīšanas dienā. Atbilstoši šim vispārējam principam arī personas procentu ienākumi tiek aplikti ar nodokli atbilstoši regulējumam, kas ir spēkā šo ienākumu gūšanas dienā, nevis dienā, kad persona izdarīja noguldījumu. Kredītiestāžu likuma 70. pants paredz, ka procenti maksājami katru gadu 31. decembrī un pilnīgi atmaksājot kredītu vai noguldījumu. Savukārt saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 69. pantu procentu likmes lielumu un procentu maksāšanas kārtību nosaka līgumā, bankai ar klientu savstarpēji vienojoties. Tātad atkarībā no konkrētā līguma nosacījumiem iespējamas ļoti dažādas situācijas attiecībā uz to, pa cik garu periodu ienākušos kapitāla augļus - procentus - persona saņem kā ienākumu laikā pēc Grozījumu spēkā stāšanās. Vispārējais nodokļu jomas princips paredz, ka nodokļu taksācijas periods ir viens gads, kas atbilst kalendārajam gadam. IIN likuma 7. pants paredz, ka "maksātāja gada ienākums ir visa taksācijas perioda (kalendārā gada) laikā iegūto naudas, naturālo vērtību un saņemto pakalpojumu kopums". Arī saskaņā ar Likuma par budžetu un finanšu vadību 3. pantu "saimnieciskais gads sākas 1. janvārī un beidzas 31. decembrī". Personām bija jārēķinās ar to, ka gadījumā, ja valsts ekonomiskā situācija un vajadzības mainīsies, var mainīties arī nodokļu likmes un atvieglojumi. Līdz ar to personām, noslēdzot līgumu par noguldījumu uz noteiktu termiņu, kas pārsniedz saimniecisko gadu, nebija objektīva pamata paļauties uz to, ka pastāvošais regulējums attiecībā uz nodokļa atvieglojumiem visu šā līguma darbības laiku nemainīsies. Līdzīgas situācijas kā izskatāmajā lietā ir veidojušās arī citu valstu konstitucionālo tiesu praksē. Piemēram, Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir taisījusi spriedumu lietā par nodokļa atvieglojumu atcelšanu procentu ienākumiem no atsevišķiem fiksēta ienākuma vērtspapīriem - sociālajām hipotekārajām ķīlu zīmēm. Tiesa secināja, ka nodokļa atvieglojumu atcelšana attiecībā uz procentiem, kas gūti no šiem vērtspapīriem, atbilst konstitucionālajām prasībām. Tā noteikta ar atpakaļejošu spēku, taču tādā veidā, ka valsts intereses un sabiedrības labklājība tiek vērtētas augstāk nekā aizsardzības cienīgā sūdzības iesniedzēju ieinteresētība iepriekšējā stāvokļa saglabāšanā (sk. Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas Otrā senāta 2002. gada 5. februāra spriedumu lietās Nr. 2 BvR 305, 348/93, BVerfGE 105, 16<32>). 10.4. Pieteikuma iesniedzējs M. Draudiņš norāda arī uz nesamērīgu īpašuma tiesību ierobežojumu sakarā ar to, ka, apliekot procentu ienākumus ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, netiek ņemta vērā inflācijas izraisītā noguldījuma vērtības samazināšanās. Taču Pieteikuma iesniedzējs neņem vērā, ka ieguldītais kapitāls ar nodokli netiek aplikts. Ar nodokli tiek aplikti tikai procentu ienākumi, daļa no kuriem atbilstoši konkrētajai nodokļa likmei ir jānomaksā nodokļos. Tā kā ar nodokli tiek aplikti tikai procentu ienākumi un tikai neliela daļa no šiem ienākumiem tiek samaksāta kā nodoklis, nevar apgalvot, ka īpašniekam vairs nepaliek atbilstoša iespēja izmantot savus kapitālieguldījumus tāpēc, ka tie tiek aplikti ar nodokli. Kapitāla vērtības zaudējumi, kas rodas inflācijas dēļ, nav saistīti ar procentu aplikšanu ar nodokli. Pieteikuma iesniedzēja apgalvojums ir vērsts nevis pret tādu pamattiesību aizskārumu, ko rada procentu aplikšana ar nodokli, bet gan uz kompensāciju par naudas īpašuma vērtības samazinājumu, ko izraisījusi inflācija. Nepastāv tāda konstitucionāli tiesiska prasība, ka valstij tieši atsakoties no aplikšanas ar nodokļiem būtu jāizlīdzina inflācijas radītā naudas vērtības samazināšanās. Arī Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa nesaskatīja pamattiesību uz īpašumu aizskārumu lietā par konstitucionālajām sūdzībām, kas bija vērstas pret to, ka procenti no ieguldījumiem kredītiestādēs 1971., 1973. un 1974. gadā tika aplikti ar nodokli arī tiktāl, ciktāl tie nepārsniedza kapitāla vērtības samazinājumu attiecīgajā gadā (sk. Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas Pirmā senāta 1978. gada 19. decembra spriedumu lietā Nr. 1 BvR 335, 427, 816/76, BVerfGE, 50, 57). 10.5. Izvērtējot apstrīdētā ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesa ņem vērā Saeimas atbildes rakstā norādīto, ka procentu ienākumi galvenokārt koncentrēti pārtikušākās iedzīvotāju daļas rīcībā (sk. lietas materiālu 2. sēj. 20. lpp.). Apstrīdētās normas pārsvarā nav vērstas uz to sociālo grupu ienākumiem, kam nepieciešama īpaša valsts aizsardzība. Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka apstrīdēto normu pieņemšanas laikā Latvija atradās bezprecedenta ekonomiskās lejupslīdes apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra spriedumu lietā Nr. 2009-43-01). Šajos apstākļos pasākumi valsts budžeta ieņēmumu nodrošināšanai bija neizbēgami. Tie lielākā vai mazākā mērā skāra vairumu nodokļu maksātāju. Ja valsts situāciju būtu risinājusi nevis palielinot valsts budžeta ieņēmumus, bet izvēloties citus risinājumus, kuru rezultātā, piemēram, strauji palielinātos inflācija, sekas Pieteikumu iesniedzējiem un citām personām, kas noguldījušas naudu kredītiestādēs, būtu ievērojami nelabvēlīgākas, jo inflācijas rezultātā samazinātos gan procentu, gan arī pašu noguldījumu vērtība. Labums, ko sabiedrība kopumā ir guvusi no apstrīdētajām normām kā tāda pasākumu kopuma daļas, kas vērsts uz budžeta ienākumu nodrošināšanu, ir lielāks nekā Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību un tiesiskās paļāvības ierobežojums. Tātad apstrīdētais ierobežojums atbilst samērīguma principam un līdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. un 105. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa n o s p r i e d a: 1. Atzīt, ka 2009. gada 1. decembra likuma "Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"" 6. pants (daļā par likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 9. panta pirmās daļas 3. punkta izslēgšanu) atbilst Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam. 2. Atzīt, ka likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 8. panta trešās daļas 13. punkts un 16.1 panta devītā daļa atbilst Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris