26. Article

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu gadījumā, kad Satversmes tiesa kādu tiesību normu atzīst par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, tai jānosaka brīdis, ar kuru attiecīgā norma zaudē spēku. Šajā lietā Pieteikuma iesniedzēji lūguši apstrīdēto normu atzīt par spēkā neesošu no tās pieņemšanas dienas, proti, 2009. gada 26. februāra. Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, no kura brīža apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu. Satversmes tiesas praksē bijuši gadījumi, kad pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu var novērst vai atlīdzināt, tikai atzīstot apstrīdēto normu attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju par spēkā neesošu no dienas, kad apstrīdētā norma pieņemta vai piemērota pieteikuma iesniedzējam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā Nr. 2008-47-01 17. punktu). Atzīstot apstrīdēto normu par spēku zaudējušu attiecībā uz Pieteikuma iesniedzējiem izskatāmajā lietā, nav iespējams atgriezties tieši tādā pašā situācijā, kāda bija laikā, kad Parex bankas pamatkapitāls tika palielināts, un nodrošināt pienācīgu pamatkapitāla palielināšanas procedūru, to veicot no jauna. Turklāt, apsverot, ar kuru brīdi apstrīdētā norma zaudē spēku, jāņem vērā ne vien Pieteikuma iesniedzēju, bet arī citu personu tiesības un intereses. Tāpat ir jāizvērtē Pieteikuma iesniedzēju tiesību aizskārums gadījumā, ja apstrīdētā norma netiktu atzīta par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža, un iespējamais citu personu tiesību aizskārums, ja apstrīdētā norma tiktu atzīta par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža, kā arī jāizvērtē šo aizskārumu samērīgums. Vairāk nekā pusotra gada laikā no apstrīdētās normas spēkā stāšanās līdz dienai, kad Pieteikuma iesniedzēji griezās Satversmes tiesā, Parex banka ir turpinājusi savu saimniecisko darbību, ir radušās tiesības un pienākumi privāttiesību subjektiem, kuri nav saistīti ar Parex bankas pamatkapitāla palielināšanu, ir izveidojusies akciju sabiedrība "Citadele banka". Apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu no tās pieņemšanas brīža varētu radīt tiesisko nedrošību un negatīvu finanšu tirgus reakciju, tādējādi ietekmējot arī valsts finansiālo stabilitāti un sociālo drošību. Šādā gadījumā ciestu ne vien citas personas, bet arī paši Pieteikuma iesniedzēji kā akcionāri. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa: "[..] jo persona ilgāk pacieš savu tiesību aizskārumu, jo tā ir mazāk ieinteresēta savu konstitucionālo tiesību aizsargāšanā" (Satversmes tiesas 2002. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 1. punkts). Pieteikuma iesniedzēji Satversmes tiesā vērsušies tikai pēc tam, kad apstrīdētā norma attiecībā uz tiem bija piemērota jau trīs reizes. Viens no Pieteikuma iesniedzējiem 2010. gada pavasarī norādīja: "Mēs saprotam, ka Latvijas valdība ir rīkojusies krīzes radītos ārkārtas apstākļos, glābjot maksātnespējīgu finanšu institūciju [..] Kā Parex bankas mazākuma akcionāri mēs esam samierinājušies ar piespiedu "atšķaidīšanu" kā daļu no bankas glābšanas plāna, kuras rezultātā mūsu dalība ir samazināta no 4,2 procentiem 2008. gadā uz 1 procentu šobrīd" ("East Capital" partnera A. Abromavicius 2010. gada 30. aprīļa vēstule Privatizācijas aģentūras valdes priekšsēdētājam A. Grantam lietas materiālu 6. sēj. 125.-133. lpp.). Tas liecina, ka apstrīdētās normas radītais sākotnējais aizskārums Pieteikuma iesniedzējiem nelikās būtisks, ja tam sekojošā rīcība ar banku ir tiesiska un taisnīga. Kā to pamatoti norādīja Saeimas pārstāvis, Pieteikuma iesniedzēju situācijai ir divi aspekti. No vienas puses, apstrīdētā norma pati par sevi neatbilst Satversmes 105. pantam. No otras puses, MK nekad šo normu nav interpretējis kā imperatīvu. Izšķiroties, vai katrā konkrētajā gadījumā pamatkapitāla palielināšana veicama apstrīdētajā normā vai arī Komerclikumā paredzētajā kārtībā, MK bija pienākums apsvērt, vai netiek nesamērīgi ierobežotas personu pamattiesības. Satversmes tiesas uzdevums nav vērtēt tādu MK rīcību, kuras rezultātā MK izšķīries par apstrīdētās normas, nevis Komerclikumā paredzētā regulējuma piemērošanu. Līdz ar to konkrētajā gadījumā atzīt apstrīdēto normu par spēku zaudējušu no tās pieņemšanas brīža nebūtu samērīgi. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa n o s p r i e d a: atzīt Kredītiestāžu likuma 59.5 pantu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un spēkā neesošu no sprieduma pasludināšanas dienas. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Spriedums pasludināts Rīgā 2011. gada 19. oktobrī. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris